Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
21.nodaļa. Tu satiksi kādu, kurš nedomās, ka tevi ir grūti mīlēt, un kurš izvēlēsies tevi atdzīvināt ar savu mīlestību
Visu ceļu līdz mājām viņš turēja manu roku, pareizāk sakot, elkoni, it kā es grasītos no viņa aizbēgt. Viņš ignorēja manus lūgumus. Viņš droši vien domāja mani iemest savā istabā un aizslēgt. Viņš droši vien pēc tam atgriezīsies savā galvenajā mītnē. Ne velti viņš bija dusmīgs uz mani. Es droši vien biju pārtraucis kādu ļoti svarīgu sarunu. Vismaz kaut ko es viņam sabojāju. Bravo, Eileen.
Man izdevās izrauties tikai tad, kad mēs iegājām pagalmā. Vai arī viņš atslābināja savu satvērienu, sapratis, ka es nevaru izbēgt. Līdz ieejai nebija tālu. Dažus metrus.
– Dari, ko gribi, bet es darīšu visu, lai tiktu prom. Es nepalikšu ieslēgta, – es kliedzu, ejot viņam pa priekšu durvju virzienā.
– Aizver muti, – viņš man aiz muguras klusi sacīja. Es pagriezos pret viņu un parādīju viņam vidējo pirkstu, tad pagriezos un atsitos pret soli, ko nebiju pamanījusi uz lieveņa. Ar grūstienu es nokritu uz abiem ceļgaliem. Īpaši uz labā. Asinis acumirklī samērcēja manus zilos džinsus, un es nespēju savaldīt asaras. Velns, tas sāpēja. – Tu to esi izdarījis, – sūkstījās Stīvs, ātri ejot pie manis.
– Tas viss tavā dēļ! – Es nopriecājos cauri asarām. – Aye-aye! Nepieskarieties, tas sāp!
– Manis dēļ? – Viņš bija pārsteigts, paceļot mani no pakāpieniem. – Iesim un izārstēsim to. Cik tu esi neveikls. Tu pat neskaties uz savām kājām.
Man šausmīgi sāpēja ceļgals, un es neiebilstu, ka viņš mani nes uz augšu. Es tikai turpināju raudāt un domāt par kaut ko, kas varētu aptumšot šīs velnišķīgās sāpes. Es nekad nebiju kritusi tik sāpīgi. Izņemot gadījumu, kad salauzu kāju. Bet tad es vienkārši zaudēju samaņu no sāpēm. Man ir zems sāpju slieksnis, tāpēc man tā gadās visu laiku.
– Labi. Novelciet bikses, – viņš noguldīja mani uz dīvāna un aizgāja kaut kur citur. Man vispirms vajadzētu vismaz novilkt žaketi. Tā ir karsta. – Vai tu joprojām esi savās biksēs? – Stīvs atgriezās ar lielu melnu koferi rokās. Uz tā nebija medicīniskā krustiņa, bet tas nepārprotami bija pirmās palīdzības aptieciņa vai kaut kas tamlīdzīgs. – Man vienmēr viss ir jādara pašam, – viņš izstiepa man rokas.
– Es pats to izdarīšu, – es izstiepu vienu roku sev priekšā, tad lēnām piecēlos un novilku džinsus līdz potītēm. Šausminājos. Mans kreisais ceļgals bija saskrāpēts, bet otrs ceļgals bija sasists. Viss bija asiņains. – Ak, sūdi. Man ir tik ļoti paveicies.
Stīvs atvēra futrālīti, un es ar interesi ieskatījos tajā. Tur bija daudz lietu. Viņš ātri apstrādāja manu brūci ar antiseptisku līdzekli, tad sāka gatavot šļirci. Man paplašinājās acis. Man vienmēr bija bail no injekcijām. Tagad ne tik ļoti. Bet man ir sliktas atmiņas.
– Kas tas ir? Vai jūs zināt, ko jūs darāt? – Es biju ziņkārīgs.
– Lidokaīns. Tas nesāpēs, – Stīvs brīdinoši sacīja. – Es zinu, ko daru. Es gandrīz esmu ārsts.
– Bet tu esi bakalaura grāds. Tikai esi uzmanīgs, – es aizcitu acis, kad viņš pielika adatu man pie kājas.
– Esmu izgājusi visas prakses. Pēdējais gads ir vairāk formalitāte. Diploms, semestra darbi un tamlīdzīgi. Es daudz ko nezinu un jau esmu aizmirsis, bet es varu šūt vai injicēt, – viņš paskaidroja, un es jutos mierīgāk. – Tas ir viss.
Es gandrīz nejutu, kā viņš to dara. Atlika tikai aizlīmēt brūci, un viss ir izdarīts. Domāju, ka tagad palikšu mājās. Man negribas staigāt un klibināties.
– Es negribu, lai jūs nogalinātu, – es teicu asi, pamanījusi, kā viņš palēnināja tempu, pārsienot man kāju. – Vai jūs varat to apturēt? Vai apsolīt man, ka kādreiz pārtrauksi? Ļaujiet to darīt kādam citam, bet ne jums, – nezinu, kāpēc vispār to teicu, bet cerēju viņu ietekmēt. Trīs gadi ir ilgs laiks. Īpaši viņš nav manekens, viņa rokas un kājas ir savās vietās, viņa galva darbojas, un viņš varētu dzīvot normālu dzīvi.
Viņš ilgi klusēja, līdz perfekti pārsēja manu kāju. Ļoti ērti, un sāpes norima. Es pat varēju to kustināt, bet viņš apturēja manu kāju, noliekot to uz grīdas.
– Vai jūs vēlaties patiesību? – Pēkšņi viņš uzlika savas siltās rokas uz manām kailām kājām.
– Gribu, – es ātri pieskrēju.
– Man tu man patīk, Eileen. Man patiešām patīk. Kā vēl nevienam citam. Varbūt tu man neticēsi, bet es gribētu tevi paņemt un aizbēgt no šejienes, neatstājot ne miņas. Kanādā, varbūt Eiropā, varbūt Krievijā. Pazust uz vairākiem gadiem, dabūt kaķi, dzert vīnu un dzīvot, kā mums patīk…» Viņš apstājās, neturpinot savu runu. Domāju, ka viņam bija vēl kaut kas sakāms. Tas izklausījās liktenīgi, it kā tas būtu neiespējami. Un maz ticams, ka tas būtu iespējams. To es nebiju gaidījusi dzirdēt no aukstasinīga slepkavas, īpaši ne no manis.
– Man ir alerģija pret kaķiem, – nez kāpēc piezīmēju, redzot viņa bālstošo skatienu. – Bet zini, tas izklausās labi… – es viņam nedaudz pasmaidīju. – Bet tikai tad, ja tu nenogalinātu, – es pēkšņi atkal biju nopietna.
– Bet es taču nevaru aizbēgt. Man ir līgums uz pieciem gadiem. Man tas ir jāpilda. Nav iespējams, ka Sems mani atlaidīs, – es noliecu galvu uz leju. Visu šo laiku viņš bija klūpējis man priekšā, kaut arī bija beidzis ārstēt manu kāju.
– Kas ir Sems?
– Uzskatiet viņu par manu darba devēju. Mēs esam astoņi un viņš. Arī viņš ir bijušais asins. Un viņu nav iespējams apmānīt, – viņš piecēlās no ceļgaliem kājās. – Es domāju par savas nāves izspēlēšanu, un es daudz domāju par to, ko man vajadzētu darīt. Bet tas viss ir muļķības. Sems neticēs, ka esmu mirusi, un viņš nebūs mierā, kamēr pats savām acīm to neredzēs. Es vēl neko citu nevarēju izdomāt.
Es zināju, ka viņš nevar vienkārši aiziet no šī biznesa, bet es nedomāju, ka viņš to tik ļoti gribētu. Viņam vajadzēja man to pateikt uzreiz.
– Tātad tev ir atlikuši divi gadi? – Es viņam uzdevu jautājumu.
– Jā. Bet es neesmu tik naiva, lai nesaprastu, ka tik un tā nevaru aiziet. Es vai nu pagarināšu līgumu, vai arī izkļūšu no šīs lietas ar kājām pa priekšu. – Stīvs aizgāja pie loga, jo vairs nespēja uz mani skatīties. Viņš, iespējams, nožēlo, ka ir ar mani runājis par šo sarunu. – Viņš ļauj man darīt daudz ko. Piemēram, izvēlēties upurus. Es zinu, ka es viņam esmu vajadzīga. Tāpēc viņš mani nekad neatlaidīs. Es zinu pārāk daudz.
– Un es to zinu arī tagad, – es izelpoju, aizverot acu plakstiņus.
– Neuztraucieties par to. Es liku tev izskatīties pēc stulbākās būtnes, kas neko nesaprot. Sems par tevi neuztraucas. Viņam nerūp mana personīgā dzīve. Ja tu kaut ko uzvilksi, es par to atbildēšu, – es priecājos to dzirdēt, bet kaut kā joprojām jutos neērti. – Man galvā raisījās visprātīgākās idejas, līdz pat tam, kā no viņa atbrīvoties. Tas dusina mūs visus. Ar katru gadu dīkšana kļūst aizvien ciešāka un ciešāka.
Tāda ir ideja. Labāk pabeigt vienu, nekā gadiem nogalināt un dzīvot no nāves. Iespējams, šie cilvēki to ir pelnījuši, bet viņi nevar to darīt visu atlikušo mūžu. Agrāk vai vēlāk viņus pieķers. Un tad no taisnības nāves nav iespējams izvairīties.
– Vai jūs to darīsiet arī turpmāk, vai…
– Mēs esam astoņi. Pieci no tiem ir viņam pilnīgi lojāli. Megana, Džeiks un es cenšamies ar viņu nedraudzēties. Un viņi nekad nevērstos pret mani. Reiz es viņiem palīdzēju, tātad ir divi sabiedrotie. – Bet, ja es nogalināšu Semu, ko es, iespējams, esmu darījis daudzas reizes, tad visi pārējie zinās, ka tas biju es. Viņš ir tas, par kuru es esmu visvairāk sašutis. Pirms es paspēju kaut ko izdarīt, viņi parādīsies mana brāļa mājā. Nogalinās viņu, manus brāļadēlus un viņa sievu. Es zinu, ka viņi to izdarīs. Un tad mana dzīve būs pilnīgi beigusies.
Es to varu saprast. Tā ir velnišķīga izvēle, un es arī negribētu riskēt ar savu ģimeni. Es pat nevaru ar viņu par to strīdēties. Man arī nav nekādu ideju. Tas ir strupceļš. Labi, tagad es gribu dzirdēt, kas ir svarīgi.
– Es saprotu, – es piekodināju, un viņš pagriezās pret mani. – Bet pastāstiet man vienu lietu. Kāpēc tu sāc nodarboties ar šo biznesu? Kas jūs uz to pamudināja? Kā tas sākās un kā jūs vispār atradāt šo Semu? Tu mācījies skolā, un es nedomāju, ka tu grasījies to pamest. Kas notika pirms trim gadiem?
Stīvs lēnām piegāja pie manis un apsēdās man blakus uz dīvāna.
– Pieņemsim… ne tagad. Es labāk to tagad neaizdotu, – viņš uzlika roku uz manas rokas, kas balstījās uz manas kailās kājas. – Mums vēl ir laiks, un mums būs laiks par visu parunāt. Pagaidām man ir žēl. Man ir jāatgriežas. Ir lietas, kuras nevar atlikt, – viņš piecēlās un devās uz izeju. – Atpūties. Un nekad vairs nesekojiet man pakaļ. Es ceru, ka jūs saprotat? – Es vāji klanījos un novērsu skatienu no viņa uz logu. Es klusu klausījos un satrakojuies tikai tad, kad sadzirdēju durvju aizciršanu.
22.nodaļa. Nedēļas nogale un ne vārda par pagātni
Nākamās trīs dienas pagāja kā migla. Ceļgals bija gandrīz sadzijis, un es varēju noņemt pārsēju. Nevarēju noticēt, ka netieši biju sev atzinusi, ka man nav tik ļoti pretīga doma bēgt kopā ar šo briesmoni. Varbūt tas bija vājuma brīdis, un man bija žēl viņa. Vai varbūt tā ir kāda cita sajūta, ko es nevēlos apzināties nākotnē. Es tikai ceru, ka viss, ko viņš teica, ir taisnība. Ka es varētu aiziet pēc sešiem mēnešiem, un neviens neciestu.
Pēc tam, kad viņš atgriezās tajā vakarā, viņš man skaidri lika saprast, ka nevēlas turpināt runāt par savu pagātni, un es uz to necentos. Es vienkārši vēlējos mieru, tāpēc nākamās divdesmit četras stundas pavadīju viena. Lai gan kāda daļa manis turpināja aizsniegt viņu, lai uzdotu viņam jautājumus. Es sapratu, ka, jo vairāk patiesības par viņu uzzināju, jo mazāk bīstams viņš man šķita.
Es vēlējos šo mieru, tāpēc šovakar es neizturēju un devos uz viesistabu. Skaļi ieslēdzu televizoru un gaidīju, kad viņš parādīsies. Tas ir sava veida ielūgums. Trīs dienu laikā viņš nekad nebija uzdrošinājies ienākt manā istabā. Patiesībā viņam vajadzētu būt valdonīgākam, un tagad es viņu vienkārši nesaprotu.
Dīvainā kārtā es nespēju sevi piespiest pateikt Lizai. Agrāk es viņai stāstīju visu. Baidos, ka viņas sirds nespētu uzņemt šo informāciju un to, kā es jutos. Pagaidām paturēsim to noslēpumā. It īpaši tāpēc, ka tā nav telefonsaruna. Es jau trīs dienas nevaru staigāt.
Tur. Es gaidīju. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš parādījās. Viņš neizskatījās miegains, taču bija izģērbies līdz viduklim. Droši vien atkal pārlūkoja seifu, pārcilāja dokumentus. Reiz es tur ieraudzīju kāda cilvēka fotogrāfijas. Droši vien viņa potenciālo upuru. Viņš stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, aizdomīgi raugoties uz mani, un es kā maza meitenīte pakritu kājas zem sevis.
– Tu gribi parunāt? – Un kā viņš bija nojautis. Es tiešām gribēju, tāpēc neslēpu un vāji piekodināju, samazinot skaļumu televizorā. Stīvs pienāca pie manis un apsēdās man blakus, pavisam tuvu, bet es neatkāpos. Es tikai noliku kājas uz grīdas. Iestājās nomācošs klusums, un es patiešām nesapratu, kāpēc viņš turpināja klusēt. – Man arī tevis pietrūka, – Stīvs noliecās tuvu pie manas auss un tad pēkšņi aizvilka mani pie sevis aiz kakla, pagriežot manu galvu, kā viņš gribēja, un ārkārtīgi maigi pieskārās man ar lūpām.
Tiklīdz es sāku pretoties, viņš nekavējoties padziļināja skūpstu un spēcīgāk satvēra manu kaklu. Es to gribēju un negribēju – es nevarēju izlemt. Taču prāts man teica, ka man ar viņu jācīnās. Patiesībā es nebiju ļāvusi viņam neko darīt un nebiju devusi viņam iemeslu to darīt. Vēl nedaudz manas pretestības, un viņš mainīja taktiku. Pēkšņi viņš atkāpās, pārmeta man kājas pāri dīvānam un pagrūda mani zem sevis. Es atkal atrados ar muguru, kas bija piespiesta pie mīkstā dīvāna polsterējuma, un izstieptām kājām. Tikai manas rokas bija brīvas, un viņš necentās tās satvert.
– Es tevi nepalaidu garām, – es noapaļoju acis, noliekot rokas viņam uz pleciem. – Es vienkārši gribēju runāt. Un tu atkal uzskrēji uz mani kā kāds zvērs. Kas, pie velna, ar tevi nav kārtībā? – Es ar vienu roku iesitu viņam pa plecu, lai viņš atguvtos. Un tad vēl vienu, bet ne spēcīgi, pa vaigu.
– Tas nekas. Man vienkārši pietrūka sievas, – smaidot teica Stīvs, ar pirkstiem iebirstot man matos. – Vai tavas kājas ir sadzijušas? – Stīvs pajautāja, un ne velti.
Pirms es paspēju atbildēt, viņš nolēma pats to pārbaudīt. Viņš novilka manās mājas sporta bikses un nometa tās malā. Es atbalstījos uz elkoņiem un piesardzīgi sāku vērot, kā viņš šajā pustumsā rūpīgi aplūko manus ceļgalus. Es nekad agrāk nebiju tik smagi elpojusi, un man šķiet, ka viņš sajuta manas bailes pēc tā, kā ar nožēlu uz mani skatījās.
– Stīvs.
– Vai tu domā, ka es vēlos, lai tu baidītos no manis? – un atkal viņš nolasīja manas domas. – Es negribu, bet tu man neatstāj izvēles iespēju. Jo vairāk tu mani atgrūž, jo tuvāk es gribu pie tevis tikt, – viņš lēniem, izsvērtiem triepieniem glāstīja man kājas. – Nezinu, vai pēc pieciem mēnešiem es spētu tevi atlaist…
– Tu esi devis man savu vārdu, – es klusu izteicos, atgāžot galvu uz dīvāna. – Vai tu atceries? – es satraukti pajautāju. Man nepatika viņa šaubas. Man nevar nepatikt viņa simpātijas pret mani, bet viņa domas mani biedē. Es baidos, ka ilgāk ar viņu neizturēšu. Galu galā, ņemot vērā viņa dzīvesveidu, var notikt jebkas.
– Es atceros, – viņš uz mani klanījās, sejā parādījās ļoti neveselīga sejas izteiksme.
Man likās, ka viņš apstāsies un neļausies saviem instinktiem, taču izrādījās, ka aptuveni mēneša laikā, kopš viņu iepazinu, neesmu viņu tik labi iepazinusi. Viņš vēlreiz pārlaida savus siltos plaukstus no manām potītēm uz augšstilbiem un noslīdēja ar rokām augšup pa manu kreklu līdz krūtīm. Nepagāja ne nanosekunde, un es plaši atvēru muti un atgāzu galvu atpakaļ, kad viņš pieskārās manām lūpām. Viņa lūpas uz mana vēdera, un es jau trīcēju, un neliela drebuļa drebēšana izskrēja cauri manam ķermenim. Viņš pret manu ādu elpoja tik karsti, ka bija neiespējami nedrebēt.
– Nevajag, – es tikko dzirdami izteicos, mēģinot ar rokām atvilkt viņa galvu prom. – Stīvs… – es izrunāju viņa vārdu lūdzošā balsī, un viņš tikai vēl vairāk to pasliktināja. Mani lūgumi viņam neko nenozīmēja. Viņš uzvilka audumu vēl augstāk un atsedza manas krūtis. Es mēģināju novilkt kreklu uz leju, bet viņš man neļāva. Viņš to vienkārši novilka un uzmeta man aiz biksēm. – Lūdzu. Pārtrauciet to. Tas nav tas, ko es gribēju… – es nopriecājos, kad viņa lūpas atkal bija uz mana vēdera un viņa spēcīgās rokas saspieda manas krūtis.
Es gribēju runāt. Pēdējās trīs dienas viņš bija klusējis, un es domāju, ka varbūt šodien no viņa kaut ko izvilināšu. Sapratu, ka man ir ļoti svarīgi uzzināt par viņa pagātni un to, kā viss sākās. Man bija daudz minējumu, bet, zinot, kāds viņš ir, es uzskatīju, ka mani minējumi ir nenozīmīgi, un neapgrūtināju sevi.
– Vienkārši atpūtos. Es negrasos tevi ievainot, – viņš uzstājīgi atkāpās ar lūpām no mana ķermeņa. – Mēs parunāsim. Vēlāk.
– Tu, šķiet, esi aizmirsis par mūsu vienošanos, – es to lieliski atcerējos, bet viņam, šķiet, tas bija vienalga.
– Vienkārši klusē, – viņš atkal bija vienā līmenī ar mani, skatoties man acīs. – Vienošanās bija zaudējusi savu nozīmi, kad pirmo reizi to pārkāpa. Un pēc tam es sapratu, ka mums tas nav vajadzīgs, – viņš ātri izteicās, lūpām pieskaras manām.
Es tikai nedaudz atslābu, bet viņa skūpsts bija daudz maigāks, un man tas nevarēja nepatikt. Taču, neraugoties uz visu šo eiforiju, es lēnām un pārliecinoši centos nolaisties no dīvāna. Domāju, ka viņš to pamanīja, jo pēkšņi atkāpās un paskatījās uz mani ar ne visai pozitīvu skatienu, bet viņa skatiens ātri mainījās un viņš maigi ar pirkstu pabrauca pa manas sejas kontūru un vēlāk arī pa lūpām, kas vairs nebija sausas kā parasti. Taču viņš tās vairs nepabučoja. Viņš atkāpās un ātri pagrieza mani uz vēdera.
Nedomāju, ka būs tik viegli mani noguldīt uz ceļiem, taču viņš to izdarīja ar vieglumu. Viņš ar savām karstajām rokām aizlaida no maniem pleciem līdz viduklim un ātri novilka man apakšveļu līdz ceļgaliem. Stīvs, šķiet, bija tik slinks vai nepacietīgs, ka nenoņēma to no manis pilnībā, bet nodarbojās ar jostu. Es uzmanīgi klausījos un biju nemitīgā gaidās, ka notiks kaut kas slikts. Lai gan zināju, ka maz ticams, ka viņš ar mani ko sliktu darītu tīši.
– Aah, – es nespēju savaldīt īsu kliedzienu. Šādā pozā nedaudz sāpēja, bet es ātri sakodām lūpu un klusēju. Mani mati bija nosviesti uz leju, pieskaroties polsterējumam, un es biju uz visām četrām kā kāda kuce. Nē, man noteikti labāk patika stāvēt pret viņu. Bet man bija jāiztiek ar to, kas man bija. Tas bija pietiekami labi. Man nācās to vienkārši apčurāt. Pēc pāris minūtēm es pati sāku kustēties ritmā, un tad viņa rokas vairs tik cieši nespieda manus augšstilbus. Es zināju, ka nevarēšu izrauties.
Viņš sajuta, ka manas rokas vairs nespēj mani noturēt, un nolēma mainīt pozīciju. Beidzot viņš atbrīvojās no manām sarkanajām apakšbiksēm, pagrieza mani uz muguras un pārmeta manu labo kāju pāri dīvāna atzveltnei. Viņš nedaudz pacēla mani aiz sēžamvietas un lēnām ienāca manī. Man nav tāda talanta, lai atturētu nevilšus nopūtas un nopūtas, ko viņš noķēra ar lūpām, pēc tam piekodināja manu kaklu un smagi ieelpoja tajā.
– Man noteikti patīk būt tevī vairāk, nekā klausīties, kā tu bļausties par to, ka tev tas nepatīk, – viņš labāk to neteica. Atkal sarosījās man sarkanā sejā. – Es tevi neatlaidīšu. Es tevi paturēšu pie sevis, – es nedomāju, ka šobrīd runāja viņa prāts. Tas bija kaut kas cits, kaut kas tāds, kas drīz vien pārtrauktu, ja viņš vienkārši beigtu. – Ja es nemiršu, es nomiršu.
– Tas nenotiks. Es nepiekrītu… – es izstiepos, aizsedzot plakstiņus. – Auš, – es nopriecājos, kad viņš sāpīgi pavilka man matus.
– Runā ar mani vēl, Eileen. Kad parakstījāt līgumu, jūs automātiski piekritāt visam, – es zināju, ka tas pret mani atriebsies, bet man nebija citas izvēles. – Ar mani tu būsi daudz drošāka, Eileen. Uzticieties man.
– Ko jūs domājat… – es gribēju jautāt, bet viņš tik cieši aizcirta man muti ar savu plaukstu, ka es pat nespēju pīkstēt. Viņš atlaida tikai pēc brīža, un tas bija tikai tāpēc, ka gribēja pārlikt manas kājas pāri saviem pleciem. – Kāpēc tu mani spīdzini? – Es sapratu viņa spēli un plānu. Viņš palēnināja tempu katru reizi, kad bija tuvu finiša līnijai, un tagad tas notiek atkal. – Tas ir par daudz…
– Atvainojos, – viņš kaut par ko atvainojās, kad atkal mani no augšas līdz apakšai sasita. Labāk tā, nekā iestāties grūtniecības stāvoklī ar slepkavu. Mūsu dzimtā tā nekad nav bijusi problēma, un visām sievietēm laulībā bērni dzimuši ātri. Tikai mēs šeit esam cits stāsts.
Viņš mani neapturēja un nesekoja man pakaļ, kad es ātri skrēju uz dušu. Man bija nepieciešamas piecas minūtes, lai nomazgātu ķermeni un atgrieztos viesistabā, ietinoties baltā frotē dvielī. Viņš jau bija daļēji apģērbies un gulēja uz dīvāna, aicinot mani pie sevis. Tas ir tāds ielūgums, no kura neatsakās. Es lieliski saprotu, kāpēc viņš tā rīkojas. Tas viss ir saistīts ar manu pretestību, tas ir viss.
– Laimīgs? – Es pietuvojos viņam, bet ne pārāk tuvu. Vienu roku pieliku pie sāniem, bet ar otru turēju dvieli. – Es tikai gribēju ar tevi aprunāties.
– Tagad mēs parunāsimies, – viņš ar roku noglāstīja dīvāna polsterējumu. – Atgulieties pie manis. Te ir pietiekami daudz vietas, – es apsēdos uz dīvāna malas, bet uzreiz uzgāzos viņam virsū. Man nācās apgulties viņam uz pleca, un tas neiztika bez lieliem apskāvieniem. Viss, kas man vajadzēja, bija pārmest kāju pāri viņa kājām, lai justos komfortabli. – Viss, izņemot manu pagātni. Tā ir atsevišķa saruna, un tā nav tālu.
– Labi. Es toreiz neprasīju, jo man tam nebija laika… – Es pārmetu acis. – Bet tu taču teici, ka man vajadzētu turēties tālāk no Nikolas. Kāpēc? – Man bija jāzina, jo es nezināju, kas viņa patiesībā ir. Liza ar viņu ir kontaktējusies, un varbūt viņa arī var viņai nodarīt pāri.
– Viņa strādā mūsu konkurentiem, – es mēģināju piecelties, bet Stīvs mani apturēja. – Nomierinieties. Viņa nav slepkava. Viņa ir tikai žurka, kas nopludina informāciju par algu. Bīstams darbs meitenei, bet viņai tas noteikti patīk, un viņa ir izmisusi.
Es zināju, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Es to jutu. Vispirms viņa teica, ka mācījusies skolā Ņujorkā, vēlāk Vašingtonā, un viņas vecāki dzimuši divās vietās vienlaikus.
– Un viņa zina par jums?
– Protams, ka zina. Tāpēc tu turies no viņas tālāk un turēsi muti ciet. Saproti, Eileen? – Stīvs stingri man jautāja.
– Saprotu, – es nekavējoties piekodināju. – Tu saki, ka viņa nopludina informāciju, bet kāpēc tavs Sems ar viņu netiek galā? Viņa ir tikai meitene. Es to nesaprotu, – es negribēju, lai viņai kaut kas notiktu, bet es patiešām nesapratu viņu bezdarbību.
– Tas nav tik vienkārši. Ja ar viņu kaut kas notiks, viņi domās, ka tas ir mūsu vaina. Tā būs nekārtība, – Stīvs neapmierināti sacīja. – Bet tev ir taisnība. Tas ir Sema darbs, tāpat kā Sema darbs ir sargāt mums muguru. Tāpēc man vienalga, – vienaldzīgā tonī teica Stīvs. – Vai ir vēl kaut kas, ko tu vēlies zināt?
– Jā, es gribu. Kad beigsies tas, ko tu ar mani dari? – Es dusmīgi nopriecājos par viņu. – Ja pirmajā reizē tā bija mana vaina, tad šoreiz tu esi tas, kurš…
– Kas tev nepatika, saki man? – Stīvs pēkšņi mani uzrunāja ļoti mīļi, pārlaidis pirkstus pāri maniem, veidojot slēdzeni. – Es tevi glāstīju, teicu, ka man tevis pietrūkst, un tu mani atgrūdi un atkal liki man izskatīties pēc kāda dzīvnieka, – viņš reizēm bija dzīvnieks. Bet tagad viņš vēlas izskatīties tik velnišķīgi apburošs, ka dara to.
Es lēnām piecēlos no dīvāna un apsēdos uz tā malas. Es skatos uz viņu un brīnos, kas notiek viņa galvā, bet nav nekādas iespējas atšķetināt šo nesaprotamo skatienu. Es smagi nopūtos un paskatījos pa logu, kur tikko bija uzlēcis pilnmēness. Pēc neilga brīža būs tumšs.
– Atceros, ka tu man piedāvāji vīnu. Nāc.
