Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
23.nodaļa. Tu man meloji par visu, un Ne vienmēr tikai sirds plīst
Pēc vēl pāris dienām Stīvs no dusmām pārgāja žēlsirdībā un atļāva man brīvdienās atstāt dzīvokli. Droši vien tāpēc, ka es viņam biju vienaldzīga. Viņš katru vakaru bija izgājis ārā un pa dienu reti kad bija mājās. Taču, kad viņš atgriezās, vienmēr centās pavadīt laiku kopā ar mani. Pēc tā mežonīgā seksa uz dīvāna viņš man vairs nekad nepiegāja klāt. Es pieklājīgi palūdzu, lai viņš uz mani vairs neuzbrūk kā dzīvnieks, un viņš apsolīja, ka centīsies izpildīt manu lūgumu. Tajā vakarā mēs tomēr dzērām vīnu, un viss beidzās labi. Tikai nedaudz un devāmies gulēt. Tikai viņš atkal lika man gulēt blakus. Redzi, viņš tā ir daudz mierīgāks. Jo ilgāk mēs esam kopā, jo krāsainākas un pretrunīgākas kļūst manas jūtas pret viņu. Reizēm es pamanu viņa aizdomīgo un skumjo skatienu, un arī es jūtos ļoti slikti, skatoties uz viņu. Man šķiet, ka es varu lasīt viņa domas. Viņš acīmredzot domā par to, kā no tā izkļūt.
Jau kādu laiku neesmu redzējusi Līzi. Nu, pēc standartiem mēs nekad neesam tik ilgi bijuši šķirti. Man pat pietrūka Maika. Es uzvilku kleitu, jo mani ceļgali bija gandrīz sadzijuši un ārā bija mazliet karsti, un jautri devos viņiem pretī. Viņš mani palaida. Viņiem visas šīs dienas bija maiņas, tāpēc viņi netraucēja sēdēt kopā un sarunāties pie kafijas tases.
Tiklīdz es iegāju vietā, kuru mēs visi tik ļoti mīlam, Maiks uzreiz nolaida skatienu uz manām kājām. Viņš vairs neskatījās man uz seju. Es apsēdos pie viņu galdiņa un ieskatījos viņu jautājošajās sejās.
– Ko jūs neesat priecīgi mani redzēt? – Es saraucu uzacis. – Es gaidīju priecīgāku reakciju, – es nolieku savu mazo somiņu uz galda un atspiedos pret to.
– Kas tev ar kājām? – Maiks gandrīz vai zilbinoši jautāja man, kutinot lūpas. Jā, tas vēl bija mazliet redzams, pat caur zeķubiksēm. Taču šodien bija mazliet karsts, tāpēc nolēmu ar biksēm neapgrūtināt sevi. Nebiju sapratusi, ka tas ir tik pamanāms. Es novietoju kājas zem krēsla un nezināju, ko teikt. – Vai viņš lika tev slaucīt grīdas vai ko tādu?
Tiklīdz viņš to pateica, Līza izsmējās caur saviem trīsdesmit diviem zobiem un atgāza galvu atpakaļ. Es zināju, ka maniem draugiem piemīt humora izjūta, taču nedomāju, ka viņi uzdrošinātos tā rīkoties ar mani. Rupjš joks.
– Ej tu un ej viņa, – es rādīju ar pirkstu uz viņu un pēc tam uz Līzi. – Labi tevi redzēt, velns. Es domāju, ka mēs parunāsim par savām lietām, apmainīsimies jaunumiem. Bet es nedomāju, ka mēs apspriedīsim manas kājas, – es saraucu acis, novēršot skatienu.
– Ak, nāc nu. Kāpēc tu dusmojies, ja tev nav, ko slēpt, – Maiks izsmējīgi sacīja, atliecoties krēslā. – Es nedomāju, ka tevi ir tik viegli salauzt, – viņš pakratīja galvu. Jā, kurš gan teica, ka es esmu trūcīga pīle, kas nespēj pastāvēt par sevi? – Tomēr es domāju, ka tur nebija nekādu variantu.
– Maiks, – Līza draudīgi izrunāja viņa vārdu, raugoties uz viņu. – Nomierinieties. Mēs vēl neko nezinām, un tu te esi ar saviem minējumiem. Ejiet jau mums iedzert kafiju. Ko tu sēdi apkārt? Man pēc maiņas kājas knapi knapi knapi knapi knapi knapi knapi knapi knapi. Kāpēc jūs mani nesūtāt atpakaļ? – Līza nopriecājās, un Maiks taisnā ceļā devās pildīt viņas pavēli. Viņš ir ļoti centīgs. Neatstātu sievieti nelaimē un vienmēr palīdzētu.
Līza aizsūtīja viņu projām ar nolūku, lai izvilinātu no manis patiesību. Viņai mana vēsture ar Stīvu ir kā trilleris vai televīzijas realitātes šovs. Vai varbūt viņa vāc materiālu savam nākamajam romānam.
– Liza, neskaties tā. Tas nav tas, ko tu domā, – es nedaudz noliecos uz priekšu pret meiteni. – Es nokritu. Tik smagi, ka ilgi sāpēja. Bet Stīvs mani ātri salaboja, – es izstāstīju viņai šo stāstu, un Liza man pasmaidīja.
– Es uzreiz sapratu, ka tas nav tas, ko Maiks domāja. Es pasmējos par viņa vulgārajiem pieņēmumiem. Es nedomāju, ka tu būtu ļāvusi sevi tik rupji noguldīt uz ceļiem. Un viņš neizskatās pēc sadista, – viņš tik un tā mani nogāza uz ceļiem, bet, par laimi, tā nebija. – Tad pastāstiet, kā jūs visu šo laiku esat bijis. Vai tu to darīji vai nedari?
Vai tu to darīji vai nedari? Es varētu melot, bet kurš gan no tā justos labāk? Man ne.
– Tā bija, – es piekodināju. – Tā bija mana vaina. Es pārkāpu mūsu vienošanos un parakstīju savu spriedumu, – es skaitīju tikai pirmo reizi. – To nakti, kad es tevi steigā pametu un aizbēgu. Viņš man kaut kā sekoja.
– Perversi? – Līza pietuvojās man vēl tuvāk.
– Nē, – es saraucu uzacis, atbildot godīgi. – Nebija nekā tāda. Nekā tāda. Tā bija gluži kā normāli cilvēki.
– Bet tu redzi. Tas nav nemaz tik slikti. Vai viņš tev patīk? – Es nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu. Jā un nē vienlaikus. Es esmu kā meitene, kas nezina, ko vēlas. Lai gan nezinu, kā es reaģētu, ja viņš pēkšņi pazustu no manas dzīves. Varbūt es būtu laimīga, varbūt es būtu skumīga. Patiesībā, ja viņš pazustu, es negribētu zināt, kas ar viņu notika pēc tam. Es negribētu zināt, ka viņš ir miris. It kā viņš to gaidītu un neizslēgtu šādu drāmu.
– Nedaudz, – es izplūdu acīs, berzējot rokās balto salveti. – Reizēm man šķiet, ka viņš nav nemaz tik slikts. Kaut arī viņš nogalina cilvēkus. Es sāku ticēt, ka viņš to nedara pēc savas izvēles.
– Tā tu no viņa izvilini patiesību, viegli viņai teikt. – Pasakiet viņam to. Ja neko neteiksiet, seksa nebūs, – Liza ar rokām gaisā uzzīmēja krustu. Ak, ja viņa zinātu, kāds viņš bija. Ja es to teiktu, man uzreiz būtu sekss. Es nevarēju viņu šantažēt. Viņš nav no tiem puišiem, ar kuriem es to varētu darīt. – Starp citu, es vakar redzēju Nikolu. Viņa tik daudz jautāja par jums. Viņa bija tik ziņkārīga.
Es jutu, kā mana sirds pukst un paātrinās pulss. Viņa ir tāda briesmone. Ko viņa no mums grib? Kas par mums ir tik interesants? Es nevaru noticēt, ka šī informācija ir pārdošanā.
– Liza, lūdzu. Nekad vairs nerunā ar viņu par mani un Stīvu. Stīvs lika man aizvērt muti, bet es varu tev pastāstīt, – es teicu klusinātā tonī, kas lika Līzai izrādīt lielu interesi. – Viņa strādā uzbrucējiem, taču no citas organizācijas. Ne tajā pašā organizācijā, kurā strādā Stīvs. Viņa nopludina informāciju par visiem kreisā spārna slepkavām šajā apgabalā. Vai tu saproti, kas izplata baumas par tādiem cilvēkiem kā Stīvs? Tieši tādi cilvēki kā viņa izplata ziņas.
– Svētā sūdi, Līze, šķiet, trīc. – Viņa ir kuce. Zini, es viņai neko neteicu. Tas nav manā stilā. Viņa zina par tavu laulību, un tas ir viss, ko viņa zina. Tas ir labāk. – Es nedomāju, ka Maikam par to jāzina. Viņš salauzīs viņai kaklu, tas ir ļoti iespējams.
– Jā, Maikam tā ir labāk. Es nedomāju, ka mums vajadzētu izlikties, ka mēs par viņu zinām. Vienkārši viņa neko interesantāku nedzirdēs, tas ir saprātīgi. Nav laba doma atklāties. – Turpmāk mēs viņu uzmanīgi uzklausīsim.
– Kā tu domā, vai arī Kriss to darīs?
– Es nezinu. Stīvs par viņu nav runājis, – es pakratīju galvu. Es nejautāju.
Nedaudz vēlāk Maiks atgriezās, un mēs izlikāmies, ka šī saruna mums nav bijusi. Maiks nekad vairs nepieminēja manas kājas. Mēs dzērām kafiju un devāmies katrs savu ceļu. Es apsolīju Stīvam, ka atgriezīšos līdz septiņiem, jo mums ar viņu šodien bija kaut kas jādara. Viņš mani bija pierunājis doties kopā ar viņu. Proti, apciemot kādu viņa draugu, kurš, kā viņš man apliecināja, ir normāls cilvēks. Viņš ar viņu kopā mācījās skolā, un šodien viņš saderinās. Viņš nezina, ko Stīvs īsti dara, bet viņi joprojām ir draugi. Es piekritu doties ar viņu. Tas ir labāk nekā sēdēt mājās un iedzīvoties nepatikšanās. Stīvs teica, ka viņš bez manis nebrauks un ka bez randiņa nav ko darīt.
Es negribēju iekulties nepatikšanās, tāpēc nolēmu ģērbties gudri. No sava vecā īrētā dzīvokļa izkāpu sarkanu kleitu līdz ceļiem un nolēmu sev uztaisīt grimu. Man vajadzēja ģērbties līdz deviņiem, bet, kad atgriezos, Stīvs jau bija prom. Droši vien viņš šobrīd sēž kādā augstceltnē un «šauj» kādu bandītu. Stīvs teica, ka ar to viņš pelna iztiku. Pārsvarā viņš ir snaiperis, bet, ja nevar pietuvoties upurim, viņam nākas doties aizmugurē un nogalināt viņu pašam. Viņš nelieto nažus, viņš savus upurus nedusina un neaizskar. Viss notiek ļoti ātri. Tas ir vai nu klusināts šāviens, vai arī kakla laušana. Tikai divas metodes, bet tas notiek darba vietā. To visu es varēju no viņa izspiest, bet ne par viņa pagātni.
Stīvs atgriezās pusdeviņos, un es domāju, ka tas ir atcelts. Es izskrēju gaitenī, gandrīz noslīdēdama aiz līkuma. Viņš izskatījās mierīgs un tāds, it kā nesteigtos.
– Man likās, ka tu nenāksi, – es nopriecājos, saliekot rokas sānos. – Vai tu redzēji laiku? – Es iedūrēju ar pirkstu sev plaukstā, atdarinot pulksteni uz rokas. Viņš man pasmaidīja un piegāja tuvāk.
– Bija kāda problēma, – Stīvs maigi sacīja, skūpstīdams manu templi. – Bet es to paspēju izdarīt laicīgi. Redzu, ka esi gatava doties ceļā. Es nezināju, ka tu valkā tādas kleitas, – viņš teica. – Man patīk, bet tā ir mazliet gara, tāda jau tā ir. Tas ir ceļgalos. Citādi es valkāt to ceriņkrāsas kleitu. Tas garums, viņam patiktu.
– Gatavosimies, – es viņu viegli pastūmināju, virzot uz viņa istabu. – Es pagaidīšu, – es atkāpos pie loga un gaidīju. Taču viņš negrasījās tik ātri aiziet. It īpaši ne pēc mana pavēles. Es dzirdēju viņa mīkstos soļus un to, kā tie nekļuva dzirdami, jo viņš jau bija pavisam tuvu un elpoja manos sapītajos matos.
Gatavojos pagriezties, lai stātos viņam pretī, bet mani apstulbināja viņa rokas, kas pieskārās man tur, kur tas bija vismaigāk. Es klusēju un nespēju pīkstēt. Neatkarīgi no tā, vai gaidīju, kad viņš turpinās, vai vienkārši nejutos nejūtīga. Es nezinu, kas tas bija, bet viņa rokas, es neriskēju viņu apturēt. Viņš pacēla manu kleitu augstāk, bet ļoti maigi, it kā baidītos to saburzīt.
– Vai tas ir tas? – viņš jautāja, piespiežot visu savu ķermeni pie manis, čukstēdams šo jautājumu man ausī.
– Jā, – es izelpoju, kad viņa rokas apņēma manu vidukli. Es sapratu, par ko viņš runāja, par apakšveļu, ko es biju uzvilkusi. Pašu violeto un to, kā tā tikai piepildījās. – Vai tu gatavojies vai mēs nekur nebrauksim? – Es nolēmu viņu samulsināt. Taču tas neizdevās, un viņš pagrieza mani sev pretī.
– Es jau devu solījumu draugam, bet, ja tu negribi…
– es to daru, – es nekavējoties piekodināju. Es zināju, kas notiks, ja palūgsim viņu palikt. Nē. Šobrīd es tam neesmu gatava. Un viņš apsolīja, ka paliks prom, līdz es viņu palūgsim pieskarties man.
– Ja tu mani noskūpstīsi, es palikšu prom, – viņš ļoti labi prata mani šantažēt. Es pati nekad nebiju viņu skūpstījusi. Es nekad nedomāju, ka man tas būs jādara. Es labāk gribētu viņu skūpstīt īsi, nekā gaidīt, kamēr viņš pārdomās doties uz draugu ballīti.
Es viņu noskūpstīju, bet acis neaizvēru, un arī viņš tās neaizvēra. Domāju, viņš gribēja redzēt manas emocijas. Es nejutos tā, it kā šobrīd būtu kontaktējusies ar kaut ko briesmīgu, bet tomēr biju satraukta. Bija muļķīgi cerēt, ka viņš aprobežosies ar skūpstu, jo viņa rokas vienmēr meklēja ko maigāku. Viņš abām rokām pieķērās manām kailām sēžamvietām un ar pārtraukumiem tās saspieda.
– Tas viss… – es murmināju, cenšoties atrauties no viņa lūpām. – Tagad mums bija atlicis vēl mazāk laika. Mums ir jāpaspēj, – tagad man bija arguments. Visi mani mēģinājumi atgrūst viņu no manis neizdevās, un es atlauzu savu satvērienu. Pēc brīža, kad viņš turpināja, es sāku viņu vilkt prom no loga, un tad, savācot visus spēkus, es viņu nogrūdu uz dīvāna. Es novilku savu kleitu un paskatījos uz viņu sakautrējušos.
– Lūk, tu te esi, – Stīvs pasmaidīja, tad satvēra manu roku un pievilka mani pie sevis. Es nokritu uz dīvāna viņam blakus un smējos. Nezinu, kāpēc, bet man gribējās smieties. – Pārstāj, – viņš satvēra mani ap vidukli, liekot man justies ķiķinoši. – Mums jāsteidzas, – nezinu, cik reizes es viņam to biju atgādinājusi.
– Varbūt ātri? – Viņš skaļi čukstēja man ausī, atkal aizvilkdams kleitu uz augšu. – Divas dienas tu mani turēji no malas kā kucēnu, un tagad joprojām esi tāds pats. Tu nevari turēt mani prom mūžīgi, – es zinu, ka nevari, bet divas dienas nav tik ilgs laiks. Tomēr viņš izturējās maigāk, it kā baidītos sabojāt man matus.
– Ne tagad, – es viņu skaļi apturēju, kad viņš jau grasījās novilkt man apakšveļu. – Ne tagad, – es negaidīju, ka pēc dažām sekundēm viņš man piekodinās.
– Labi, – viņš atguva manu kleitu iepriekšējā stāvoklī. – Es ātri pārģērbšos, un mēs iesim, – viņš pēdējo reizi palaidīja plaukstu man pa kāju un devās uz savu istabu.
Turpināju sēdēt uz dīvāna, uzlikusi kāju uz kājas, un tērzēju ar viņu. Pārtrauca čatot ar viņu, kad dzirdēju, ka viņš atver seifu. Tā īpatnējā skaņa ir nepārprotama. Un tieši tajā pašā brīdī es dzirdēju, ka lejā atskan trauksmes signāls vai kāds skaļi trīc. Es piegāju pie loga un ieraudzīju, ka vienai mašīnai mūsu pagalmā nav kur braukt.
– Stīvs! – Es saucu uz viņu, nepametot acis no automašīnām. Viņš ātri pienāca un kopā ar mani paskatījās lejā. – Šaubos, vai mūsu kaimiņš piekāpsies. Labāk lai viņš atbloķē piebraucamo ceļu, – es aizkaitināts teicu. Man būtu jāpaliek ilgāk.
– Idiots, – caur sakostiem zobiem teica Stīvs. – Es to atbloķēšu, citādi viņš nepārstās strīdēties, – Stīvs ātri aizgāja līdz durvīm un dusmīgi aiz sevis tās aizcirta.
Tikai pēc brīža es sapratu, ka viņš bija izskrējis no istabas, pat neaiztaisot durvis. Kad es pie tā piegāju, pamanīju atvērtas seifa durvis un metos tām klāt. Es gribēju redzēt, kas tur atrodas, un aizmirsu par briesmām. Es pieskrēju pie seifa, un pirmā lieta, kas man iekrita acīs, bija divas lielas dubultās pistoles. Tās nebija tās mazās pistoles, ko nēsā policisti. Tās ir citādas. Lielas. Droši vien liela kalibra. Pamanīju arī naudu. Daudz. Viss lielās banknotēs. Viņam jāmaksā ne tikai labi, bet fantastiski.
Tur bija kaudze papīru, pa kuriem es pārlaidu roku. Apstājos pie lielas mapes, kuru viņa rokās biju redzējusi jau divas reizes. Es to paķēru un sāku šķirstīt. Tā bija pilna ar ielīmētām vīriešu bildēm, kuri izskatījās necilvēcīgi. Visādi raksti par to, kā viņi izskatījās, kādas bija viņu iezīmes un ko viņi darīja. Nekas interesants. Galu galā Stīvs man to jau bija stāstījis. Bet es tik un tā turpināju šķirstīt līdz galam. Vienā brīdī man šķita, ka esmu kļūdījusies un sapņoju, bet es atgriezos dažas lappuses atpakaļ. Aile gandrīz izkrita man no rokām.
Eileen Ann Klopfer. Divdesmit gadus veca. Pelēkas acis. 5'7». Izslēgt. Pēdējais vārds, varētu teikt, skanēja man ausīs. Tur bija desmitiem manu fotogrāfiju un detalizēta dokumentācija. Man lēnām aptvēra, ka viņš man bija pasūtījis pasūtījumu. Es skatījos taisni pretī, un pa manu labo vaigu lēnām ritēja asara. mape man tomēr izkrita no rokām, un aiz muguras es jau jutu viņa klātbūtni. Man bija vienalga, ka viņš mani šeit redz.
– Vai jums ir pasūtījums man? – Es klusiņām teicu, muguru joprojām vērsta pret viņu.
– Un kāpēc jūs te iebraucāt… – Stīvs liktenīgi teica, un es pagriezos pret viņu un pavirzījos divus soļus atpakaļ. – Tev nevajadzēja tā uzzināt, – viņš pat nenoliedza.
– Tu man meloji! – Es kliedzu kā traka. – Tu teici, ka tavs Sems par mani nerūpējās. Bet tu uz mani uzgāzies. Tu meloji par to, ka neesi nogalinājis sievietes! Cik ilgu laiku viņš tev deva, lai to izdarītu?! Sešus mēnešus?! – Es nejauši uzminēju, mēģinādama viņa noraizētajās acīs nolasīt patiesību.
– Tas nav tas, ko tu domā, – Stīvs mierīgi sacīja, tuvojoties man, bet es izstiepju rokas priekšā un atkāpos no loga. Man nebija, kur skriet. – Es meloju par Semu, bet par visu pārējo es teicu patiesību.
– Tātad tā ir taisnība? – Es vēlējos vēlreiz pārliecināties. Man vajadzīga tieša atbilde, nevis viņa aizklāti vārdi. – Vai jums ir pasūtījums man?
– Jā, – Stīvs atbildēja pietiekami skaļi, atkāpjoties pret durvju vērtni. Tagad viņš sāka nervozēt. – Bija pasūtījums. Vairāk ne, – Stīvs izteicās stingri. Tagad es neko nesaprotu. – Sems teica, ka tu būsi vai nu mans, vai miris. Es… es nevarēju izvēlēties tev nāvi, – viņš kļuva vēl vairāk apjucis.
– Es nesaprotu… – mana galva griezās, un acis piepildījās ar jaunām asarām.
– Tev bija pasūtījums. Sems nolēma to dot man. Viņš domāja, ka varbūt es izdarīšu izņēmumu un piekritīšu tevi izvest, – es klusēju, un viņš tik ilgi vilcinājās, ka es vairs nespēju izturēt. – Es tevi nemīlēju, kad satiku, bet es arī nevarēju tevi nogalināt, – Stīvs īsi uz mani paskatījās. – Viņš deva man divas nedēļas. Trīs reizes es tevi turēju savā redzeslokā, bet nevarēju tevi nošaut. Es to atliku dienu pēc dienas…
– Ko? Tu taču varēji atteikt! – Es rūgti pasmaidīju. – Tātad tu tomēr vēlējies to darīt.
– Tu esi tāds muļķis, – teica Stīvs. – Arī tu esi naiva. Tu nesaproti. Tu būtu miris tajā pašā naktī, – Stīvs dusmīgi sacīja, it kā runātu ar pilnīgu muļķi. – Tu esi viegls mērķis. Un jūs bijāt vērts desmit tūkstošus zaļumbaltos. Jebkurš būtu to paņēmis. Tāpēc… es nolēmu aizkavēt tev neizbēgamo.
– Kas tālāk? – Es pajautāju, sāpīgi sakodusi lūpu, tad sajutu mutē sāļo asiņu garšu.
– Eileen, es negribēju tevi nogalināt, un es negribēju, lai kāds cits to darītu, – viņš ar sāpēm balsī sacīja, atspiedis elkoni uz durvju ailes. – Man tas nepatika, bet, skatoties uz tevi, es sapratu, ka nevienam citam neļautu to darīt. To nav iespējams izskaidrot. Es nolēmu spert izmisīgu soli, lai glābtu tavu dzīvību. Es aizgāju pie Sema un teicu viņam, ka tu man patīk un ka vēlos tevi sev. Pajautāju viņam, kas man jādara, lai tu paliktu dzīva…
– Un viņš ko? – Man patika viņu pārtraukt.
– Sems smējās par mani. Par to, cik nepraktisks es esmu, – Stīvs rūgti pasmējās. – Biju diezgan pārliecināts, ka viņš grasās man atteikt. Bet viņš to izdarīja. Teica, ka man vajadzētu tevi paturēt pie sevis un ka labākais veids, kā to izdarīt, ir apprecēties ar tevi. Turēt tevi pie manis vismaz sešus mēnešus un turēt galvu pie zemes. Un man bija jāizdara viņam vairāki bezmaksas darbi. Tagad mums ar viņu ir vēl viens pakts, – Stīvs sacīja caur sakostiem zobiem, acis saspiedis. – Tāpēc es tev sekoju. Tu nedrīksti darīt muļķības, un tev ir mani jāuzklausa.
– Labi. Apstājies!» Es izstiepu roku sev priekšā, bet spēru soli viņam pretī. – Kam man vajag, lai par mani maksātu desmit tūkstošus? Es taču neko nedarīju. Es esmu tikai parasts cilvēks. Kurš gribētu, lai es nomirtu? – Tas ir lielākais neatrisinātais noslēpums no visiem.
Izrādās, es visu laiku baidījos no sava glābēja, nevis no tā, kurš gribēja mani nogalināt. Visa šī fiktīvā laulība bija mana paša glābšana. Es spilgti atcerējos mūsu pēdējo saraksti tiešsaistes iepazīšanās vietnē. Viņš mājināja, ka, apprecoties ar mani, viņš man darīja pakalpojumu. Tagad puzle sāka salikties kopā. Nav mīlestības? Vai viņš neko nejuta? Tad kāpēc mani glābt?
24.nodaļa. Aizver muti un klausies mani. Stīva stāsts
Stīvs klusēja, un tas lika man pietuvoties viņam vēl tuvāk un ieskatīties acīs. Viņš atkal izdomā, kā apmānīt tādu naivu muļķi kā mani. Un es sāku ticēt, ka tas notiek viņa jūtu dēļ pret mani. Bet kā gan viņam varētu būt jūtas? Patiesībā tā bija tikai viņa kaprīze, lai saglabātu mani dzīvu. Viņš man velnišķīgi daudz reižu teica, ka viņš mani nemīl, ka neko nejūt, bet viņš nevarēja mani nogalināt. Tas ir interesanti. Viņš tik ļoti ienīst Semu, kādēļ viņam būtu jāslēdz ar viņu vēl viens darījums manis dēļ? Es nedomāju, ka es biju tā vērta. Es esmu tikai viena no viņa galvassāpēm. Viņam vajadzētu mani vienkārši nošaut un beigt ar to.
– Es nezinu. Viņš vēl nezina. Viņam ir pasūtījums uz mani, bet viņš nezina, kas mani vēlas. Tas ir fantastiski. Kā ir ar pētījumu, par kuru viņš man stāstīja? – Tā ir taisnība. Sems teica, ka klients atteicās norādīt iemeslu. Es spriežu tikai pēc ārējiem faktoriem. Tu tiešām esi vienkāršs, un man vēl nav ne jausmas. Visu šo laiku esmu mēģinājis noskaidrot, kas to varētu būt izdarījis, un esmu tevi vērojis ne tikai greizsirdības dēļ. Es gribu to noskaidrot, es nezinu, vai tā ir taisnība, bet man viņš ir jāpiespiež. – Es labāk gribētu atbrīvoties no viņa nekā no tevis.
– Tu melo! Saki patiesību, – es viņu lūdzu, satverot viņu aiz krekla apkakles.
– Es zinu. Es zināšu, – Stīvs piekodināja, un es viņu atlaidu, atkāpjoties. Viņš, šķiet, nemeloja. – Pirmajās dienās es negribēju par to runāt, jo baidījos, ka tu satrauksies un izdarīsi ko muļķīgu. Sems nebūtu palicis malā un būtu aizsūtījis kādu citu pēc tevis. Man ir grūti tam sekot līdzi, – es apsēdos uz gultas un turpināju klausīties viņu, noliektu galvu noliecot uz leju. – Man bija plāns tev par to pastāstīt mazliet vēlāk un brīdināt, ka pēc šiem sešiem mēnešiem tev nāksies uz kādu laiku pazust, kaut kur tālu prom no šejienes, bet tad es pārdomāju…
Acīmredzot viņš neuzticas Samam. Gudri būtu mani paslēpt. Bet es nezinu, kāpēc viņš to gribētu. Tā nebija mīlestība.
– Kas mainīja tavas domas?
– Es sapratu, ka pēc sešiem mēnešiem negribu tevi pamest, bet nezināju, vai tu tam piekristu… – viņš teica liktenīgi, it kā viņam patiešām būtu svarīgi, ko es domāju. – Tāpēc es nolēmu to vilcināties un gaidīt, kamēr arī tev rūpēsi par mani. Tad tu visu uzzinātu. Es zināju, ka tas ir tāls izrāviens, jo tu mani redzi tikai kā slepkavu, un es to daru, bet bija vēl kaut kas.
– Tu teici, ka nemīlēji mani, kad satikās, bet tagad.
– Es tik agri iekļuvu šajā sūdā, ka līdz šai dienai nezināju, kā tā jūtos. Jā, bija meitenes, kas man patika, bet tajā pašā laikā man patika daudz citu meiteņu. Tas tā nebija, Eileen. Es to neteikšu skaļi, bet es pret tevi jūtos citādi, tā. Nogalinātāja neatpazīstamās jūtas. Viņš nezina, ko viņš pret mani jūt.
Viņš atzīst, ka es esmu vienīgā, kas viņam tagad patīk, un ka es esmu vienīgā, ko viņš vēlas mocīt. Viņš zina, ka Sems nekad neļaus viņam aiziet mierā, bet viņš vēlas mani paturēt pie sevis. Viņa rūpes ir neviltotas. Viss par sevi.
– Esmu tev pateicīga, ka tu mani izglābi, pat ja tas notika tik dīvainā veidā. Bet diemžēl es nedomāju, ka mūsu jūtas ir gluži abpusējas. Jā, tu man patika no pirmā acu uzmetiena, bet tas bija, pirms vēl zināju, kas tu esi, – es nolēmu runāt tikai patiesību un bez piedevām. – Tagad man šķiet, ka tu visu šo laiku tikai vēlies mani izmantot kā samaksu par manas glābšanu. Tu domā, ka tev ir visas tiesības uz mani, un, ja nebūtu tevis, es jau būtu līķis.» Iespējams, es runāju muļķības un esmu emocionāls, bet tas ir vienīgais veids, kā es to varu interpretēt. Viņš jūt, ka esmu viņa rokās, un es nekur nepazudīšu. Ja es viņu pametīšu vai aizbēgu, es būšu līķis. Es, iespējams, nevarēšu viena pati no viņiem izbēgt.
– Muļķības, – viņš sūkstījās uz mani. – Es tevi neizmantoju. Viss, kas starp mums ir noticis, ir tas, ka es jau esmu sapratis, ka vēlos, lai tu būtu man blakus. Un es tikai velnišķīgi gribēju sagatavot tevi šai patiesībai. Ja es būtu vēlējies pēc sešiem mēnešiem ar tevi šķirties, es tevi būtu atstājis novārtā.
– Vai tu tagad runā nopietni? – Es izkāpu no gultas, pozējot.
– Vai tur nav citu sieviešu? – Stīvs pasmaidīja, un man gribējās piegriezties un iesist viņam pa seju. – Tādā gadījumā es tevi neapgrūtinātu. Tu vienkārši sēdētu tur un mani vispār neredzētu. Muļķīgi, Eileen.
Klusībā piegāju pie viņa un iesitu viņam pa seju. Tu viņu nosauc par muļķi. Viņš nebija pārāk gudrs, kad domāja, ka var mani atstāt kopā ar viņu. Kāpēc es gribētu vīru slepkavu? Tās ir attiecības bez nākotnes. Paldies, ar mani viss ir kārtībā.
– Nē, tu esi stulbenis, – es norādīju uz viņu ar pirkstu, kad viņš sajūsminājās par maniem izgājieniem. Man sacietēja vaigu kauli, un es pati grasījos sašķiebties. – Visa šī patiesība un manis glābšana nemaina faktu, ka tu esi slepkava. Viss, ko es varu pateikt, ir paldies, bet citādi ej uz elli. Pēc tam, kad šis nolādētais darījums būs beidzies, es ar tevi darījumus neslēgšu.
– Šā iemesla dēļ tev ir jānoskaidro vēlāk…
Jā, es sapratu viņa plānu. Viņš gribēja panākt, lai es viņam noticētu, varbūt pat iemīlētu viņu, un tad viņš man pateiks patiesību. Viņš domāja, ka līdz tam laikam es nespēšu no viņa atteikties. Bet tagad es vēl neesmu viņam tik ļoti pieķērusies. Plāns neizdevās.
– Domāju, ka šovakar mēs nekur neiesim. Es eju uz savu istabu, un tu… – es apstājos, smagi nopūzdamās. – Dari, ko gribi, – es jau grasījos apiet viņu un iziet no istabas, bet tikko paspēju. Mani nobloķēja viņa roka, kas strauji atbalstījās pret durvju vērtni. Es mēģināju paslīdēt zem tās, bet arī to nevarēju izdarīt. Viņš satvēra manu plaukstu un aizvilka mani līdz gultai, piespiežot apsēsties uz tās.
– Turpmāk runāšu tikai es, un tu aizver muti, Eileen. Tu vēlējies dzirdēt patiesību. Tagad tu to dzirdēsi, – es brīnījos, vai pēc viņa iniciatīvas vispār kaut ko dzirdēšu. – Tu teici, ka es esmu slepkava, tik slikta un ka manī nav nekā svēta. Varbūt reizēm es tāds arī esmu. Bet tas nesākās tāpēc, ka es gribēju nopelnīt vairāk naudas vai nogalināt cilvēkus. Šajā stāstā ir iesaistīti daudz vairāk cilvēku, – viņš aizvēra durvis un atkāpās pie loga. – Man nebija izvēles, Eileen.
– Vienmēr ir izvēle, – tā ir banāla frāze, bet tā darbojas jau divus tūkstošus gadu.
– Ir tādi, kam nav, – viņš teica skarbi, liekot man sakost mēli un ieklausīties. – Tas bija pirms trim gadiem, vasaras beigās. Tās bija manas brīvdienas pirms pēdējā skolas gada. Es tolaik dzīvoju pie brāļa Kanādā, mazā pilsētiņā. Viņam un viņa sievai bija māja pie ezera, netālu no meža un prom no cilvēkiem. Mēs ar mammu nolēmām viņus apciemot šajās pēdējās vasaras dienās un atlidojām uz nedēļu no štatiem, – Stīvs sāka savu stāstu no attāluma, bet es klusēju un skatījos uz viņu. – Šoreiz, kad satikāmies, mans brālis šķita citāds. Viņš nebija tik dzīvespriecīgs kā parasti, un uzvedās dīvaini. Taču es nodomāju, ka slikts garastāvoklis ir visiem, tāpēc netraucēju viņu. Viņš izturējās tā, it kā kādu gaidītu un baidītos no tā. Mamma, viņa sieva un bērni neko nepamanīja, bet es redzēju…
– Un kas tad notika? – Stīvs uz ilgu brīdi apstājās, un es nevarēju sagaidīt, lai uzzinātu, kas notika tālāk.
– Nebija pat divpadsmit naktī, kad parādījās Sems un viņa buļļi. – Es uzreiz nesapratu, ko viņš saka, vērzdams pistoli pret manu brāli, bet vēlāk sapratu, ka viņš pēc savas brīvas gribas strādāja par slepkavu un bija izkrāpis svarīgu darbu. Viņš domāja, ka Sems nezina, kur viņš patiesībā dzīvo, bet Sems zināja visu. Tas, kurš slikti izkrāpjas, ir pakļauts likvidācijai, – viņš redzēja, cik grūti viņam par to runāt, bet turpināja. – Es zināju, ka viņa ģimenei ir problēmas ar naudu, bet nedomāju, ka brālis varētu kaut ko tādu izdarīt. Viņš bija skolotājs, un viņa sieva vienmēr vēlējās greznu dzīvi. Viņa lika viņam uz nerviem, un tas viņu droši vien bija salauzis. Es nevaru teikt, ka tas bija piespiedu kārtā, bet tā bija arī viņas vaina.
To es tiešām negaidīju. Tātad viņa brālis to darīja pēc savas brīvas gribas un domāja, ka tam nebūs nekādu seku. Stīvs man nešķiet tik muļķīgs.
– Velns, brālis mūs visus pārsteidza arī nesen. Sems atnāca mūs visus izvest un uzreiz atklāti pateica, ka mēs esam liecinieki, kuriem vajadzētu uz visiem laikiem klusēt. Sems ir tik velnišķīgi iedomīgs un izmisīgi vēlas pārsteigt, – viņš rūgti pasmaidīja. – Tā ir viņa vājība. Es to atcerējos. Viņa brālim bija jāveic kāds svarīgs darbs un viņš to izjauca, un pēc šīs kļūdas viņš viņam vairs nebija vajadzīgs. Sems nestrādā ar cilvēkiem, uz kuriem nevar paļauties. Uzticamus cilvēkus ir grūti atrast, un viņš nepiedāvā darbu visiem, ko satiek. Visi bija šausmināti, un pēc viņu vārdiskās ķildas man neatlika nekas cits, kā piedāvāt sevi viņa vietā. Viņiem bija līgums, un es teicu, ka darīšu visu viņa labā, tikai lai viņš atstāj mūsu ģimeni mierā.
– Vai Sems piekrita, vai arī viņš atkal jūs izsmēja? – Es nojautu.
– Gan viens, gan otrs, – Stīvs klanījās man, noliecis rokas uz palodzes. – Viņš bija piekritis, bet nebija pārliecināts, ka es to panesīšu. Man bija tikai divdesmit trīs gadi, un es nekad iepriekš nebiju turējusi rokās ieroci, taču viņš deva man iespēju. Mums visiem viņš deva man iespēju.» Tagad tas viss man šķiet jēdzīgi, vai vismaz tā šķiet. – Visiem par pārsteigumu, gadu vēlāk Sems uzskatīja, ka esmu visprasmīgākais no visiem viņa vīriem šajā biznesā. Šajā laikā es patiešām daudz ko biju iemācījies. Sems paaugstināja manas komisijas maksas un atļāva man dažas brīvības. Man vienmēr kļuva slikti, kad viņš teica, ka esmu tam radīts. Es droši zinu, ka neesmu, – viņš pagriezās pret mani, pievēršot man sāpīgu skatienu. – Kā redzat, man ir daudz ko zaudēt. Un tagad man esi tu, – es nezinu, ko teikt. – Bet es nevaru atgūt savu mammu. Kad viņa uzzināja par manu brāli un to, ka es to grasos darīt, viņa pēc trim dienām nomira. Viņai bija sirds problēmas, bet viņa vēl nebija veca.
– Tas ir… šausmīgi…» Es pakratīju galvu, cieši atbalstīdams plaukstas pret seju. Man ļoti gribējās izplūst asarās, bet es savaldījos. Viss nav tā, kā šķiet, bet es šobrīd neesmu tādā stāvoklī, lai to visu novērtētu. Man vajag laiku.
– Kamēr es būšu vajadzīgs Samam, mums visiem būs labi, bet, kad manis nebūs…» Viņš neturpināja, un tas bija pietiekami skaidrs. – Es nemēģināju sagraut tavu dzīvi, tikai padarīt to labāku. Labāk cīnīties par dzīvību, nekā mirt. Viss, ko es gribu, ir izkļūt no tā. Un, ja es no tā izkļūšu, tad arī tu.
Es zinu, ko viņš vēlas. Izglābt savu ģimeni. Un tagad viņš mani ir piesējis pie kājas kā akmeni. Man ir paveicies, ka esmu kādam nodarījusi kaut ko sliktu. Man pat nav ne jausmas, kas man varētu būt pasūtījis. Bet tas droši vien nav bijis nekas liels, ja Sems ļāva Stīvam padarīt mani par savu mīluli.
