Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
– Kur tu esi? – Es pat nepaspēju atbildēt, pirms viņš man uzdeva šo jautājumu, bet tikai ļoti maigā, samtainā balsī. Likās, ka viņš ir labā noskaņojumā un vēlas ar mani ar kaut ko dalīties.
– Es drīz būšu mājās. Es neesmu tālu, – pateicu viņam līdzenā tonī, novēršoties no Maksa, kurš nesteidzās doties prom. – Es biju kopā ar Līzi, kā jau teicu, ka būšu, un tagad devos mājup. Un tu… kur tu esi? – Es ļoti ceru, ka mana balss skanēja dabiski.
Nezinu, kāpēc viņš neko neteica, vienā brīdī man šķita, ka mēs esam atvienojušies, es atvilku telefonu no auss un paskatījos uz ekrānu. Nē, mēs neesam atvienojušies, bet viņš nerunā.
– Stīvs?
Izskanēja šausmīgs troksnis vai skaļš klikšķis, ļoti līdzīgs šāvienam, un es sadzirdēju tuvumā esošo automašīnu signalizāciju. Es pieliku vienu plaukstu pie auss, ar otru roku joprojām turot telefonu. Viena no smalkajām baltajām laternām, kas atradās parkā, sadrupēja sīkās lauskās. Tad arī blakus esošā. Lūpas lidoja lejā un uz ietves sadrupēja vēl mazākās lauskās.
– Velns, kas tas ir… – Makss skaļi teica, un es sāku skatīties apkārt.
– Ja tu man vēl reizi melosi, nākamā ir viņa galvā, – atskanēja Stīva dusmīgā, nelaipnā balss, un es atkal sāku skatīties uz augšu un apkārt. – Atgriezies, – tā bija pēdējā, ko Stīvs teica, pirms nolika klausuli.
Es drudžaini atvilku telefonu no auss, pagriezos, un Makss bija pazudis, tāpat kā visi pārējie, kas bija bijuši līdz tam. Visus, protams, šī situācija bija satriekusi. Ja es nebūtu zinājusi, kas notiek, droši vien arī būtu aizbēgusi. Bet es zināju, ka tas bija Stīvs. Stivs Visvarenais.
Saprātīgākais bija pēc iespējas ātrāk atgriezties un izciest savu sodu. Es viņam tik ļoti nemeloja. Noteikti ne tik daudz, lai viņš pilsētas centrā sāktu šaut uz ielu lukturiem ar snaipera ieroci. Es negrasījos rīkoties kā iepriekšējā reizē un turēt acis uz leju. Es atnākšu un pajautāšu viņam, ko, pie velna, viņš dara.
Es skaļi atvēru durvis un aiz sevis aizcirtu tās aiz sevis. Kā jau biju gaidījusi, viņš jau bija tur, taču bija tikai tikko ieradies. Atslēgas joprojām atradās gaitenī, kas liecināja, ka viņš nesen atgriezies. Viņš stāvēja pret mani ar muguru, bet zināja, ka es esmu aiz viņa muguras. Tikai viņš man neizdarīja to pakalpojumu, lai pagrieztos.
– Vai tu esi iznācis no prāta? – Es strauji pagriezu viņu aiz pleca, un viņš ļāva man to izdarīt. – Kā tu uzdrīkstējies to darīt?! Tu ko…
Pirms es paspēju pabeigt, viņš sagrāba mani par jakas malām un nometās uz dīvāna kā lupatu lelli. Es tikko satvēru elpu un noskrāpēju no sejas nokritušās matu šķipsnas, kas bija nokritušas kritiena laikā.
– Es taču teicu, lai tu man nekad nemelo…?» Stīvs draudīgi izstiepās, ejot man klāt. – Vai es tev teicu, lai neklaiņo pa pilsētu un nesatiekas ar cilvēkiem, kuri varētu vēlēties tavu nāvi? – Es drudžaini piekodināju. – Tad saki, vai tas bija pārāk daudz, ko prasīt?
– Nē. Bet es taču neko nedarīju… – es klusiņām murmināju, nolaižot skatienu lejup. Turpināju gulēt, nekustēdamies. – Mēs vienojāmies, ka es atgriezīšos agri. Es negrasījos kavēties.
– Vai tagad tu ar mani spēlēsies muļķi? – Stīvs acumirklī atradās man virsū, un es pagriezu galvu nost. – Tu labi zini, ko es domāju. Un viss, ko tu dari, tikai apgrūtini man to. Paskaties man acīs, – viņš pagrieza manu seju pret savu. – Tu mirtu, lai nepaklausītu man. Raksturs, es to saprotu. Bet tu to nedarīsi. Ko man ar tevi darīt?
Es nezinu. Vienkārši ļauj viņai kaut ko darīt un pārstāj runāt. Es to vairs nevaru paciest. Viens solis pa kreisi, viens solis pa labi, un viņš ir gatavs mani nošaut vai vismaz sodīt.
– Atlaid mani, – es sūkstījos.
– Noņem apavus un žaketi, – viņš pieskrēja man tuvu pie auss, un šis vārds iededzināja mani ar uguni. Tas bija patiešām karsts. Vai nu es biju tik aukstasinīga, vai arī viņam bija paaugstināta ķermeņa temperatūra. – Es gaidu, – Stīvs pēkšņi atkāpās, un es pakritu kājas zem sevis un piespieduies dīvāna atzveltnē.
– Kā parasti, bez priekšspēles? – Es klusiņām pajautāju, skatoties uz viņu.
– Tev par to būs jāprasa kādam citam, – Stivs saraustīja lūpas, galvu noliecis uz sāniem. Viņš bija dusmīgs uz mani, bet negribēja mani sāpināt vai pasliktināt mūsu jau tā sarežģītās attiecības.
– K-kā? – Es apstulbusi izteicos, acis izplešot. – Kas vēl?
– Tā, pie kuras tu aizskriesi pēc tam, kad atbrīvosies no manis, – viņš teica caur sakostiem zobiem. Tas bija pēdējais, ko es gaidīju, ka viņš teiks. – Un es lūdzu tevi novilkt drēbes, jo man ar tevi ir jārunā. Tas nav ātri, un šeit ir karsti. Es tev nepieskarsīšos.
Tā tas arī ir. Es lēnām nolaidu kājas uz grīdas un novelku kurpes, pēc tam arī jaku. Apmetu rokas ap pleciem un gaidīju sarunu, kuru viņš nesteidzās sākt.
– Pastāstiet, ko jūs domājat par Maiklu Deivisu. Kāds viņš ir vīrietis? – negaidīti, bet man bija, ko teikt uz to. Savas draudzenes draugu es pazinu jau ilgu laiku. Patiesībā es biju gaidījusi šo sarunu un šos jautājumus. Bet es domāju, ka viņš jau bija viņu pārbaudījis.
– Viņš ir normāls puisis, – es atbildēju īsi, kāpjot ar kājām uz dīvāna, kamēr viņš lēni soļoja no vienas puses uz otru. – Es viņu pazīstu jau sen, un viņš un Liza ir mani tuvi draugi. Kāpēc?
– Nekas. Tu vari doties uz savu istabu. Mēs lidosim tikai rīt no rīta, – tā pat labāk, es gribu atpūsties no šoka, ko viņš man atkal lika izjust. – Man pēkšņi šodien ir kaut kas svarīgs darāms. Es iznākšu vēlu.
– Labi, – es nopriecājos, strauji piecēlos kājās un devos uz savu istabu. Es dzirdēju, kā viņš arī sāka attālināties no manis. – Pagaidi, – es pagriezos, redzot, ka arī viņš apstājies, bet viņš neapgriezās. – Vai tu no Sema uzzināji tā cilvēka vārdu, kurš gribēja mani nogalināt?
– Nē, – viņš pagriezās man pāri plecam. – Es biju muļķīgs, domādams, ka varu ar viņu sarunāties. Es pati to noskaidrošu. Vēlāk, – viņš devās uz savu istabu, un man neatlika nekas cits, kā darīt to pašu. Es vienkārši gribēju pagulēt un gulēt.
28.nodaļa. Traka nakts un dīvaina uzvedība
Atlikušo dienas daļu es nosēdēju savā istabā. Nolēmu novērst savu uzmanību ar grāmatu, taču arī tas nepalīdzēja. Es biju nemierīgs un drūms līdz pat sāpēm. Vienīgā lieta, kas varēja novērst manu uzmanību, bija praktiskās mācības. Man nācās lauzīt galvu, un tas mani patiešām izkliedēja. Es neapzinājos, ka ir krēsla, un tad es sadzirdēju troksni pie durvīm. Viņš bija teicis, ka dodas ārā. Viņam droši vien jāizpilda vēl kāds pasūtījums. Es gribēju izskriet ārā, pielikt savu ķermeni pie durvīm un pateikt viņam, ka es viņu nelaidīšu prom. Bet es zināju, ka tas viņu neapturēs, un man nebija tiesību viņu apturēt. Viņš glābj savu ģimeni, un viņš glābj mani. Man vajadzētu viņam pateikties un būt pret viņu laipnākai. Bet pagaidām es to nedaru. Joprojām ir atliekas un negatīvisms. Un es neesmu no tām, kas ātri izkūst. Divi mēneši man nebija pietiekami ilgs laiks. Simpātijas noteikti ir, es to nevaru noliegt, bet neko vairāk es nevaru pateikt.
Nezinu, cik ilgi biju snaudusi, bet es pēkšņi atvēru acis, kad otrā durvju pusē sadzirdēju troksni. Es paskatījos uz pulksteni un sapratu, ka patiešām ir pienācis laiks viņam atgriezties. Bija jau pēc pulksten trijiem no rīta. Man atviegloja. Viņš ir atgriezies, dzīvs un vesels, tāpēc pagaidām varu atvilkt elpu. Starp mani un nāvi ir tikai Stīvs. Ja viņam no manis apnīk vai apnīk, man nebūs nekas labs.
Es lēnām pacēlu visu ķermeni no gultas, kad viņš klusi klauvēja pie manām durvīm. Pāris klauvējienu, un es ātri izkāpu no gultas, pat aizmirsu uzvilkt čības. Nebija iespējams, ka es negrasījos viņam atvērt. Kaut kas varēja notikt. Viņš nekad neko vienkārši nedara un nesaka. Visam ir nozīme, un viņš ne tikai mētājas ar vārdiem.
– Ko?» Es atvēru durvis un ieraudzīju, ka viņš skatās uz mani ar dīvainu skatienu acīs. Viņš nebija kā parasti. Aiz mierīguma maskas slēpās kaut kas cits. – Ko tu gribi?
Viņš spēra soli uz priekšu, spiežot mani atpakaļ iekšā. Atkal es nevarēju uzstāt, lai viņš neietu ārā. Viņš apsteidza mani un piegāja pie loga, kas nebija aizkarsēts. Man vajadzēja ieslēgt gaismu. Lai gan istabu izgaismoja mēness, tomēr atrasties šādā vidē bija diezgan drūmi. Tās nav bailes. Es zinu, ka viņš man neko nedarīs.
– Nevajag, – viņš neskatījās uz mani, jo bija pret mani ar muguru, bet kaut kā jutu, kā mana roka aizsniedzas pēc gaismas slēdža. – Labi, viss kārtībā.
– Vai kaut kas nav kārtībā? – es pajautāju, tuvojoties tuvāk.
– I… nejūtos labi, – Stīvs sacīja saspiestā balsī. Nav grūti nojaust, ka pat tik izturīgs vīrietis var apmaldīties no tā, ko viņš dara. Tas uz viņu rada psiholoģisku spiedienu. Vai varbūt ne tāpēc viņš jūtas slikti. Atkal es pārsteidzos ar pāragriem secinājumiem. – Nekas nenotika, bet es nevarēju sagaidīt rītu, lai ar tevi parunātu.
Es to nesaprotu. Vai šī ir saruna? Tiklīdz viņš to pateica, viņš pagriezās pret mani, jūtot, ka neesmu tālu atpalikusi, un pievilka mani pie sevis. Un ne tikai apskāviens, bet arī nepārprotams mājiens, ka viņš ir izsalcis un negrasās mani palūgt. Šoreiz man izdevās pagriezt galvu tā, ka es izrāvos no viņa rokām un lūpām, tad ātri atlēcu divus soļus atpakaļ.
– Ak, tik slikti tu jūties, – es šķībi izsmējos, tupdama ar kāju. – Vai viss, ko tu no manis vēlies, ir tikt salaulāta? Nē. Nē, es negribu. Nesaki man. Es jau sapratu tavas dziļās jūtas pret mani, – es skaļi sacīju. – Pat pēc visas patiesības, ko tu man teici, tev nav tiesību tā uzvesties. Es nebūšu tava durvju paklājiņa, tu labāk mani nogalini, – viņš aizrāda pēdējos vārdus. Es nedomāju, ka jebkad agrāk būtu dzirdējusi, ka kāds man to būtu teicis.
Es nedomāju, ka esmu gatava mirt. Bet tas sāk mani tracināt. Es saprotu viņa temperamentu un uzvedību, bet lai viņš tā uzvedas ar tiem, kam tas patīk. Varbūt man tas patiktu, bet mums ar viņu nav nekā noteikta. Mēs varam izšķirties vai neizšķirties pēc sešiem mēnešiem, vai arī nē, vai arī mēs varam nomirt pirms termiņa beigām.
– Ne tikai jāgulēt, – Stīvs atcirta, mēreniem soļiem ejot man pretī. – Es tev jau teicu, man tu esi vajadzīgs. Tu to nesaproti! – Viņš runāja uz mani tik skarbi, ka no bailēm sajutu kaklā kunkuli. – Tu joprojām nespēj saprast acīmredzamas lietas. Es esmu vīrietis, tu esi sieviete. Kāpēc es nevaru to no tevis gribēt? – Tas ir interesants jautājums, uz kuru es nevaru pareizi atbildēt.
– Tu vari, bet…
– Vai tu gribētu, lai es aizietu pie kāda cita? – Es izklausījos ņirgājoties. – Nē. Tad tu mani sauktu par kaut ko citu. Tāpēc labāk es tavās acīs būšu tāds, nekā lai tu mani uzskatītu par kurvu, – viņš pakratīja galvu, tad satvēra mani par apakšdelmu un piespieda atpakaļ pie sienas. Labi, ka tas nebija uz gultas. – Tev viss nepatīk. Un nesaki man, ka tas ir tāpēc, ko es daru.
– Tā ir! – Es to burtiski izkliedzu, jo tā bija simtprocentīga taisnība. – Es tev par to nemelošu.
– Tātad, ja es pārtrauktu nogalināt, tu būtu jauks un pieņemtu mani? – Varbūt, bet es to šobrīd nevaru novērtēt. Es kaut kādu iemeslu dēļ piekodināju, jo zināju, ka tas ir neiespējami. – Tātad vienošanās ir šāda. Es tev apsolu. Atlika pavisam nedaudz, – viņš skatījās man acīs, un tu nevarēji pateikt, ka viņš melo. Bet viņš melo. Es ar varu atgrūdu viņa roku no sava kakla un iesitu viņam.
– Šobrīd tu man melo, – es viņam sūkstījos, turpinot skatīties viņa acīs, kuras, šķiet, mani nesaprata. – Tu pats man teici, ka trīs gadus nesekmīgi centies ar to tikt galā. Un tagad tu pēkšņi esi tik pārliecināts. Nedari no manis pilnīgu muļķi, – es rupji izteicos, mēģinot viņu atgrūst ar rokām uz krūtīm.
– Agrāk man bija tikai plāni, un es tos nekad nerealizēju, – viņš pēkšņi teica mierīgi. – Tagad es esmu gatava riskēt. Es to izdarīšu, tiklīdz mēs atgriezīsimies. Nav vajadzības baidīties.
– Tu teici, ka darīsi Samu tikai tad, kad atradīsi man klientu, – es pārmirkšķināju savas vērīgās acis. – Cik ātri mainās tavi plāni, Stīvs, – es sakrustoju rokas uz krūtīm.
Viņš novērsa skatienu, acīmredzot negrasīdamies man atbildēt, tad atskatījās uz mani un devās pie rakstāmgalda. Uz galda gulēja mans telefons. Viņš to pacēla un kaut kāda iemesla dēļ sāka to izjaukt.
– Kāpēc tu…
– Man vajadzēja. Ieslēdziet to, kad atgriezīsimies no Kanādas. Šajā laikā ar nevienu nerunā pa telefonu. Tev tas nav vajadzīgs, – tas neizklausījās pēc dievišķa lūguma. – Sapratāt?
– Un no rīta es varu piezvanīt Lizai? – es kautrīgi pajautāju, cerot, ka viņš neiebildīs.
– Nē! rupji atbildēja Stīvs. Es nezinu, kāpēc viņš tā rīkojās. – Tici man, viss, ko es daru, ir tavā labā. Vēlāk tu vari mani par to ienīst, bet es nedarītu citādi.“ Tad viņš pēkšņi nomierinājās un paskatījās uz mani normāli, viss mežonīgums bija pazudis. – Man ir žēl, – es nedzirdēju neko labāku par sausu „Atvainojies. Bet viņš vismaz cenšas.
Es novērsos no loga, domādama, ka vēl viena sekunde, un es uzliesmoju kā smirdīga maza meitenīte. Taču es atturējos, ik pa brīdim nopriecājoties, un pēc brīža sajutu siltas rokas uz saviem kailiem pleciem. Tas bija labi, bet man tas nemaz nebija vajadzīgs.
– Aiziet prom.
– Jauks krekls un krāsa, – es atradu smalku pazinēju. Viņš zina, kā apieties ar sieviešu apģērbu. Viņš no acs uzzināja manus izmērus. Šaubos, vai šī informācija bija manā kartotēkā.
– Ja tas ir tik skaists, atstājiet to man, – es viņam sūkstījos, satveru viņa rokas savās, mēģinādama novilkt tās no saviem pleciem, bet tās bija iestrēgušas. Es jutu, kā viņš dziļi sirdī smejas par mani un manu pretošanos. – Vai tev līdzi ir ierocis?
– Ne tālu, – viņš man ausī sniedza aizklātu atbildi.
– Nošauj mani jau un nevajag mani mocīt, – es atkal nopriecājos. – Nevajag man ticēt tavām pasakām, ka mēs varam no tā izkļūt un dzīvot ilgi un laimīgi. Es tam neticu. Es tev neticu, – es piespiedu sevi tam noticēt, lai gan atcerējos, ka viņš nekad agrāk mani nebija pievīlis.
– Tu nomirsi, bet tikai tad, ja tas notiks pēc manis, – viņš iebāza degunu man kakla kaulam un klusiņām šūpojās kopā ar mani. Tas atsauca atmiņā mieru un klusumu. Kā tas notika, es pat aizvēru acis. – Taču tas nenotiks. Sems ir ne mazāk neaizsargāts kā es. Arī viņam ir daudz ko zaudēt. Un, runājot par klientu, neuztraucieties. Viņš nekad vairs tev neies pakaļ, – es strauji atvēru acis, un, kad viņš mani atlaida, es lēnām pagriezos pret viņu. – Es jums to apsolu. Es arī apsolu, ka nekas nenotiks arī ar tavu ģimeni. Es zinu, ka tu par viņiem uztraucies. Ticiet man, viņus tas neskars. Tu vari man uzticēties.
Tātad viņš atrada cilvēku, kurš vēlējās mani nogalināt? Un viņš, iespējams, bija tas, kurš to pavēlēja. Man bija daudz jautājumu, kurus viņš atkal aizzīmogoja ar skūpstu. Cik ļoti es biju nogurusi no šīs viņa tā sauktās «maigās vardarbības» un savas bezcerības. Viņš bija gatavs manai pretestībai, tāpēc stingri turēja mani ar vienu roku ap vidukli un otru aiz galvas.
Jāatzīst, ka es nekad tam īpaši nepretojos, jo tas iedarbojās uz mani kā nolādēta narkotika. Sapratne nāca daudz vēlāk, un tikai tad es sāku uz viņu dusmoties. Varbūt Lizai bija taisnība un mums ir saderība.
Manas rokas sākumā nedroši balstījās uz viņa pleciem, tad noslīdēja augstāk. Es pieķēros viņam kā kaķis, tikai nedaudz nedroši. Tas lika viņam atrauties no manām lūpām un paskatīties man acīs. Apjucis skatiens, kādu es nekad agrāk nebiju redzējusi. Viņš negaidīja, ka es viņam to dāvāšu.
– Nezinu, kā ar uzticēšanos, bet… – viņš negribēja mani uzklausīt, tikai skatīties manās acīs un saskatīt tajās manas uzvedības iemeslu. Viņš atkal savienoja savas lūpas ar manējām, taču tagad viņš necentās mani turēt ar spēku. Tas, protams, bija daudz labāk, taču no viņa pieskāriena man pa ķermeni joprojām uz augšu un uz leju skrēja zosāda. Viņa rokas bija visur, taustīja mani cauri sarkanajam kreklam, bet nesteidzās no tā atbrīvoties.
– Pagaidi… pagaidi! – Es ar rokām atkāpos no viņa.
– Kas notiek? – Stīvs aizkaitināts sacīja, apstājoties.
– Man ir sajūta, ka tu smirdi pēc asinīm un kādas… ļoti pazīstamas smakas. It kā es to pazīstu, bet nevaru atcerēties, – es nopriecājos, bet nevarēju atcerēties. Es jau velnišķīgi iedomājos, bet es gribētu, lai viņš atbrīvotos no drēbēm, ko valkā darbā. – Tas… nemaz nav aizraujoši, – es pakratīju galvu, uzpūst lūpas.
– Es saprotu mājienu, – viņš man pasmaidīja, paņēma mani par roku un izveda no istabas. Es neiebilstu un ļāvos aizvest, taču tumsā par kaut ko paklupu, un es atkal būtu nokritusi, ja Stīvs nebūtu mani pacēlis. – Tā ir mana vaina. Man vajadzēja tevi nest uzreiz. Tā nav pirmā reize, kad ar tevi tā notiek, – viņš zina, kā likt man smieties, bet es smējos pati par sevi.
Tikko mēs iegājām vannas istabā un es pieskrēju pret gaismu, viņš brīnumainā kārtā sāka atbrīvoties no drēbēm, kas mani samulsināja. Sākumā es tikai stāvēju un skatījos kā apstulbusi, bet pēc tam pakratīju galvu un aizgāju ieslēgt ūdeni. Labāk nomazgājiet šo grēku ar ūdeni. Es, protams, varēju viņam palīdzēt, taču nolēmu no tā atturēties. Labāk jau es pats visam piekritīšu, nekā vaimanāšu par savu bezspēcību. Man ir apnicis būt par upuri.
Es ieslēdzu ūdeni, bet aizmirsu novilkt kreklu. Tas uzreiz kļuva slapjš un pieķērās man pie ķermeņa.
– Slapjš tas izskatās labāk, un krāsa ir spilgtāka, – aiz manis ar vieglu ķiķināšanu teica Stīvs. Es pagriezos, un man bija kārdinājums apskatīt viņu no galvas līdz kājām, un es negribēju novērsties. – Nāciet šurp, – viņš piespieda mani, bet tagad viņu vairāk interesēja mans kakls, un viņa rokas steidzās lejup pa krekla siksniņām. Man vēl bija jāmēģina no tā atbrīvoties. Tas bija iestrēdzis.
– Es gribu tev pajautāt, – es čukstēju, bet, neraugoties uz ūdens šalkoņu, viņš mani sadzirdēja.
– Pajautā man, – viņš piekodināja, paceļot mani augšup. – Būs auksti, – viņš piespieda manu muguru pie flīzētās sienas. Auksti, bet ērti. Man nav jāstāv uz kājām.
– Tu gribi mani glābt apmaiņā pret to, ka es palikšu tuvu pie tevis? Tāds ir tavs plāns? – Viņš pārtrauca mani skūpstīt un uztaisīja nopietnu seju. – Es zinu, ka sākumā tu vienkārši vēlējies mani glābt, bet tagad tava rīcība un vārdi liecina par ko citu, – es teicu trīcošā balsī, spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, viņam šī saruna nepatika.
– Es varētu izlikties par nesavtīgu labdari, bet es to nedarīšu, Eileen, – viņš smaidīgi pakratīja galvu. – Es neesmu perfekts, un es necenšos tāds būt. Domāju, tu esi dzirdējusi, ka visi vīrieši ir patērētāji, – esmu dzirdējusi un novērojusi šādas lietas. – Laba meitene, Eileen. Tu mani dabūji. Es gribu kaut ko pretī. Tevi. Visādā ziņā. Es tevi ne tikai apbrīnošu. Pierodi pie tā, Eileen,» es esmu bez vārdiem.
– Es nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Es domāju, ka viņš nekad tā neatklāsies.
– Tu pārāk daudz runā, – viņš nolaida mani kājās, izslēdza ūdeni un pēc mirkļa man iemeta dvieli. – Nāciet. Es nedomāju, ka mums šeit būs ērti, – jā, nu, nu man nebija, pie kā tikt. Ne drēbju, ne asiņu, nekā cita.
Es zināju, ka viņš aizvilks mani atpakaļ pie sevis. Es neiebilstu. Neraugoties uz manu gandrīz pilnīgu piekrišanu un pakļaušanos, viņš mani tomēr nedaudz rupji uzstūma uz gultas un noplēsa dvieli, kurā biju ietīta. Tas, ko es gaidīju, bija tas, ka viņš mani atkal noguldīs uz ceļiem un liks man kliegt. Galu galā viņš man bija teicis, lai vēlāk lūgtu kādam citam maigumu. Tāpēc man nevajadzēja to no viņa gaidīt.
– Nekusties, – viņš čukstēja man ausī, un es vāji piekodināju. Viņš atkāpās, un es sajutu, kā viņš izstiepj man kājas. Es aizvēru acis, man bija labāk. Viņš apsedza mani ar savu ķermeni, nolaidis galvu līdz manam kaklam, bet viņš nesteidzās ķerties pie darba. Tas viņam nepatika. Man acis kļuva platas, kad viņa pirksti noslīdēja līdz manam kājstarpē. Man uzreiz iezibsnīja galva, un es neviļus sāku raustīties, bet viņš mani atvilka atpakaļ kā zīmi, lai es nekustētos un netraucētu viņa plāniem.
– No-no… – Es nopriecājos, lai gan patiesībā man vajadzēja kliegt: «jā, jā, jā, jā,» bet viņa pirksti darīja ar mani kaut ko neticamu.
Šķita, ka esmu zaudējusi saikni ar realitāti, un mans prāts bija pilnīgā pretrunā. Kustības kļuva arvien ātrākas un ātrākas, un es jutos tā, it kā grasītos eksplodēt. Es stenēju kā apdurta kuce, kurai vajadzēja tikai glāstīt, un ne vairāk. Tieši to viņš tagad arī darīja. Pirms piecām minūtēm viņš man bija teicis, ka vēlas mani glāstīt, un es ignorēju mežonīgo patiesību un sniedzos pēc viņa lūpām. Es domāju, ka esmu meitene ar principiem un nedaudz morāli augstiem uzskatiem, bet izrādās, ka viņa spiediena ietekmē visi mani principi gāja pie velna. Lietas saasinājās jeb kļuva spilgtākas, kad ierastā pieskāriena vietā manī iekļuva tie divi pirksti. Vēl minūti šādā ritmā, un viņš nespēja savaldīt to, ka es pēkšņi smagi triecos un tad atslābināju. Man apmākušās acis, bet Stīvs man pat nepievērsa uzmanību, jo viņš atkāpās un izvilka mani uz kājām.
– Man patīk, kad tu esi paklausīga, – viņš lēnām ienāca manī ar šo piezīmi, un pirmo reizi, velnišķīgi, es nejutu nekādu diskomfortu. – Domāju, ka no šejienes mums kļūs vieglāk, – viņš nekādi nevarēja iedomāties, ka tas varētu būt vienreizējs gadījums. Brīdī, kad viņš atkal kaut ko sabojās, vai arī es, mums būs vēl viena cīņa.
– Nedari to, ko šodien izdarīji parkā, – es nopriecājos, kaut kādu iemeslu dēļ atceroties šo šokējošo ainu. Es gandrīz sakodu lūpu, kad viņš vēl ciešāk piespieda mani pie sevis un nolaidās pret mani, iepinot pirkstus man mitros matos.
– Tas viss, lai tevi pasargātu, – viņš teica maigā balsī, tad pārlaida karstās plaukstas pa manu ķermeni. – Taču tas arī nebija vienīgais iemesls. Es nevēlos, lai tu staigātu apkārt ar visādiem cilvēkiem. Domāju, ka tu to jau zini. Es to vairs neatkārtošu, – es atvilku atpakaļ uz savu sākotnējo vietu, tā man bija ērtāk.
Pēc vēl pāris minūšu trokšņainu nopūtu un ļaunprātīgu domu, man radās vēl viens jautājums. Man nepatika viņu pārtraukt, bet man vajadzēja uzdot šo jautājumu tieši tagad.
– Ko darīt, ja būtu vēl kāds, kas gribētu mani nogalināt? Ko, tu grasies visus nogalināt? – Nezinu, kāpēc, bet tas tika pateikts ar traku smaidu, taču es nedomāju, ka Stīvs smējās. Es gribu teikt, ka viņš grib to izbeigt reizi par visām reizēm un dzīvot mierā.
– Ja viņam tas būs jādara.
