Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
17.nodaļa. Neplānota bēgšana un tās sekas
Es nedomāju, ka man būs jādodas ar viņu kaut kur kopā, izņemot tikšanos ar vecākiem. Taču tā sagadījās, ka man bija jādodas kopā ar viņu uz ikgadējo karnevālu, kas man nesagādāja nekādu prieku viņa klātbūtnē. Jā, es noķēru skaudīgos meiteņu skatienus un nejutos vientuļa, kā bieži vien mēdzu būt. Taču tajā pašā laikā es jutos briesmīgi neērti. Man gribējās aizbēgt un doties mājās. Es zināju, ka Stīvs ne tikai aizveda savu sievu brīvdienās. Tiklīdz parāde bija beigusies, sākās vakara gadatirgus. Varēja piedalīties uzdevumos, ēst konfekšu vati vai pat iegādāties kaut ko neparastu.
Es biju licis Līzai nopriecāties par to, ka dosimies uz karnevālu kopā, bet notika tas, no kā es baidījos visvairāk. Mēs nonācām aci pret aci ar Līzi un Maiku. Par laimi, es pateicu viņai patiesību par to, kāpēc nevaru iet kopā ar viņu. Domāju, ka nedzirdēšu, kā viņa nopriecājas. Tomēr es par viņu īsti neuztraucos. Es vairāk uztraucos par Maiku, kuram nebija mēles.
– Ak, ei, puiši, – Līza ātri atlaida Maika roku, pieskrēja pie manis un spēcīgi mani apskāva. – Prieks tevi redzēt. P…sveiki, – viņa bija tā, kas sveicinājās ar Stīvu, smaidīgi viņam piekodinot. Es paskatījos uz viņu un pamanīju, ka arī viņš viņai paklanījās. Ļoti draudzīgi. Nu, viņš teica, ka viņam nav nekā pret viņu.
– Es arī priecājos, – es šķībi nopriecājos. – Maiks, kāpēc tu nerunā? – Es paklanījos puisim, kurš izturējās ļoti nedabiski un skatījās prom. Es būtu viņam papunkšķinājis pa plecu, lai viņš atvestu pie prāta, taču tas būtu lieki.
– Salutē, Eileen, – un viņš atkal mani nosauca vārdā, bet manās ausīs tas izklausījās pēc skrambas. Es tik ļoti biju pieradusi dzirdēt savu uzvārdu no viņa mutes, ka palaidu to garām. – Kā tu jūties?
– Labi, – man atbildēja Stīvs. Bet es to neteicu. Ja nebūtu viņa mežonīgo uzbrukumu man, es teiktu, ka nav nemaz tik slikti. Es jūtu, ka viņš ir diezgan adekvāts un auksts, kad citi var sarosīties, bet, kad es esmu viņam blakus, viņš ir pārņemts. Es esmu slikta ietekme.
– Jā, es redzu, kā viņa labi pavada laiku. Jūs abi kopā izskatāties lieliski. Es redzu, cik labi Eileenai ir ar tevi. Viņas acīs var redzēt prieku, – Maiks teica pēc iespējas smeldzīgāk, ne bez ķiķināšanas. Dievs, tieši tāpēc viņš to darīja. Jā, viņam par visu ir taisnība. Bet nevajadzētu kārdināt likteni un runāt par to viņa klātbūtnē.
– Maiks!» Lizbeta bargi uz viņu nopriecājās. – Mēs par to runājām, – sūkstījās Liza.
Stīvs neko neteica, bet es jutu, kā manā ādā uzvirmo vētra. Es gaidīju draudus, katastrofas epicentru, negaidītu rīcību no viņa puses… jebko, tikai ne labu. Man vajadzēja kaut ko darīt, lai novērstu viņa uzmanību un samulsinātu viņa galvu. Pievērst viņa uzmanību.
– Stīvs, – es maigi izrunāju viņa vārdu, kad viņš ar mazliet piepampušām acīm raudzījās uz Maiku. Es paņēmu viņa roku, un tikai tad viņš paskatījās uz mani.
– Ko?
Es izsaucu, bet nezināju, ko teikt. Lūgt viņu nomierināties būtu izgāšanās. Ja viņš domās, ka es aizstāvu Maiku, tas būs skandāls. Ļaujiet man jums teikt, ka šis slepkava ir ļoti valdonīgs cilvēks. Tas ir viņa princips, ka mūsu laulības laikā man ar nevienu nav nekādu kontaktu. Droši vien baidās, ka kādam no viņa paziņām radīsies aizdomas. Ir iemesls, kāpēc viņš vēlas, lai mūsu attiecības būtu reālas.
– Iesim šaut. Es gribu laimēt zaķi, – es redzēju pirmo kvestu, kurā lielākā balva bija liels pildīts zaķis ar lielām ausīm. – Puiši, jums būs mūs jāatvainojas. Uz tikšanos vēlāk.
– Nāciet, – Stīvs negribīgi piekrita. Pēc viņa acu skatiena varēju noprast, ka viņš bija sapratis, ko es esmu iecerējis. Viņš saprata, ka es gribu konfliktu samazināt līdz minimumam, un neiebilda.
Man īsti nepatika šaušana, un es to nekad nebiju darījusi. Izņemot kādu senu gadījumu, kad pagalmā spēlējos ar zēniem. Bija piecas reizes trāpīts kustīgā mērķī, un tad varēja dabūt zaķi. Izredzes nebija labas, bet es nolēmu pamēģināt.
Nezinu, kāpēc es to darīju, bet katru reizi, kad šāvu, es saspiedu acis. Un tā ir tikai šaušana ar pneimatisko šauteni. Es trāpīju tikai vienā mērķī, un tas bija kaut kāds brīnums. Tas ir nereāli, viņi pārvietojas tik ātri. Viņi šeit vienkārši muļķo cilvēkus.
– Velns! Es to zināju, – es nopriecājos, noliekot šauteni. – Man nāksies iztikt bez zaķa, – es skumji sacīju.
– Bet vienreiz tu to dabūji, – Stīvs man pasmaidīja. – Varbūt tev vajadzētu pamēģināt vēlreiz.
– Labi, – es nezināju, kāpēc piekritu, bet man gribējās mēģināt vēlreiz. Es atkal paskatījos uz zaķi, kas karājās telts augšpusē, un pacēlu pistoli. Pirms es varēju sākt mērķēt, Stīvs sāka vadīt manu roku. Ak, jā, tagad viņš mani mācīs.
– Iedomājies, ka tev ir tikai viens šāviens, un tev patiešām ir jāšauj. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Domā par mērķiem kā par ienaidniekiem, – Stīvs ieganti teica, čukstēdams man to uz auss. Es šobrīd nespēju domāt par neko citu, kad viņš bija tik cieši piespiests pie mana dibena. Manas plaukstas apmirdzējās, un man bija karsti. Man gribējās, lai es varētu atkailināt žaketi.
– Man nav ienaidnieku, – es klusu izteicos, nedaudz pagriežot galvu pret viņu. Es pamanīju viņa smaidu un ātri novērsos.
– Labi, izliekies, ka es esmu tur, – pie tā no manām lūpām izplūda īss smiekls. – Tu patiešām vēlies no manis atbrīvoties. Tāpēc turpini, – viņš mani mudināja.
– Es pat nešautu uz tādu cilvēku kā tu, – es pagrozīju galvu, turpinot vērot kustīgos mērķus. – Pat ja tie būtu visļaunākie cilvēki pasaulē, es viņus nešautu. Iedomājoties, ka viņi ir manā priekšā, es noliktu pistoli, – es liktenīgi izteicos.
Stīvs stingrāk satvēra pistoli manā rokā, neļaujot man atkāpties.
– Tas tāpēc, ka tu iejūties viņu sāpēs un bailēs. Tev tas nav jādara. Ticiet man, viņi nesajutīs līdzi jums, – pēc sava iekailinošā paziņojuma man ausī viņš izšāva pirmo šāvienu, un veiksmīgi. Pēc tam viņš vadīja manu roku atkal un atkal, bet šoreiz viņš man teica, kad šaut. Mēs ne reizi netrāpījām garām šāvienam. Es neviļus pasmaidīju par savu līdzdalību šajā sasniegumā.
Kvesta organizators ar neapmierinātu sejas izteiksmi atdeva mums zaķi, precīzāk, Stīvu viņa rokās. Un viņš savukārt nodeva to man.
– Tu to nošāvi, – es nesteidzos ņemt to rokās. – Ja nebūtu tevis, es to nebūtu izdarījis.
– Mēs to izdarījām kopā, – viņš man pasmaidīja. – Tu vēlējies šo zaķi. Tāpēc šeit. Viņam būs labāk ar tevi, – viņš man viņu pasniedza. Jā, viņš izgaismos manu vientulību šajā dzīvoklī. Es paņēmu viņu zem padusēm un nodomāju, ka palūgsim viņu doties mājās.
– Kā ir iespējams nejusties līdzi cilvēkiem un viņu sāpēm? Tu nešķiet izmisīgi nežēlīgs cilvēks, – es gribēju noticēt savai teorijai.
– Es neesmu nežēlīga.
– Ja tu tāds esi, tad nevajag mani mocīt un atlaid mani. Es klusēšu par to, kas jūs esat. Es zvēru, ka neviens to nekad neuzzinās, – es tiešām negrasījos par to bļaustīties. Baisākais, ko es atklāju, ir tas, ka es negribu, lai viņu pieķer. Es vienkārši negribu viņam ne nolādēto elektrības krēslu, ne ko citu, kas viņu nogalinātu.
– Jebkurš, bet… tikai ne tu, viņš neatlaidīs.
– Es zināju, ka tā notiks. Ka tu to nedarīsi. Bet bija cerības spociņš, – es saspiedu lūpas, skatoties uz leju. – Paldies par trusīti.
– Nav vajadzības man pateikties. Tu gandrīz visu izdarīji pats, lai uzvarētu.
– Tu gribi man pastāstīt par sevi? Es tiešām gribētu to dzirdēt. Es gribu zināt, kā jūtas tāds cilvēks kā jūs. Varbūt ir kaut kas tāds, kas attaisno to, ko tu dari. Vismaz tā es gribu ticēt, es labprāt dzirdētu viņa atzīšanos. Varbūt tad es justos labāk, atrodoties viņa tuvumā. Bet šobrīd man ir grūti. Es skatos uz viņa seju un smaidu, un man gribas smaidīt pretī, bet, iedomājoties, ko viņš dara, man kļūst slikti, un es novēršos.
– Tu mani nemaz nepazīsti, Eileen. Tu nekad nepazīsi. Un tas ir tāpēc, ka tev ir vienalga. Es negatavojos izliet savas iekšas kāda vīrieša priekšā viņa ziņkārības dēļ, – es saku, izbeidzot šo sarunu.
– Varbūt mums vajadzētu doties mājās.
– Palieciet šeit kādu minūti. Es tūlīt atgriezīšos. Es zināju, ka viņš šeit ir ieradies kāda iemesla dēļ. Biju sākusi domāt, ka viņam ir kaut kripatiņa sirdsapziņas, taču tā nebija. – Es būšu ļoti ātrs. Nekusties no šīs vietas, – viņš ar pirkstu norādīja uz vietu, no kuras man nevajadzētu kustēties.
Es nopriecājos un pārmetu acis. Viņš neko vairāk man vairs nejautāja, tikai aizgāja izejas virzienā. Nepagāja ne minūte, kad mani pārsteidza Līze, kas aizskrēja man aiz muguras un ķeksēja man sānus.
– Liz! Tu nevari tā biedēt cilvēkus, – es atgrūdu savu draudzeni. – Saki Maikam, lai viņa priekšā neko tādu nesaka. Es biju pārbiedēta, – man nācās to pateikt.
– Es jau esmu viņam izmazgājusi smadzenes, – teica Liza. – Viņš sevi par to ienīst. Bet tu taču viņu pazīsti. Viņš aizgāja aprunāties ar kādu man nepazīstamu draugu. Mani tas neinteresēja, tāpēc es nolēmu tevi sameklēt. Tā nu saki, tas nešķiet nemaz tik slikti. Viņš tevi uzklausa un dara to, ko tu saki. Tātad, cik tālu ir aizgājušas lietas? – Viņa atkal pie tā ir ķērusies. Man ir apnicis teikt vienu un to pašu.
– Tas nekur nav aizgājis. Es ievēroju distanci. Un viņš cenšas,» es meloju. Viņš nekurva necenšas. Ar katru dienu viņš kļūst sliktāks un sliktāks. Drīz viņš teiks, ka es esmu viņa sieva un viņš ar mani var darīt, ko vien vēlas. Tas ir viss, kas man vajadzīgs. – Bet viņš ir tik dīvains.
– Taisni! No šī brīža tu man visu sīki izstāstīsi, – Liza aiz rokas aizvilka mani uz gadatirgus centru. – Iesēžamies un iedzeram konfekšu vates. Te saka, ka te ir garšīgi.
– Stīvs teica, lai neatstājam. Viņš teica, lai gaidām, – es apturēju Līzi, pagriežoties atpakaļ. – Vislabāk viņu neskaitīt, – es tiešām negribēju ar viņu strīdēties. Jo labāk es uzvedos, jo mazāk viņš man lauzīja nervus. Tas ir modelis.
– Ak, tu tiešām esi tāds gļēvulis, vai ne? – Liza smējās, turpinot vilkt mani cilvēku pūlī. – Viņš to darīs. Viņš ir super izsekojējs.
Viņš ir. Viņš to atradīs, ja vēlēsies. Lai tas būtu mazliet neplānots mazs bēgums, turklāt tāds, ko es pati nebiju izvēlējusies.
18.nodaļa. Mēnesi vēlāk. Līgums un lauztais pakts
Lizai bija taisnība. Stīvam nebija problēmu atrast mani piecu minūšu laikā. Mums pat nebija laika kaut ko apspriest. Tas bija labi. Lizbeta bija plānojusi terorizēt mani ar saviem muļķīgajiem jautājumiem un iestumt mani uzbrucēja rokās. Viņš mani atrada un skatījās uz mani ar pārmetošu skatienu. Es mēģināju paskatīties uz viņu ar tikpat naidīgu skatienu, taču tas neizdevās. Manuprāt, es izskatījos diezgan nožēlojami.
– Kur es tev tevi palūdzu būt? – Tas bija loģisks jautājums, taču viņš to uzdeva maigi.
– Es aizvilku viņu prom. Mēs vienkārši gribējām pasēdēt. Es nevaru nostāvēt uz kājām, – sacīja Liza, nostājoties man pakaļ.
– Tas ir tikai dažu metru attālumā. Kur, pie velna, tu esi bijusi? – Es nopriecājos. Man jau bija apnicis, ka esmu iestrēgusi. Man vajadzēja sākt ar viņu strīdēties. Iestājās pauze, un tikai Līze varēja būt mans nākamais glābiņš.
– Tu jau strīdies. Nez, vai jūs esat zodiaka zīmes. – Liza aizdomājās. Tieši tas, kas viņai šobrīd bija vajadzīgs, bija astroloģija. – Tu esi Ūdensvīrs, vai ne? – Liza jautāja man.
– Jā, – es piekodināju.
– Es esmu Lauva, – uzreiz pēc manis atbildēja Stīvs. Es zināju, ka viņa jautās arī viņam.
– Ak, mēs noteikti neesam saderīgi, – es pasmaidīju. – Tā ir ļoti nesaderīga savienība, pat draudzībā. Es saprotu, kāpēc mēs izvairāmies viens no otra un cenšamies nekrustot ceļus, – es teicu, paskatoties uz Stīvu, kurš acīmredzami nebija priecīgs par šo atklāsmi. Taču viņš droši vien saprata, ka es par to runāju ar savu draugu. Nekādu noslēpumu.
– Klusais Ūdensvīrs un bīstamais Lauva var labi sadzīvot, – teica Liza, un atkal Liza izdarīja savu. – Ūdensvīri ir mierīgi un maigi, bet Lauvas vīrieši ir valdonīgi. Izrādās, ka, lai gan tu pretojies, jo es zinu, kāda tu esi, Eilen, tu mīli savu brīvību. Un viņš savukārt vēlas tevi vēl vairāk saspiest. Lauvām nepatīk, ka viņu laupījums pamet nagus. Un, kad viņi ir izsalkuši, viņi medī vēl spēcīgāk. Bet agri vai vēlu šādās attiecībās ir vidusceļš,» Velns, Līza tagad mani tikai uzmeta.
– Man patīk tava draudzene, – Stīvs pasmaidīja, sakrustojot rokas uz krūtīm. – Viņa pārzina astroloģiju.
– Liza, vai tu mūs uz brīdi attaisnotu? – Es sūkstījos uz savu draudzeni. – Vai vēl labāk, mēs vienkārši jau aiziesim. Es tev piezvanīšu, – Lizbeta plaši pasmaidīja un aizgāja. Viņa bija sagādājusi nekārtību, un viņa smaidīja. Tiklīdz viņa bija prom, es piecēlos no soliņa. – Vai mēs varam?
– Man nepatīk, Eileen, kad tu man melo un bēg. Tu pārāk bieži mēģini mani apmānīt. Man tas jau apnicis, – Stīvs stingri uzrunāja mani. Jā, nu, es viņam šodien meloju divreiz, mēģinot izvairīties no došanās uz karnevālu. – Man tev ir piedāvājums. Tu vari atteikties.
– Tu man jau esi vienu piedāvājis. Es nevarēju atteikt, – es sakošļāju lūpas, metot viņam piesmakušo skatienu. – Uz priekšu. Man nav izvēles, kā parasti.
– Es gribu, lai tevi atturētu no melošanas man, – ņirgājoties sacīja Stīvs, izvelkot no kabatas cigarešu paciņu. Viņš nesmēķē bieži, taču varēja noprast, ka tagad viņš ir nervozs. Taču viņš vienmēr šķiet mierīgs. – Par katru tavu meli, ko es varu pierādīt, mēs ar tevi nodarbosimies ar seksu. Par katru meli, ko es varu pierādīt, mums būs sekss. Līdz pat bēgšanai vai atklātai melošanai man sejā. Ja vēlies melot, tad esi gatavs pieņemt manus noteikumus.
– Es neredzu jēgu tam piekrist, – es nopriecājos. Viņam ir daudz kas uz prāta. Viņš noteikti atradīs kaut ko, ko uzmest. – Un kāpēc sekss? Daudzi vīrieši sit savas otrās pusītes par melošanu, – es teicu.
– Es baidos tevi sist. Man ir smaga roka. Un jebkurā gadījumā es no tā nesaņemšu nekādu baudu. Es tikai jutīšos sliktāk nekā tagad.
– Joprojām nesaprotu, kāpēc man vajadzētu tam piekrist, – es pasmaidīju.
– Apmaiņā apsolīšu, ka atlikušo semestri tev vairs nepietuvos, ja vien tu man ne reizi nemelosi. Vai arī melosi man, ja es to neuzzināsim. Tādā gadījumā garantēšu tev pilnīgu mieru. Ļoti vilinoši. Patiesībā man nav vajadzības viņam melot. Jā, es esmu daudz melojusi, bet tas ir, lai viņu kaitinātu. Ja pieņemšu viņa piedāvājumu, es būšu drošībā un varēšu mierīgi dzīvot savu dzīvi.
– Es esmu iekšā. Man tas patīk. Es nemelošu, – es izstiepu roku, lai noslēgtu darījumu.
– Labi, – viņš nespieda manu roku stingri un turpināja to turēt. – Ja tu melosi vienu reizi, un…
– Es to saņemšu, – es izvilku roku no viņa vājā satvēriena. – Vai mēs tagad varam doties mājās? Ir auksti, un man sāp kājas, – es sūdzējos, un tas bija vienīgais, kas lika viņam man piekrist.
Kopš karnevāla bija pagājis vesels mēnesis. Man mācības gāja labi, un Stīvs bija no tiem puišiem, kas patiešām turēja doto vārdu. Viņš mani vairs neapmācīja un nemēģināja piespiest, viņš mani pat neapmīļoja, kā to bija darījis tik daudz reižu iepriekš. Viņš risināja dīvainas sarunas, un nekas vairāk. Tajā mēnesī viņš nebija daudz mājās. Viņš pat pārstāja man sekot. Es to nevaru nosaukt par uzticēšanos, bet es patiešām sāku justies tā, it kā es būtu tikai viņa viltus sieva. Ticu, ka viņš mani atlaidīs, kad pienāks laiks. Trīs reizes es mēģināju noskaidrot, kāpēc viss bija tā, kā bija. Viņš man teica, ka mēs neesam tik tuvi un ka man labāk nezināt. Trīs reizes viņš mani uzaicināja uz randiņu labprātīgi. Es atteicu, jo uzskatīju, ka tas nav vajadzīgs, un neredzēju jēgu tuvināties. Un trīs reizes es brīnījos, kāpēc man rūp viņa pagātne. Es gribēju viņu kaut kādā veidā attaisnot.
Pat ja es sev atzītu, ka man viņā kaut kas patika, tas nebūtu izdevies. Viņš nezina, ko dara. Varbūt tas ir sliktāk, nekā es domāju, un tas mani vēl vairāk biedē. Mums labāk ir palikt prom vienam no otra. Es gribu mierīgu dzīvi, ne šādu. Es negribu iedziļināties viņa pasaulē, tāpēc vairs neprasīšu. Es labāk negribētu zināt, kāpēc viņš mani vēlas.
Tajā dienā viņš parādījās no kārtējā kriminālā komandējuma. Agrāk, nekā viņš teica. Un atkal tas dīvainais skatiens. Viņš droši vien atkal bija mani nokavējis. Astoņas dienas viņu neredzēju.
– Tagad es visu laiku būšu šeit, – Stīvs uzrunāja mani, ienākdams manā istabā, kur es gulēju uz gultas ar savu klēpjdatoru. – Man nekur nebūs jāiet. Vai tu visu šo laiku esi uzvedies pareizi?
– Jā. Es mācījos eksāmeniem. Un es pat neesmu satikusi Līzi, – es grasījos tikties ar viņu šovakar, lai iedzertu un aprunātos. Es biju tik ļoti aizrāvies ar mācībām, ka aizmirsu atpūsties. Bet viņš vienmēr ir pret to, ka es vakaros eju ārā, īpaši kopā ar Maiku un citiem puišiem. – Vai tu neiebilsti, ja es šovakar iešu pie vecākiem? Uz nakti. Pirmo reizi pēc ilgāka laika, jā, es plānoju gulēt.
Un es jau teicu vecākiem, ka melošu. Es viņiem teicu, ka grasījos pārnakšņot, bet pirms tam gāju ārā un gadījumā, ja viņš viņiem piezvanītu, mamma mani aizbildinās. Mamma mani saprot, jo viņa jaunībā mēdza melot tētim. Vēl jo vairāk tāpēc, lai es neļautu viņam to uzzināt. Un, atklāti sakot, es neticu šādai vienošanās. Šomēnes es viņam esmu melojusi jau četras reizes, un man nav bijis nekā. Tie bija mini meli, kurus viņš nepamanīja.
– Kāpēc ne, – Stīvs ļoti viegli piekrita. – Turpini. Es tev uzticos.
Es nedomāju, ka viņš uzticas man, bet pēc šiem vārdiem es viņam pasmaidīju. Mēs varam kārtīgi atpūsties un tad doties uz manu vecāku māju, lai gulētu. Es gandrīz nemeloju.
Cik priecīga es biju visus redzēt. Tostarp ar Krisu, Nikolu un vēl dažiem maniem draugiem. Maiks, kad bija iedzēris, atkal sāka mani saukt uzvārdā, un tas man pietrūka. Tomēr man patīk mana vecā dzīve, kur nav nekādu briesmu. Taču pat tagad, kad biju mazliet apreibusi, es nevarēju beigt domāt par Stīvu, kurš, iespējams, tiešām man uzticējās. No otras puses, es viņam nemaz nebiju neko parādā, un viss, ko viņš bija darījis ar mani, bija nelikumīgs. Bet es jutos slikti, ka viņam meloju. Man ir sirdsapziņa. Tajā piektdienas vakarā puiši turpināja izklaidēties, un es tikai skatījos uz sava telefona ekrānu.
– Kas ar tevi nav kārtībā? – Līza paraustīja mani par plecu. – Tu izklaidējies, un pēkšņi… – viņa izpleta rokas uz pusēm. – Vai tev pietrūkst sava vīra? – Protams, ka nē. Bet es esmu dusmīga par savu uzvedību un par to, kā pati sevi nostādīju. Turklāt viņš tikai centās darīt labas lietas man, bet savā veidā. Es nevarēju pieņemt to «labo» no slepkavas.
– Es…
– Lai viņu sūda, Maiks nebija vienīgais. – Kas, pie velna, ir vīrs? Tavu draugu tur gūstā, un tu par to priecājies. Dodiet viņai pauzi. Pārstāj viņu pieminēt, – es īsi pasmaidīju Mikam un nolēmu neaiziet. Man negribējās dzert, un manas domas mani šķībināja.
Es grasījos doties uz vecāku mājām, jo bija jau pēc pusnakts. Manā somā ievibrēja telefons, un es ātri apsēdos krēslā. Tā bija ziņa no viņa. Viņš nekad nebija rakstījis man uz manu tālruni.
«Tu kļūdījies, ka tā rīkojies. Tev ir pusstunda laika, lai atgrieztos. Tu esi melis, Eileen.»
Viņš atkal mani vēro, vai varbūt nav pārtraucis. Stipri aizspiežot acis, es mirkšķināju un lielā ātrumā izskrēju no šīs vietas, pat aizmirsu atvadīties no visiem. Nezinu, kā man tas izdevās, bet pie daudzstāvu ēkas nokļuvu piecas minūtes agrāk. Lifta kabīnē es pārdomāju un nezināju, kādu ēdienu dot sarunai. Nolēmu runāt tikai patiesību.
Es ātri pagriezu atslēgu un ieskrēju dzīvoklī. Man dega vaigi, it kā kāds būtu mani uz tiem ilgstoši sitis. Es gandrīz aizrāvos, kad skrēju mājās. Stīvs sēdēja uz dīvāna tādā pašā stāvoklī, kādā biju es. Kājas uz augšu. Viņš turēja rokās kādu mapi un kaut ko pētīja. Izskatījās, ka viņš nemanīja, ka esmu atgriezusies, vai arī ignorēja mani.
– Es zinu, ka tev tas nepatīk. Bet man patiešām ir apnikuši tavi aizspriedumi, ko tu man uzliek. Īpaši laikā, kad es tur biju, es sāku nožēlot, ka tev meloju. Nezinu, kāpēc, bet es to darīju, – es atrunājos kā maza meitenīte. – Tas bija tikai vienreizējs gadījums. Tas vairs neatkārtosies, – es viņam apsolīju. – Kāpēc tu neko nesaki?! – es jautāju daudz vēlāk, kad viņš nemaz neskatījās manā virzienā. Šis klusums mani tracina. Mani pārņem bailes, kad viņš tā rīkojas. Vēl pēc brīža viņš aizvēra mapi.
– Es negrasos ar tevi runāt.
19.nodaļa. Īstuma gabaliņš, sāpes un Kad satiku tevi, es tevi nemaz nemīlēju…
Es centos elpot vienmērīgi, taču viņa skatiens un sarunas tonis diez vai lika man to darīt. Es jutu savu karsto elpu un zemi, kas slīdēja man zem kājām. Man kājas bija ļenganas, un acis bija lūdzošas. Kāda es biju muļķe, domādama, ka varu viņu apmānīt un izkļūt no šī meloņa nepamanīta. Es zvēru, ka tā bija pēdējā reize, kad es tā darīju. Ja tas aizies prom, es sēdēšu šeit kā pele un nekad vairs neļausimies krāpties.
– Vai mēs nevaram vienkārši… mierīgi aprunāties? – Es viņam pajautāju pēc iespējas mierīgāk. Bet viņš atkal klusēja un tikai pietuvojās man, raugoties uz mani ar nesalasāmu skatienu. Kāpēc šīs pauzes? Viņam vajadzēja pateikt, ko viņš gribēja pateikt, vai arī ļaut tam aiziet. – Stīvs.
– Tu gribi runāt? – Stīvs izsmēja mani. – Vai tu tiešām domāji, ka vari pārkāpt mūsu vienošanos un viss beigsies labi? – Es uz to rēķinājos. – Mums ar tevi bija vienošanās. Es vienmēr esmu turējis savu vārdu. Vai tu domāji, ka nebūs nekādu seku? – Ienāca mani stūrī pie sienas blakus ieejas durvīm. – Es tevi pievilšu. Sekas vienmēr ir! – viņš teica skaļi, iesitot ar dūri pa sienu, taču nepārtrauca acu kontaktu. Viņu droši vien bija aizskāruši mani meli.
– Es lūdzu tevi pārtraukt… – tas bija viss, ko es varēju pateikt, aizsedzot acu plakstiņus. Man gribējās noraut sienu, lai tikai nebūtu jāskatās šajās briesmīgi dusmīgajās acīs.
– Varbūt es gaidīju, kad tu paklupsi… Varbūt es pat ļoti gribēju, lai tu…» Tas lika man atvērt acis un ar naidu paskatīties uz viņu. Par to nav šaubu. Protams, viņš to gaidīja. – Bet es negribēju sajust tavus melus. Tu nekaunīgi meloji man sejā. Tas nebija sīkums, ko tu esi izdarījis aiz manas muguras pāris reižu šomēnes – viņš to arī zināja. Es jūtos kā pilnīgs idiots.
– Atvainojos, – es atvainojos caur sakostiem zobiem. Es pat nespēju atvainoties, neaizskrūvējot seju. – Atvainojos par notikušo. Esmu tev ļoti pateicīga, ka tu turēji doto vārdu. Es kļūdījos. Es to atzīstu. Vai tu man piedosi? – Es nekad nedomāju, ka man nāksies atvainoties slepkavam. Bet tagad es esmu viņa rokās, un es nevaru būt varonis. Labāk viņu neskaitīt. Es pilnībā piekrītu Lisbetai.
– Tā nu tu vari būt… Cik interesanti… – Stīvs pasmaidīja. – Protams, es tev piedošu. Protams, ka piedošu. Bet tas neglābs tevi no sekām. Tagad tu esi man parādā, – es baidījos dzirdēt. Ko es gaidīju? Es nedomāju, ka viņš būtu gaidījis, kamēr es izdarīšu vēl vienu kļūdu.
Viņš ar abām rokām satvēra manas jakas malas un nometās man no pleciem. Tas notika tik ātri, ka man nebija laika nopūsties. Jau šādā pozā es jutos gandrīz kaila šī nenormālā vīrieša priekšā. Bija silta rudens diena, un es biju tērpusies kleitā.
– Neiztaisi tādu seju. Jūs taču zinājāt, ka tā būs, – es pat nespēju iedomāties savu seju šobrīd.
Es vēlos, lai viņš man tagad nepieskartos. Esmu tik ļoti pieradusi, ka viņš šomēnes man tuvojas. Mana mugura bija piespiesta pie sienas, it kā es būtu pie tās pielīmēta, bet patiesībā es biju piespiesta tik cieši, ka nevarēju elpot. Es nedomāju, ka tagad būtu lietderīgi par to sūdzēties. Viņš apskāva manu seju ar rokām un tikko pieskārās ar lūpām manai. Tas bija citādāk nekā pirms tam. Nē, es nepadodos šai apsēstībai. Ja viņš sagaida, ka es peldēšu, viņš nevar rēķināties ar to.
– Nevajag, – es strauji pagriezu galvu pa labi, lai viņa lūpas noslīdētu pāri visam manam kreisajam vaigam. – Pie velna ar mūsu vienošanos. Uzskati, ka es atkal tevi krāpju. Tu vari mani sodīt, vairs neejot kopā vai kā citādi, bet pat negaidi, ka es ar tevi gulēšu. Es jau teicu tev iepriekš, ne šajā dzīvē, – viņa asi pagrieza seju pret viņu.
– Es tā nemaz negribēju… Tu vispār nesaproti normālu attieksmi. Tu arī nesaproti, ka par visu šajā dzīvē ir jāmaksā. Es nedomāju, ka tu apzinies, ko esi sev sagādājusi, – Stīvs pakratīja galvu, atkāpjoties soli no manis. – Tātad tu vēlies aizrautību, – viņš pēkšņi pievilka mani pie sevis aiz kakla. – Tu vairs negribēsi mani apmānīt, – viņš pārlaida roku uz maniem matiem.
Viņš saspieda tās, bet ātri atlaida. Viņš nevilka man matus. Viņam bija citi plāni. Viņš uzlika mani sev uz pleca un kaut kur vilka. Pasaule bija apgāzusies kājām gaisā un tumša, man bija grūti orientēties. Es nolēmu saglabāt savu pretestību gultai, jo, iespējams, tieši tur viņš mani vilka. Man būtu bijis jābūt muļķim, lai to nesaprastu. Viss, ko es tagad varēju darīt, bija pakustināt kājas. Viņš mani nenogāza uz gultas, bet meta tā, ka es atsitos uz matrača un gandrīz nokritu no gultas. Mana pašpārliecinātība pamazām saruka līdz nullei.
– Tu neuzdrošinies! Tu esi dzīvnieks! – Es nespēju savaldīt apvainojumus, ātri apsēdos uz gultas. – Es esmu tava viltus sieva, un viss, – atgādināju viņam, rādīdama ar pirkstu uz sevi un tad uz viņu.
– Laulība, kas mums ar tevi ir, ne ar ko neatšķiras no parastas laulības, – es nojautu, bet mēs zinājām patiesību. – Pārstāj histēriskot, Eileen, – Stīvs sūkstījās uz mani.
Ja viņš gaida, ka es izlēkšu ārā no drēbēm, viņu gaida vilšanās. Es neesmu tāda kā viņa meitenes, ar kurām viņš to darīja agrāk.
– Es apsolīju, ka saskrāpēšu tev seju, tāpēc tieši to tu arī prasi, – es viņam piedraudēju, pieceļoties kājās uz gultas. Tā es biju augstāka par viņu un jutos vismaz mazliet pārāka. Nepagāja ne mirkli, kad es atrados sakrauta uz gultas, ar plaukstām, kas bija piespiedušās pie mīkstās gultas. Tas bija nožēlojams stāvoklis. – Atlaidiet.
– Atlaidi, – viņš man pavēlēja. – Ziniet to teicienu: ja tev neizdodas izvarošana, tev vajadzētu atslābināties un izbaudīt to? Lai gan es neteiktu, ka šis teiciens attiecas uz mūsu gadījumu.
Nē, neattiecas. Es gribu teikt, ka viņš man skaidri pateica, ka viņam uz to ir visas tiesības. Pirmkārt, mēs esam precējušies, otrkārt, mums bija vienošanās, kuru es nožēlojami izgāzu. Visvairāk sāp tas, ka tā visa ir mana vaina. Tu vēlējies tikties, idiote.
– Atlaid mani. Es eju nomazgāties dušā. Es būšu ātrs, – mani veltīgie mēģinājumi atlikt savu likteni vai pat mēģināt izdomāt kaut ko, lai no tā vispār izvairītos.
– Pēc tam tu ej. Kāpēc jāiet divreiz? Tu jau tā pietiekami labi smaržo, – Stīvs aizvilka visus manus gaišos matus uz vienu pusi un iebāza lūpas manā kailā kaklā, piespiežot lūpas atvērties. Kas, pie velna, tas bija? Tas ir iemesls, kāpēc viņi nevarēja mani vienkārši palaist uz piecām minūtēm? Viņa rokas cieši satvēra manu vidukli, un es varēju tikai kustināt rokas, kas bija izpletušās pa gultu. Noliecu galvu atpakaļ un ieraudzīju uz naktsskapīša lielas šķēres. Jābūt asām. Uz mirkli iedomājos, ka šīs šķēres ir viņa kaklā un es pati esmu applūduša ar viņa asinīm. Nē, es to nekad nedarītu. Un es nevarēju tās aizsniegt. Viņš to pamanīja. Viņš atkāpās no mana kakla un ieraudzīja, ka es skatos uz šķērēm. – Asinskārs, Eileen. Savā ziņā man tas patīk – asiņains maniaks. Tikai viņam tas varēja patikt. – Vai tu gribi mani nogalināt?
– Tas ir neiespējami, – es klusu atbildēju. – Un es nevaru.
– Tu to izdarītu, ja varētu, – Stīvs atcirta, smaidot.
– Tad turiet acis vaļā, – es teicu, un viņš mani dīvaini samirkstīja. Viņš mazliet atkāpās un no naktsskapīša noslaucīja šķēres, kas ar troksni nokrita uz grīdas. Tad viņš atgriezās pie manis un saspieda manas lūpas sāpīgā skūpstā. Biju domājusi, ka viņš ir no tiem puišiem, kas uzreiz metīsies uz ceļiem, un biju cerējusi, ka viņš ar mani pārāk ilgi nespēlēsies, taču tā nebija. Es uzliku rokas viņam uz pleciem un veltīgi mēģināju viņu apturēt. – Ja tu gatavojies atņemt man šo parādu, dari to ātri. Mums nav vajadzīga priekšspēle. Es tevi neuzskatu par vīru, – es viņam sūkstījos, un tas lika viņam pārstāt mani žņaudzēt.
Viņš nebija jāpārliecina. Viņš pēkšņi atkāpās no manis ar visu savu ķermeni un ķērās pie manām kājām, vai drīzāk pie kleitas, kas daļēji slēpa manas kājas.
– Tu vari to izdarīt, – Stīvs klanījās, sejā parādoties neapmierinātai sejas izteiksmei. – Bet negaidi, ka tas ātri beigsies, – viņš man apsolīja, straujām roku kustībām novelkot man apakšveļu. Es nešaubījos, ka viņš vēlēsies mani mocīt ilgāk. Viena laba lieta bija tā, ka viņš mani neizģērba pilnībā. Mana kleita palika uz manis, bet novilkta tikai līdz viduklim. Viņš vēlreiz noliecās uz īsu skūpstu, tad novilka savu T-kreklu, nometa to uz grīdas un sāka atraisīt jostu. Es neskatījos uz viņu, bet tikai nolaidu galvu uz gultas un aizvēru acis. Lūdzos augstākajām varām, lai tas viss drīz beigtos un lai man tas nekādā veidā nepatīk.
Aizvērtām acīm es jutu, kā viņš kaut kāda iemesla dēļ zem manas mīkstās vietas paklāja spilvenu. Vēl sekundi, un es kliedzu, plaši atverot acis. Nē, es nebiju jaunava. Bet tas bija noticis tik sen un tikai pāris reizes, ka šī pēkšņā asā iekļūšana lika man justies tā, it kā es to atkal būtu zaudējusi. Nu, es neprasīju nekādu priekšspēli. Nu, es saņēmu to, ko lūdzu. Vismaz par kaut ko viņš mani uzklausīja. Man nav vajadzīga mīlēšanās no slepkavas.
Lai cik ļoti es viņu ienīdu un to, ko viņš ar mani darīja, viņš lika man stenēt. Es nevarēju aprobežoties ar lūpu kumosošanu un gultas grumbuļošanu ar rokām. Jo skaļāk skanēja mani stenējumi, jo ātrāk viņš kustējās. Viņš droši vien domāja, ka tā ir zīme, ka man tas patīk un ka man vajadzētu tā turpināt. Patiesībā mani kutināja pretrunīgas sajūtas. Atzīsim taisnību, es negribēju, lai viņš tagad apstājas. Es būtu negulējusi no neapmierinātas vēlmes un vēl dusmīgāka uz viņu. Stīvs izvilka spilvenu no manis un atkal piespieda pret mani visu savu ķermeni.
– Atver acis, – Stīvs čukstēja man ausī. Es nevēlos to visu redzēt. – Es tevi lūdzu, – viņš mani lūdza. Un es domāju, ka viņam viss ir pavēles. – Ja neatvērsiet durvis, es liksim jums ciest, un tas ir sagaidāms. Draudi, draudi un vēl draudi.
– Jūs gatavojaties mani spīdzināt līdz bezsamaņai? – Es izplūdu, plaši atvērusi acis. Es atcerējos sarunu, kas mums bija bijusi, kad parakstījām pirmslīgumisko līgumu.
– Tā nenotiks, – ar vieglu ķiķināšanu sacīja Stīvs, atkal skūpstīdams manas lūpas. Es ļāvos, lai mani skūpsta, un pat atbildēju viņam. Viņš droši vien gribēja man aizbāzt muti, lai viņam nebūtu jāklausās manī un manos stostīšanās. Tas droši vien skanēja viņa ausīs. – Tikai tad, ja tu to lūko, tā nenotiks.
Es biju ļoti tuvu baudas virsotnei, un viņš arī, es to jutu. Es nevarēju vien sagaidīt, kad tas viss beigsies un es nokļūšu dušā. Viņš strauji pacēlās un satvēra manus gurnus, paceļot mani par tiem. Es izlocīju visu muguru un noklusu gaidībās. Sekoja vairākas rupjas iekļūšanas, un es beidzot sajutu tukšumu sevī. Mans ķermenis atslābinājās, tikai ceļgali turpināja trīcēt, un viņš joprojām turpināja turēt mani daļēji stāvus. Paldies viņam, protams, par to, ka beidzās uz mana vēdera, nevis manī. Tagad man radās vēl spēcīgāka vēlme pēc iespējas ātrāk doties dušā. Es nezināju, vai bēgt prom, vai teikt viņam, kāds viņš ir drāns, bet es klusēju un skatījos uz griestiem. Mani mati bija izķemmēti pa visu gultu, un šķita, ka manas smadzenes atsakās pieņemt realitāti.
