Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
11.nodaļa. Un es neesmu tava, lai zaudētu
Maiks apsēdās blakus Līzai un kādu brīdi nespēja saprast, kas mūsu sejās nav kārtībā. Es slikti uztveru, kad Maiks ar mani izrīkojas, bet tagad man tas bija vēl mazāk patīkami. Taču viņš bija manas labākās draudzenes draugs, un viņam varēja uzticēties. Domāju, ka Liza grasījās mani izdot. Viņas seja bija tāda, it kā viņa gatavotos par to kliegt.
– Kas ar jums, meitenes, nav kārtībā? – Es paskatījos uz vienu vai otru. – Liz? – Viņš pakustināja viņas plecu, un tad viņa atguvās.
Es zināju, ka patiesība no Lizas lūpām izskanēs slikti, tāpēc nolēmu, ka patiesību uzzinās divi cilvēki. Vēlams bez detaļām.
– Puiši, tā ir taisnība, – es paskatījos uz Līzi. – Maiks, tā kā tu esi šeit, tev arī vajadzētu zināt. Bet nevienam citam. Labi?
– Vienkārši pastāsti, – Maiks pasmaidīja, kā parasti nepacietīgs.
– Eileena kļuva par slepkavas sievu, – Liza čukstēja, taupot man paskaidrojumus. – Vai viņš tev atzina, ka ir slepkava? Kā tas notika? – Līza apbēra mani ar jautājumiem, aizsniedzās pāri galdam un satvēra manu roku.
Tagad es skatījos uz Maika reakciju, kurš nemaz nemainīja savu seju, bet uzmanīgi raudzījās manās acīs. Kāpēc viņš bija pārsteigts? Viņš pieņēma, ka es no tā neizkļūšu.
– Ak, sūdi! – viņš vairs neko nevarēja pateikt. – Vai jūs to parakstījāt? Jau? Nē. Nesaki man. Paldies, ka ietaupījāt man pūles skaidrot, kamēr Līza gaidīja atbildes.
– Vai tu man vienkārši pateiksi?! – Līza iesaucās, un tad Maiks aizrāva viņai roku, lai viņa klusētu.
– Jā. Viņš ir slepkava, – es liktenīgi izteicos, cerot, ka sapņoju. – Viņš to neteica tieši, taču lika man saprast, ka es nemaldos.
– Skaistule un zvērs, – Maiks teica draudīgi, pasmaidot. – Labi, es nespēju uzņemt šo ziņu bez dzēriena. Sēdieties. Es tūlīt atnākšu, – es priecājos, ka viņš vismaz uz brīdi ļāva mums palikt vieniem.
Tiklīdz Maiks aizgāja, mēs sākām čukstēties ar Lizbetu, kura centās mani pārmācīt.
– Vai tas notika pagājušajā naktī? Vai tu tiešām parakstījies? Bet kāpēc tu joprojām esi šeit? – brīnījās mana draudzene. Droši vien domāja, ka viņam būtu vajadzējis mani saslēgt ar ķēdēm vai ieslēgt būrī.
– Es parakstījos. Man ir vēl trīs dienas brīvības, un tad es nezinu, kādu lomu viņš man ir sagatavojis, – es baidījos par to pat domāt. – Lūdzu, nevienam par to nestāstiet un sakiet Maikam, lai viņš tur muti ciet. Es baidos, ka tas varētu nonākt pie maniem vecākiem. Viņi to nesaprastu, – es pakratīju galvu.
– Es klusēšu, – Liza izstiepa rokas priekšā. – Un Maiks arī nav lamuvārds. Bet tas ir dīvaini. Vai esi uzzinājusi, kāpēc viņš tevi gribēja?
– Nē. Bet viņš apsolīja, ka galu galā es to uzzināsim.» Es vairs nevarēju gaidīt. – Es patiešām baidos, ka līdz semestra beigām viņš nolems no manis atbrīvoties. Viņš to noliedz, bet es viņam neticu.» Jā, es ļoti baidījos par savu dzīvību, kā jebkurš normāls cilvēks.
Līza vilcinājās un paskatījās Maika virzienā, kurš grasījās atnest kaut ko stiprāku. Es velnišķīgi gribēju šīs bailes apslāpēt tieši tagad, bet es to nedarīšu. Šobrīd man jābūt īpaši modrai. Nevaru noticēt, ka viņš trīs dienu laikā neko nedarīs. Viņam noteikti mani novēro vai arī viņš ir kādu aizsūtījis, lai mani novērotu.
– Godīgi sakot, es tā nedomāju, – Liza pakratīja galvu, izvilkdama no paciņas plānu cigareti. – Tu esi dzīva, nekāda sišana vai sejas apgleznošana. Domāju, ka viņš nav izturējies pret tevi pārāk slikti.
Nu, viņai taču vajadzētu visu zināt. Es viņai visu sīki izstāstīju, kā mani nolaupīja un visu, kas notika pēc tam, līdz pat skūpstam. Man nevajadzēja to darīt. Tagad viņa nepārstās mani iebiedēt.
– Nu, tagad pārliecinies, ka viņa to nedarīs. Slepkava, kas simpatizē savam upurim, nekad viņu nenogalinātu. Vai tu vispār skaties filmas? – Liza ir izdomas bagāta. – Gluži pretēji, viņa tevi aizsargās kā neviens cits. Bet ja tu tik ļoti baidies.
– Nedrīkstam pieļaut nekādas trakas idejas. Es negribu to dzirdēt, – es atliecos krēslā.
– Iemīli viņu sevī. Iemīli viņu, lai viņš jūtas tā, it kā tu viņam būtu vajadzīga, – es zināju, ka viņš negrasās pateikt neko gudru. – Es domāju, ka tu to vari izdarīt. Pat ja negribat, dariet visu, ko varat, lai viņu nesatrauktu.
– Es to nedarīšu, – es sūkstījos. – Viņš nav labs cilvēks, un es negatavojos ar viņu izspēlēt nekādus trikus. Turklāt viņš mani izdomātu vienā mirklī. Mani biedē doma, ka man nāksies viņam smaidīt un pildīt viņa pavēles, – es sakošļāju lūpas un piesitināju plaukstu pie galda. – Vēl nekad neesmu jutusies tik vāja.
– Eileen, es labprāt tev palīdzētu, bet tev jāsaprot, ka vienīgā persona, kas šajā situācijā var glābt, esi tu pati.» Es to zinu, bet joprojām ceru, ka izdosies no tā izkļūt, pirms vēl nav par vēlu. – Vienkārši neaizsniedzieties, un laiks paies ātrāk.
– Es centīšos,» es neticēju šīs operācijas veiksmei. Es vienmēr domāsim par nāvi un līķiem, kad redzēšu viņu. Tas ir ļoti biedējoši.
Maiks ienāca ar vīnu. Ak, Dievs, es varētu iedzert glāzi. Viņš mums pat atnesa šokolādes meitenēm. Domāju, ka tas mazliet nomierinās manus nervus.
– Nosvinēsim šo nozīmīgo notikumu, – ar viltus smaidu teica Maiks, atverot vīna pudeli.
– Ej tu pa kājām, Deiviss, – es dusmīgi atbildēju. – Bet es iedzeršu. Es vispār nebiju plānojis, ka tā notiks. Tagad mana dzīvība ir apdraudēta, kā tu redzi, – Līza bija pilnīgi pārliecināta, ka man nekas nedraud, bet es tā nedomāju. Vīrietis izstaroja slepkavniecisku enerģiju un slēpa kādu noslēpumu. Varbūt viņam nepatika viņa darbs. Bet kas lika viņam to darīt? Viņš pats to uzņēmās.
– Klopfer, man patiešām žēl, ka esat nonācis šādā nepatikšanās, – Maiks teica ar patiesām skumjām, lejot vīnu glāzēs. – Ko nu es varu teikt, mums vienkārši būs jābūt pacietīgiem.
– Nē, Maiks, – Lizbeta smaidot sacīja, plosīdama ar rokām. – Viņas uzvārds vairs nav svarīgs. Viņa vairs nav Eileena Anna Klopfera, bet gan Eileena Anna Bella. Tātad, iesim ar jauno vilni, – paldies par atgādinājumu. – Man skan labāk. Tavs tēva vārds ir neglīts, lai kā tas arī skanētu, tas vismaz nav aptraipīts ar asinīm. Mans tēvs ir ļoti labs cilvēks, un man ir paveicies, ka esmu viņa meita.
– Ah… neiespējami, – Maiks pakratīja galvu, acīmredzami šokēts par šo paziņojumu. – Kādā brīdī man bija jāpārstāj būt pusaudzei. Es sāku tagad, – es nevarēju noticēt, ka tas notiek. – Eileen, neuztraucieties, mēs nevienam neko nestāstīsim, – viņš otro reizi mūžā mani nosauca vārdā. Tā bija laba sajūta, lāga lieta.
– Paldies, – es paklanījos Mikam. Paldies viņam, ka neuzķērās uz Lizbetas provokācijām.
Nezinu, vai mēs svinējām manu bezpalīdzību vai manas gaidāmās bēres, bet mēs saskandinājām glāzes, un es nespēju atturēties izdzert visu glāzi. Labs vīns, nevis tas skābais, ko dzērām kopā ar Līzi pagājušajā mēnesī.
– Vai tu vakar vakarā parakstīji to… līgumu? – Maiks pajautāja, kad es lauzu šokolādes tāfelīti kubiņos.
– Nu, jā, – atbildēju kaitinoši. – Viņš man nedeva izvēles iespēju. Viņš teica, ka nelaidīs mani ārā, kamēr es neparakstīšu. Es baidījos, ka jūs ar tēti mani meklēsiet, un tas beigsies slikti. Viņš teica, ka nogalina tikai sliktus cilvēkus, bet es baidījos par tevi, un es viņam nemaz neticu, – tā bija patiesība, uz ko Liza pasmaidīja. Mani draugi ir mana ģimene. Īpaši Liza.
– Izrādās, mēs nebijām vienīgie, kas pagājušajā naktī nodarbojās ar seksu, – Maiks pieķērās sarkanošajai Līzai. – Kāda sakritība, – Maiks pacēla labo uzacu. Kāpēc viņš tāds ir? Nekad nepalaiž garām izdevību pasmīkņāt.
– Nebija nekāda seksa, – es ātri pagriezu galvu. – Mēs to esam apsprieduši. Es esmu viltus sieva, kas vienkārši grasās viņam mirkšķināt sejā. Lai ko tu domātu, Maik… Es neesmu slepkavas gultasvieta, – es teicu, ka apmulsums tā arī nekad neizkūpstīs.
– Seši mēneši nav nemaz tik īss laiks, – Maiks neapmierināti sacīja. – Kādēļ, pie velna, viņš tevi gribētu?
– Viņš taču teica, ka neiesaistīs viņu nekādās lietās, – iejaucās Liza. – Ka viņa vienkārši būs viņam līdzās un ka viņš viņai nesagādās nekādas nepatikšanas saistībā ar skolas gaitām. Par normālu dzīvi. Tikai viņa dzīvos kopā ar viņu.
– No tā es baidos. Es vēlos, lai šīs trīs dienas nekad nebeigtos, – es atspiedu plaukstu pret savu plaukstu, skatoties uz griestiem. Ir pienācis laiks lūgt.
– Plivināt. Es vēlos, lai tās beigtos ātrāk. Pēc četrām dienām man ir algas izmaksa, – Liza nopriecājās. – Mans padoms tev. Vienkārši atpūties un izbaudi sevi. Iztēlojies, ka tu esi tā, kas viņu izmanto. Izvilini no viņa naudu, likt viņam aizvest tevi uz skolu, jebko… tikai nesakaitini viņu, – es nevarēju palīdzēt. Izņemot to, man no viņa nekas cits nav vajadzīgs. Semestra beigās es vienkārši aizbēgsim, ja vien viņš neizlems no manis atbrīvoties.
– Labi, meitenes, – Maiks pārtrauca mūsu sarunu. – Izdzersim vēl vienu malku un beigsim par to runāt. Nekas nemainīsies. Tad kāpēc gan neizdzīvot šīs trīs dienas, neminot šo… vīrieti? – Maiks runāja klusi, piespiežot sevi nosaukt viņu par vīrieti.
Tikko biju pietuvinājusi glāzi pie lūpām, kad uz galda ievibrēja mans telefons. Dievs, man bija sajūta, ka viņš šovakar parādīsies. Es nevarēju to ignorēt, viņš tik un tā mani atradīs. Es nolēmu runāt draugu priekšā. Man nav, ko no viņiem slēpt.
– Runā, – es sausi sacīju, skatoties uz puišiem, kuri klusēja un klausījās.
– Kā tev klājas? – Tas bija muļķīgs jautājums. – Es tikai jautāju gadījumam, ja tu esi izdarījis kaut ko muļķīgu. Es gribētu, lai tu būtu uzmanīgāks, ko dari, un es tiešām negribu tevi pazaudēt.
– Un es neesmu tava, ko pazaudēt, – es nopriecājos. – Par ko tas ir? Es domāju, ka man vēl ir laiks, – es viņam atgādināju. – Es gribu atpūsties kopā ar saviem tuvākajiem draugiem un nedzirdēt tavu balsi vēl vismaz pāris dienas, – es sacīju caur sakostiem zobiem.
– Mums vajadzētu tikties šovakar. Uz dažām minūtēm, – es to zināju. Es aizvēru acis un mentāli pavēlēju sev nekliegt pie bāra. – Nekā ekstrēma, Eileen.
– Kāpēc? Vai mēs varam par to aprunāties pa telefonu? – es cerīgi pajautāju. – Es tiešām nevēlos tevi redzēt.
– Nē.
– Labi, – es pakļāvos viņa gribai. Es neredzēju jēgu ar viņu strīdēties. Viņš tik un tā būtu mani izracis no jebkuras vietas, kur viņš atradās. – Kad un kur? – Maiks un Liza paskatījās viens uz otru, sapratuši, ka tas, ko viņš saka, nav nekā vērts.
– Es pats tevi sameklēšu, – viņš ātri nokārtoja klausuli, neļaujot man pateikt ne vārda.
12.nodaļa. Jūs, lūk, jokojat. Tas nenotiks
Es nezinu, vai viņš mani atradīs. Lai viņš mani atrod, ja viņam nav nekā cita darāmā. Es šobrīd vispār negribu par to domāt. Es labāk gribētu novērsties no Lizbetas čalām. Maiks aizgāja pasēdēt ar puišiem, sapratis, ka mums ir daudz ko apspriest arī bez viņa. Vēls vakars slīdēja, un man bija jānokļūst mājās, pirms satumsa. Viņš vairs nesazvanīja, par ko es priecājos.
Es gribēju viņam piezvanīt pa ceļam uz mājām, lai pārliecinātos, ka viņš mani šovakar neredzēs, un es varētu atviegloti atvilkt elpu. Nebija tā, ka mēs redzētos naktī, vai ne? Es gribēju piezvanīt tieši pirms iešanas pie ieejas durvīm. Taču to neizdarīju, jo ieraudzīju viņu sēžam uz soliņa pie manas iebrauktuves, kur pirms brīža bija sēdējis Maiks.
Nezinu, vai viņš mani pamanīja, bet es nolēmu aiziet pie viņa. Man nebūtu izdevies nokļūt mājā nepamanītam. Nav jēgas mēģināt. Es lēnām piegāju un nostājos viņam priekšā. Viņš atkal smēķēja. Taču, ieraudzījis mani, viņš uzreiz iemeta pusizsmēķēto cigareti atkritumu tvertnē.
– Kur tu tik ilgi gāji? – Stīvs jautāja ļoti maigi. Ārā vēl nebija īsti tumšs, un es varēju skaidri saskatīt viņa seju. Es nedaudz atkāpos un iebāzu rokas žaketes kabatās.
– Man ir trīs brīvas dienas. Es varu iet, kur vien vēlos, – es nopriecājos. – Ko tu gribi? – Es gribēju aizbēgt un neklausīties viņa muļķībās.
– Vai tu gribi visu slēpt no visiem, Eileen? – Viņš paskatījās uz mani ar ieurbinošu skatienu. – Tā tas nedarbosies. Visi uzzinās.
Es nedomāju, ka mēs par to runāsim. Tāpēc, ka tas nekādā gadījumā nav iespējams.
– No tavas puses, lai kāds uzzina. Bet no manas puses… – es jau grasījos viņam kaut ko pateikt, bet viņš atkal mani pārtrauca. Kā viņam patīk to darīt. It kā tas, ko es saku, būtu muļķības un nebūtu jāuzklausa.
– Tu visu saproti nepareizi, Eileen. Kā vienmēr, viņam ļoti patīk par mani ņirgāties. – Mēs ar tevi esam tie, kas zina, ka tas nav īsts. Tikai tu, es un mūsu asinis zināsim, ka mēs esam viltus laulībā. Visiem pārējiem ir jātic, ka tā ir īsta.
Viņš man to neteica, pirms to parakstīja. Nē. Tas droši vien ir vēl viens ļauns joks.
– Jūs taču jokojat, lāgā! – Es kliedzu, sitot ar kājām atkritumu urnu pie soliņa. – Es negrasos publiskot savu laulību ar slepkavu, un nav svarīgi, vai cilvēki zina, kas tu esi, vai nē, – es nespēju nomierināties. Viņš klusēja cauri maniem dusmu lēkmēm. – Es par to zinu. Un ar to man pietiek, – es viņam māju ar roku sejā, un viņš pat nemirkšķināja.
– Tu taču zini, ka tas tik un tā būs mans ceļš. Kāpēc tu sevi spiež? – Stīvs pasmaidīja. Man gribējās viņu aizdusināt ar savām rokām. Es to darītu, ja vien varētu. Nē, es nekur nepazudīšu no sava ceļa.
– Ja tu par to kādam pastāstīsi, ko es zinu, es to noliegšu, – es pagrozīju galvu. – Tu droši vien nesaproti, ar ko spēlējies. Es zinu patiesību par tevi. Man nav pierādījumu, bet es to zinu. Vai tev ir kaut jausmas, kas ar tevi notiktu, ja tu zaudētu jumtu un viss iznāktu ārā? Jūs droši vien zināt, kā mūsu valsts izturas pret slepkavību.
Stīvs smagi nopūtās un normāli uz mani paskatījās. It kā es viņam nekad nebūtu draudējis. Tā ir taisnība, viņš ir neģēlis. Viņam vienkārši ir vienalga. Viņš ir tik pārliecināts, ka viņam tas izies cauri, ka dziļi sirdī vienkārši smejas par mani.
– Ja mani pieķers vai es kļūdīšos… – Stīvs teica. – Par to, ko izdarīju, es saņemšu vismaz pāris mūža ieslodzījumus, – Stīvs teica bez skumjām. Es tikai paskatījos uz viņu un sakustējos. – Pēc tam es sēdēšu elektrības krēslā. Strāva plūdīs pa manu ķermeni, līdz es nomiršu, – es smagi noriju viņa vārdus, bet turpināju klausīties. – Redzi, Eileen… es precīzi zinu, kas mani gaida. Tev arī vajadzētu zināt, – Stīvs man skarbi sacīja, ar dusmīgu skatienu raugoties uz mani. – Neesi spītīga, citādi viss neizdosies tik labi, kā es plānoju. Un es gribu, lai tev tas beigtos labi.
Jēzu, ko viņš no manis grib?
– Ko tu vēlies no manis? Es jau pastāstīju saviem draugiem. Tuvākajiem, – es nolēmu viņu nomierināt un panākt, lai viņš atmet visu šo publicitātes lietu. – Ko man darīt, izlikt plakātu un visiem stāstīt, ka esmu precējusies ar slepkavu?!
– Nē. Es gribu aprunāties ar taviem vecākiem, – es sašūpojos un gandrīz sasitu kāju pret dzelzs atkritumu urnu.
– Nē!» es kliedzu pāri pagalmam, satveroties par galvu. – Nedrīksti, Stīvs. Es nekad tev to neļaušu darīt. Turies no viņiem prom, – es tik ļoti baidījos no šī vīrieša.
– Nedari no manis briesmoni, – viņš lēnām piecēlās no soliņa. – Es neesmu darījis neko sliktu ne tev, ne tavai ģimenei, un es to arī nedarīšu. Es tikai domāju, ka mums vajadzētu vienam par otru zināt. Viņi to uzzinās pēc sešiem mēnešiem. Ja viņi uzzinās daudz vēlāk, tas nebūs labi, un viņi par tevi domās vēl sliktāk. Labāk to uzzināt tagad.
Es centos ievilkt elpu un likt sev noticēt viņa teiktajam. Tam bija jēga, bet es vēlējos izdomāt, kā es varētu no tā visa izvairīties.
– Es negribu, lai viņi tevi uzzina. Viņi nesapratīs, ka es slepeni apprecējos. Tas nav cilvēciski. Tā nedrīkst darīt, – es izpletu rokas. – Vai tu zini, ko es tev saku?
– Tātad, jūs domājat, ka precēties slepenībā ir godamāk? – viņš nolieca galvu uz sāniem un izskatījās pēc muļķa, kurš nesaka neko gudru, bet tikai bļauj. – No kā tu baidies? Es viņiem neko nedarīšu. Eileen, es nekaitēju miermīlīgiem cilvēkiem. Tu vari man neticēt, bet vismaz to atceries.
– Ko es viņiem teikšu, kad mēs izšķiramies? Es neatjaunošu savu laulību ar tevi. Tas viss ir tik pazemojoši. – Es sūkstījos, atkāpjoties no viņa.
– Kāpēc tu melo? Ne tāpēc tu uztraucies, – viņam atkal bija taisnība. Es vienkārši baidos par savu ģimeni. Es viņam neuzticos. Tādi vīrieši kā viņš var mainīt savas domas vienā mirklī.
– Es baidos no tavas uzvedības un manas ģimenes reakcijas. Mans tēvs ir bijušais virsnieks, un viņš var tevi salauzt. Viņš drīzāk nomirs, nekā pielaidīs mani tavā tuvumā. Es viņu pazīstu.
– Nekas tāds nenotiks, – viņš paraustīja plecus. – Tev nav ne jausmas, kāds es varu būt, kad man kaut kas vajadzīgs, – viņš runāja kodolīgi, strauji satverot mani aiz jakas piedurknes, bet tikpat ātri palaižot, kad es gandrīz vai sašņācos. Bija tā, it kā viņš būtu mani tīšām nobiedējis. Es atkāpos. – Neviens nesapratīs. Nevarēja pat noticēt, ka es esmu tas, kas es patiesībā esmu.
– Un kā ar taviem vecākiem? Vai viņi zina, ko tu dari, un vai tu mani ar viņiem iepazīstināsi? – Es sakrustojos ar rokām uz krūtīm, ieskatoties viņa tukšajā skatienā.
– Es neatceros savu tēvu. Viņš aizgāja, kad es vēl nevarēju runāt. Mana mamma nomira pirms trim gadiem, – viņš teica bez lielas traģēdijas, taču bija acīmredzams, ka viņam nepatīk par to domāt. – Ir vecākais brālis. Taču viņš ar sievu un diviem bērniem dzīvo Kanādā. Šeit man neviena nav.
– Tavs brālis noteikti ir labs cilvēks, – es nez kāpēc teicu. – Kāpēc tad tu nepārvācies uz Kanādu? Vai jums tik ļoti patīk jūsu darbs? – Es nespēju pārstāt viņu izsmiet.
Viņš domāja, ka es nepamanīju, kā viņš lēnām tuvojas man, bet es to jutu. Tas bija kā enerģijas viesuļvētra. Arī es atkāpos, taču ļoti jūtami viņam. Lai viņš zina, ka man tas nepatīk.
– Brīdini mammu un tēti. Pēc jūsu nedēļas nogales, – viņš jau bija izlēmis par mums abiem. – Mēs izdomāsim kādu stāstu, – es klusēju un dusmīgi skatījos uz viņu. Es varēju pateikt, ka viņš aiziet. – Vai mēs varam noskūpstīties uz atvadām? Protams, neviens to neredzēs, bet…
– Protams… nē, – es sašutusi nopriecājos. Kā viņš varēja domāt, ka es tam piekritīšu. – Ejiet prom, – es klanījos ceļa virzienā. – Domāju, ka tev vēl ir kādi neatliekami darījumi, kas jārisina. Nemēģini vairs skatīties pa manu logu. Es esmu to visu aizlīmējusi ar lentu, – man šķiet, viņš to jau zināja.
– Es esmu prom no šejienes, – viņš jau grasījās doties prom, bet atkal pagriezās pret mani. – Man nav nekā pret jūsu draugu. Bet, ja viņas draugs noskaņos tevi pret mani vai turpinās tevi saukt tavā iepriekšējā uzvārdā, es salauzšu viņam kaklu, – viņš neredz robežas. – Jūs varat viņam pateikt. Labas nakts, – es raudzījos viņam mugurā, vēroju, kā viņš aizplūst, un nevarēju atturēties.
– Tu drāns! – Es kliedzu viņam pakaļ, pamanījis, ka lielās mājas logi deg. Viņš nereaģēja. Viņš pat neatgriezās. Nepārspējams, sūds.
13.nodaļa. Killers, kurš mani nemīlēja
Pagāja trīs divdesmit četras stundas, un es sapratu, ka nespēju izvairīties no šī neveiksmīgā pārcelšanās pie sava fiktīvā vīra. Es paņēmu līdzi tikai pašu nepieciešamāko, cerot, ka paspēšu ar to tikt galā līdz sešu mēnešu termiņam. Man nevajadzēja nekādus mājienus, jo viņš man bija atvēlējis savu istabu. Es domāju, ka dodos uz briesmoņa mītni. Es domāju, tumšā un drūmā vietā. Bet tā nebija. Tas ir parasts dzīvoklis, gaišs, ar vienkrāsainām tapetēm. Tīri vīrišķīgi, bez nekādām izpriecām. Ļaujiet man tā teikt, šī vieta nebija biedējoša.
Kad nokļuvu savā tā sauktajā istabā, pirmais, uz ko paskatījos, bija lielā gulta. Tā ir kā seksa miteklis. Gulta manā īrētajā dzīvoklī trīsreiz mazāka. Tad es paskatījos uz tumšo skapi ar spoguli, un kaut kādu iemeslu dēļ man uzreiz gribējās to pārbaudīt. Šķita, ka tajā ir kaut kas biedējošs. Es piegāju pie tā, strauji atvēru to un sastingstu. Nekā cita kā tukši plaukti un pakaramie. Hmm, ko es gaidīju tur ieraudzīt? Pēkšņi pagriezos pret viņu. Viņš tur stāvēja un smaidīja. Šādās reizēs man šķita, ka viņš lasa manas domas un smejas par mani.
– Ir tikai viens pluss, – es teicu, aizverot skapi. – No šejienes var aiziet uz skolu kājām, – es sāku skatīties apkārt. Lēnām apstāju viņu un piegāju pie loga. Viņš turpināja man sekot. Viņš vienmēr bija man aiz muguras, urbjot muguru ar caururbjošu skatienu. Vai nu viņš to darīja tīšām, vai arī tās bija tikai manas muļķīgās bailes. Viņš mani nogalinātu, ja vien gribētu.
Vienu es zināju droši – Līzei bija taisnība. Es grasos turēt viņu uz pirkstiem. Es jau sapratu, ka viņš nereaģē uz manu pretestību un apvainojumiem. Vismaz šādā veidā es varu ļaut vaļu savām dusmām. Ļaujiet viņam būt pacietīgam. Viņam esmu vajadzīga es, nevis es viņam.
– Redzi, tas ir lieliski, – viņš nostājās blakus man vienā līmenī un paskatījās pa logu. – Vai jūs viņiem to pateicāt? – Es zināju, ka viņš man to jautās.
– Jā. Bet es viņam teicu, ka man ir draugs, un ne vārda par parakstīšanos, – es viņam godīgi atbildēju. – Es vienkārši negribēju neko teikt. Es negribēju, lai mana mamma nomaldītos. Viņa ir ļoti jūtīga, – es žēlojos.
– Viss ir labi, – es pārsteigti atbildēju. Es domāju, ka viņš atkal sāks draudēt. – Es pati viņai pateikšu. Tev taču patika tas aizsega stāsts, ko es izdomāju, vai ne? – Tas ir ļoti izsmalcināts, bet es baidos iedomāties savu seju, kad meloju viņu acu priekšā.
– Vai man ir izvēle? – Es nopriecājos, sakrustojot rokas uz krūtīm.
– Tieši tā, Eileen. Tev nav, – viņš man pasmaidīja. Es priecājos, ka beidzot esmu viņu iepriecinājusi. Sarkasms. – Ar tevi viss būs kārtībā. Tad rīt?
– Jā. Pēc pusdienām. Pulksten trijos, – sacīju es, noliecot galvu. – Es baidos, ka nespēšu izlikties un viņu priekšā izrādīt savas jūtas pret tevi, kuru nav. Tu esi....Vai neko neteiksi, – un man bija tik ļoti apnicis par to runāt, ka labāk būtu klusējusi.
Stīvs piegāja man mugurā un pietuvojās pavisam tuvu. Viņa roka kaut ko darīja ar maniem matiem, man šķiet, ka viņš uz pirksta virpināja vienu no manām matu šķipsnām, bet es nevarēju kustēties, lai viņam iebilstu. Es jutos paralizēta, un tā nebija pirmā reize, kad ar mani tā notika. Es jutu viņa elpu pie savas auss. Viņš atkal kaut ko bija iecerējis. No viņa idejām man palika slikti.
– Tu vari to izdarīt, – viņš teica man ausī. – Tu vienkārši paskaties uz mani tā, kā paskatījies, kad mēs satikāmies pirmo reizi. Es to skatienu neaizmirsīšu. Vai tu vari to darīt atkal? – Stīvs man kodolīgi pajautāja.
– Nē, – es strauji pagriezos, skatoties viņam acīs. – Toreiz es vēl nezināju, kas tu esi, un es to nevaru atkārtot. Es nevaru paust savas jūtas pret slepkavu, kurš mani nemīl, bet grib mani paturēt pie sevis, – es pateicu daudz nevajadzīgu lietu, bet nenožēloju.
– Vai tu gribētu, lai es tevi mīlētu? – viņš skumji jautāja, it kā nekad nebūtu domājis par to, ka varētu mani mīlēt. – Es tā nedomāju.
– Beidzot mēs par kaut ko vienojamies, – es pārmetu acis. – Es centīšos neizpausties. Vai tev šī atbilde ir pieņemama? – Es atkal piekāpjos.
– Mēs varam trenēties, – un viņš atkal pavirzās aizliegtajā attālumā. Es nekavējoties viņu apturēju ar roku. – Mums ir seši mēneši kopdzīves, – saka Stīvs, skatīdamies uz manu roku, kas balstās uz viņa krūtīm. – Vai tu tiešām tici, ka starp mums nekas nenotiks? – Viņš laipni pasmaidīja, nekaunēdamies paskatīties man acīs. – Tu atceries mūsu sarunu par savstarpējo piekrišanu. Es neko neizslēdzu, ļaujiet man jums teikt, – viņš pārtvēra manu plaukstu, piespiežot mani noņemt barjeru.
Velns, Maikam bija taisnība. Viss ir saistīts ar seksu. Nē, mums tas ir jāsakārto tieši tagad.
– Es visu atceros, – es piekodināju. – Bet noslēgsim vienošanos jau tagad, lai vēlāk tu neapvainotos. Es nekad negribētu gulēt ar slepkavu, un tas nozīmē, ka nebūs savstarpējas vienošanās. Tāpēc turiet savas ķepas pie sevis, – es nopriecājos, pacelusi zodu uz augšu. – Ne šajā dzīvē, – es piebildu.
– Hmm. Varbūt tikai ne šomēnes? – Nē, viņš noteikti ar mani spēlējas. Ko viņš cenšas izdarīt? Viņš droši vien vēlas, lai viņam atkal iespertu pa nekaunīgo seju.
– Nekad, – es izteicos kategoriski un devos ārā no istabas uz dzīvojamo istabu, lai vēlreiz apskādētu apkārtni. – Es ceru, ka tu neslēpīsi šeit savas mantas. – Viņš varēja redzēt, cik ļoti es no visa baidos, neraugoties uz labvēlīgo apkārtni.
– Eileen! – viņš skaļi izrunāja manu vārdu. – Man šķiet, ka man uz tevis ir asinis…
Man acis acumirklī paplašinājās, un es gaismas ātrumā sāku skatīties apkārt.
– Ko?! Kur?» satraucos, tad ātri paskatījos uz viņu ar izbiedētām acīm un ieraudzīju viņa sejā balti zobgalīgu smaidu. – Tavi joki ir slikti, – es sacīju caur sakostiem zobiem. – Tev taču jāzina, ka man ir bail.
– Nebaidies ne no kā, – Stīvs pēkšņi kļuva nopietns. – Lūk, es esmu tikai parasts cilvēks, kas dzīvo dievbijīgu dzīvi, – es nespēju noticēt. – Tu pat vari uzaicināt draugu uz vizīti. Es neiebilstu.
Tas būtu jauki. Domāju, ka Līzei būtu ļoti interesanti apmeklēt kāda šīs pilsētas dēmona māju. Varbūt viņa šo vietu padarīs par svēto krustu un liks man justies labāk, ka esmu šeit.
– Labi, es to paturēšu prātā, – es piekritu. – Es gribu tev uzdot jautājumu, – viņš pieskārās, taču vilcinājās. Viņš droši vien zināja, ka tas nebūs viegls jautājums. – Kāda ir sajūta nogalināt? Kā tas ir? Vai jums ir vienalga, vai… – es gribēju sajust vismaz daļu no šī cilvēka. Redzēt, vai viņš ir pilnībā zaudējis sevi.
– «Tas ir grūti,» es atbildēju, noliecis galvu uz leju. – Bet tā ir tikai pirmā reize, – viņš paskatījās uz mani ar mirdzošu sejas izteiksmi. Viņam patiešām nerūp dzīvības, ko viņš atņem. – Ej novieto savas mantas vai kaut ko dari. Man jāzvana pa telefonu, – viņš pēkšņi negribīgi atteicās ar mani runāt.
Es klusībā aizgāju uz savu istabu. Aprunājos ar Līzi, tad sagatavojos rīta nodarbībām. Tikai vakarā man palika izsalcis, tāpēc ātri orientējos un sameklēju kaut ko ēst. Tikai vēlu vakarā manā dvēselē ieskanējās bailes. Stīvs visu laiku nemēģināja ar mani runāt. Deva man laiku pielāgoties jaunajai videi.
Es nezināju, ka man būs tik grūti gulēt svešā gultā. Es izvilku telefonu no zem spilvena un ieskatījos spilgtajā ekrānā. Bija jau divi naktī. Tajā brīdī es dzirdēju šņākstēšanu aiz durvīm. Visticamāk, dzīvojamā istabā. Dažas minūtes klausījos un sapratu, ka viņš aiziet. Ja es patiešām būtu viņa sieva un viņš būtu vienkāršs vīrietis… es būtu domājusi, ka viņš dodas izklaidēties ar senās profesijas meitenēm. Taču kaut kas man teica, ka viņš pie tām nedosies.
Es riskēju. Es piecēlos un aizgāju to pārbaudīt. Es viņam pajautāju, kur viņš dodas. Es izgāju ārā un ieraudzīju viņu pilnībā apģērbtu pie durvīm. Es redzēju, ka viņš kabatā iebāž kaut ko līdzīgu polietilēna maisiņam. Viņš bija ģērbies pilnībā melnā, kas viņam labi piestāvēja un izskatījās labi. Uz grīdas gulēja iegarens portfeļsoma vai varbūt koferis. Es paskatījos uz to, tad uz viņu. Man nepatika tas, kā viņš uz mani skatījās.
– Ej gulēt, Eileen, – Stīvs teica stingri, slēpjot savu skatienu no manis. Man pat nebija laika kaut ko teikt. – Ir jau patiešām vēlu, un tu esi cēlies, – viņš piezīmēja, uzvelkot portfeli uz pleca. Tam bija gara siksna, un tas izskatījās ērts.
– Kur jūs ejat? – es kautrīgi pajautāju, tuvojoties tuvāk. No kurienes bija tāda uzdrīkstēšanās? Man vienkārši gribējās viņu apturēt. – Varbūt jūs neiesiet. – Kādas muļķības. Viņš nekad mani neuzklausīs.
– Ja nevar gulēt, var skatīties televizoru. Parasti šajā laikā parasti rāda kaut ko smieklīgu, – Stīvs man pasmaidīja, it kā gribētu novērst mani no raizēm. – Tu pamodīsies, un es būšu šeit, – viņš man apsolīja.
– Ja es tevi lūgtu, vai tu paliktu? – Es paskatījos uz viņu, un man bija tik bail uz viņu skatīties. Kaut kā es ticēju, ka viņš man neko nedarīs.
Es ieraudzīju viņa sejā skumju smaidu un smagu nopūtu. Es zināju, ka viņš man atteiksies, bet man bija jāmēģina. Pat tagad es viņu kavēju, un laiks spēlēja pret viņu.
– Ja vien viss būtu atkarīgs no mūsu vēlmēm… – viņš izvērsa sarežģītu runu, ar rādītājpirkstu bīdams pa manu kailo plecu. Es tikai tagad atcerējos, ka biju iznākusi pie viņa tikai plānā kreklā. – Es aizeju, – viņš strauji atkāpās, un pēc dažām sekundēm dzirdēju, kā aiztrūka durvis.
