Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
Epilogs. Sešus mēnešus vēlāk
Kad viss bija beidzies, Stīvs man jautāja, kur es gribētu pazust pasaulē. Es ilgi nedomāju, jo mums nebija daudz laika, tāpēc izvēlējos Franciju. Precīzāk, Francijas galvaspilsētu. Un man bija taisnība. Mani joprojām pārsteidz šī valsts un tās īpatnības. Es paņēmu akadēmisko atvaļinājumu tikai uz diviem gadiem, un es jau uztraucos, ka man nāksies aizbraukt. Es negribu atgriezties.
Pirmos divus mēnešus es trīcēju, gaidot, kad kāds atbrauks pēc mums vai notiks kas cits, bet tagad baiļu vairs nav. Stīvs domā, ka viss ir beidzies, bet viņš labāk negribētu riskēt. Es arī tā nedomāju. Tāpēc es vienmēr slepenā vietā glabāju ieroci. Tā es jūtos drošāk.
Šorīt, kā parasti, izgāju uz balkona, lai aplaistītu puķes un izbaudītu brīnišķīgo skatu uz Parīzi. Stīvs šajā laikā labprātāk sēdēja virtuvē un dzēra kafiju. Šķita, ka viņš beidzot ir atslābinājies. Viņa skatiens kļuva mierīgs, jo tagad viņš ir pārliecināts, ka viņa ģimene ir drošībā un mēs esam tālu no nepatikšanām. Starp citu, arī Ādams un Samanta uz laiku ir pārcēlušies uz Amerikas dienvidiem. Spriežot pēc viņu sarunām pa telefonu, kuras es biju noklausījusies, brāļi bija samierinājušies.
– Mūsu fiktīvā laulība ir beigusies jau divus mēnešus, – atcerējos, dzirdot aiz sevis viņa soļus. Pat laistāmā ūdens klaigas skaņa neļāva man pazaudēt viņu no redzesloka. Es kļuvu ļoti vērīga un vērīga, un es vairs neesmu tā pati meitene, kāda biju pirms gada.
– Tas nebija izdomāts, – Stīvs izgāja uz balkona, aizdedzot cigareti. Es vairs neatbalstu šo kaitīgo ieradumu. Viņš nesmēķē tik bieži.
– Kas tas bija? Piespiedu? – Es pasmaidīju, turpinādama kopt pītās puķes.
– Drīzāk vajadzēja. Un mazliet vēlāk, īstā, – labāk es to nevarēju pateikt. – Man vienkārši dzīvē ir paveicies, – es uzpūtu cigareti, izelpojot to. – Nekad nebiju cerējusi uz šādu iznākumu. Tagad, kad esmu pilnīgi brīvs un tīrs no visām pēdām, es varu sākt jaunu dzīvi. Es to jau esmu sācis, un esmu atradis sievu – jā, es nāku kā bonuss. Jūs to varēja izteikt arī citādi.
– Jā, man ir arī diezgan labs vīrs, – es nopriecājos. – Tas pietiks. Viņš ir pietiekami jauns, – es piebildu.
– Nāciet. Tu esi pats vērtīgākais, kas man ir, – es teicu. – Es mainos, un cerams, ka uz labo pusi, – es paskatījos uz viņu un viņa skatienā ieraudzīju, ka viņš gaida apstiprinājumu saviem vārdiem.
– Jā. Tev taisnība, – es viņam pasmaidīju.
– Tu esi mans labais, – viņš pēkšņi sagrāba mani savās rokās, traucēdams nodzēst cigareti. – Tas ir tik jauki, ka tu esi pie manis pēc savas brīvas gribas. Es to nebiju gaidījusi. Mana pašapziņa karājās uz papīra. Patiesībā es baidījos, ka tu tomēr vēlēsies aiziet.
– Neskūpstīsimies. Es ienīstu cigaretes, – es nopriecājos. – Bet citādi tu vari būt mierīgs. Es negrasos šķirties, – es pasmējos, sajūtot, kā viņa pirksti savelkas ap vidukli. – Auš! – Es paskrēju viņa rokās, gandrīz nometot lejkannu.
– Vienkārši pamēģini, – viņš iesūcās man ausī, skūpstīdams kaklu.
– Vai ko? Nošaut mani?
– Hm… es ar to esmu beidzis, – Stīvs uzacis uzacis sarauca. – Tagad es esmu vairāk nekā civilsieva. Es valkāju savus ierastos flaneļa pledus kreklus, jau nedēļām neesmu ķemmējies matos, un manas rokas vairs nesmird pēc šaujampulvera, tas ir skaidrs. Viņš izskatās tik mājīgs. Lai gan viņā joprojām ir tie dēmoni, un, ja viņš no tiem atbrīvosies, viņš var pazaudēt sevi. Viņš nevar izdzēst tos trīs gadus no savas dzīves. Es to zinu pilnīgi noteikti.
– Man tas patīk. Tagad mēs patiešām izskatāmies pēc normālas ģimenes. Kad atgriezīsimies, mēs apmetīsimies uz dzīvi. Tāpat kā mani vecāki. – Es noliku lejkannu un piegāju pie viņa, lai salabotu krekla apkakles. – Starp citu, mamma un tētis sāk uztraukties. Viņiem ir garlaicīgi.
– Mums nāksies viņus sagaidīt, un mums kādu laiku nāksies viņus turēt pie kājām. Viņam taisnība, mēs nevaram atgriezties ātrāk, nekā plānots.
Bez vecākiem mani gaida vēl kāds cits. Liza, uz kuru es vairs neesmu dusmīga. Mēs reti piezvanām viena otrai, bet vismaz par laikapstākļiem pilsētā es uzzinu caur viņu. Viss ir tāpat, izņemot to, ka arī viņa un Maiks ir nolēmuši apprecēties. Ir pienācis laiks.
– Kas notiks, kad mēs atgriezīsimies? Ko mēs darīsim? – Mums, sievietēm, vienmēr ir svarīgi plānot nākotni. – Es atgriezīšos skolā, protams, uz nepilnu slodzi. Un kā ar tevi? Varbūt tev vajadzētu pabeigt studijas. Tas būtu lieliski. Mūsu ģimenē, piemēram, nav ārstu. Mēs dzīvosim savā vecajā dzīvoklī, strādāsim kā visi un nedēļas nogalēs brauksim pie maniem vecākiem uz vakariņām. Tas man ir diezgan normāli. Kā ir ar jums? – Es raudzījos uz viņa smejošajām acīm.
– Es par to esmu domājusi. Iespējams, es to arī darīšu. Būtu lieliski darīt to, ko vēlos darīt savā dzīvē, – es priecājos to dzirdēt. – Labi plāni, Eileen. Izrādās, ka tev nav vajadzīgs daudz, lai būtu laimīga.
– Nu, es nekad neesmu dzīvojusi greznu dzīvi. Bet es gribu greznas attiecības, – es smējos, iegremdējot seju viņa kreklā. – Es tevi vienkārši… mīlu. Es pat esmu pievērtusi acis uz tavu pagātni. Tā man vairs neeksistē.
– Un es tevi, Eileen. Es patiešām mīlu. Patiesi, tas man ir vismīļākais. Ir jauki būt vajadzīgam un aizsargātam. – Es arī vēlos normālu ģimeni. Ne tādu kā kādam citam vai manam brālim. Es gribu, lai mēs darītu lietas pa savam. Starp citu, tavs tēvs man pa telefonu teica…» Stīvs paskatījās uz mani.
– Ko tev teica?! – Es biju piesardzīga, noslaukot no sejas matu šķipsnu.
– Es to nesauktu par lūgumu vai vēlmi. Bet… viņš domā, ka mums ir pienācis laiks radīt bērnus, – teica tētis. Es nedomāju, ka viņiem būs šāda saruna. – Ko? Tu teici, ka esi alerģiska pret kaķiem. Es ceru, ka tev nav alerģijas pret bērniem. – Tu no tā taisi joku.
– Tu esi muļķis, – es iesitu viņam pa plecu, kas jau bija sadzijis. – Man nav alerģijas pret bērniem.
– Nu, tas ir labi. Mēs to darīsim, kad atgriezīsimies, – un es neiebilstu. Vēl pusotru gadu varēsim dzīvot paši sev un izbaudīt visus laulības dzīves priekus. – Es apsolu, ka pārtrauksim smēķēt.
– Jā, kungs, – es uzcēlu uzacu. Kaut kā pēc maniem vārdiem iestājās klusums. Mēs stāvējām un skatījāmies viens otram acīs. Neviens vairs negribēja runāt. Tā bija sava veida hipnoze, pēkšņais maigums, kas mani pārņēma. – Laikam jau tā. Man vienalga par cigaretēm, – es uzlēcu uz viņu, precīzāk, uz viņa lūpām, apskāvu ar plaukstām viņa seju.
Viss, kas bija noticis starp mums, nebija klasika vai rādītājs tam, kā citiem vajadzētu dzīvot, taču mēs necentāmies būt ideāli neviena acīs. Tas vienkārši notika tā, kā notika. Un, patiesību sakot, es neko nenožēloju.
Nobeigums.
