Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
32.nodaļa. Mīlestība vai kaut kas cits
Stīvs nebija jokojis, kad teica, ka mums būs jāguļ kopā. Ne pirmo reizi, bet tagad tiešām nebija citas izvēles. Es nopriecājos un piekritu. Starp citu, es jau iepriekš biju daudz plānojusi. Biju paņēmusi līdzi vecu krāsainu pidžamu pāri, ko jau sen nebiju valkājusi. Tā ir ļoti omulīga un izskatīsies kā tīrs antisekss. Tā nemaz nav pieguloša, ne no vienas puses, un es tajās izskatos kā bērns. Domāju, ka viņš sapratīs, uz ko es ar to eju.
Es sēdēju ar Samantu viesistabā pie kamīna gandrīz līdz divpadsmitiem naktī, un viņa neko interesantu man nepastāstīja. Viltīga vai pārāk gudra. Velns viņu. Varbūt Stīvam bija taisnība, un viņa varēja novest vīru līdz izmisumam. Tagad viņa man šķita ļoti aizdomīga. Arī viņa, savukārt, mēģināja no manis daudz ko izspiest, taču arī viņai biju sarūpējis pārsteigumu aizklātu atbilžu un tēmu pārcelšanas veidā.
Stīvs ar brāli vairs nekad nerunāja. Nolēma atvēsināties un dot viņam laiku līdz rītam. Tā būtu saprātīgi rīkoties. Varbūt viņš pirms gulētiešanas apspriedīsies ar sievu un viņi pieņems pareizo lēmumu. Es varu tikai cerēt, bet Stīvs negaidīs līdz rītam. Ja vien tas nav rīts.
– Kas, pie velna, tas ir? – ar vieglu izsaucienu man jautāja Stīvs, saraucis pieri, kad es ienācu istabā, ķemmējot viņam matus pēc dušas. Viņš gulēja uz gultas ar telefonu, bet pēc mirkļa bija to nolicis, pareizāk sakot, nometis uz naktsskapīša. – Bērnišķīgi? – viņš acīmredzot runāja par manu āķīgo pidžamu. Es guvu vēlamo efektu, bet arī viņa neapmierinātību.
– Mana mīļākā, – es smaidīdama uzmetu uzacu uz augšu, atkāpjoties pie spoguļa. – Tev tas nepatīk?
– Man nepatīk.
– Tas ir labi. Vismaz man ir silti un omulīgi, – es atcirtu. – Man ne vienmēr ir jāvalkā tavi iecienītie īsie sarkanie krekliņi, – es sarkastiski sacīju. – Starp citu, man ir lūgums, ko tev lūgt. Varētu teikt vēlējumu.
– Kaut ko. Tikai noņemiet šo pārpratumu no sevis, – atkal šantāža. – Pagaidām es lūdzu pieklājīgi, Eileen. Jūs to darījāt tīšām. Es zinu, ka tu to izdarīji tīšām, – es to atpazinu ar izveicību. – Tas ir muļķīgi no tavas puses, ka tu man aizliec durvis ar šīm lupatām. Es domāju, ka tu esi nomierinājusies…
– Nomierinājies… – es klusi paudu savu nostāju.
– Tā neizskatās, – viņš pakratīja galvu, dusmīgi raugoties prom. Es noliku matu suku uz palodzes un piegāju pie gultas. – Ar tevi un mani neizdosies tikai ņemt un šķirties. Es to negribu… un arī tu negribi…
Varbūt es negribu. Bet ir kaut kas tāds, kas mani apēd dzīvu, un es ar to nespēju tikt galā. Reizēm es aizmirstos, bet, kad es kļūstu skaidra, es cietīšu vēl vairāk. Kad tas viss beigsies, es domāju šo viņa dzīvesveidu, tad es varēsēšu attīrīties un varbūt pat aizmirsīšu, kas notika pirms tam. Es nedomāju, ka tā ir mīlestība, bet kaut kas tai ļoti tuvs. Es nezinu, kā sauc šīs jūtas. Sajūta bez nosaukuma. Un tā ir sajūta, ar kuru es nespēju samierināties sevī, lai cik ļoti censtos. Es nespēju cīnīties ar sevi, man vairs nav spēka.
– Es to darīju apzināti, – es atzinos, turpinādama stāvēt pie gultas, sadevusi rokas rokās. – Es atzīstu. Es… spēlējos. Un pēdējā laikā tu mani daudz spiedu.
– Jā, es esmu pārcenties, – viņš man vismaz nedaudz piekrita. – Kāds ir lūgums? – Viņš pēkšņi mainīja tēmu.
Es viņam pasmaidīju un ātri pakļuvu zem segas. Rokas pie sāniem un acis uz griestiem. Man vajadzēja savākt galvu, pirms es lūdzu viņu kaut ko tādu darīt. Viņš droši vien būtu teicis nē.
– Es gribu iemācīties rīkoties ar ieroci. Kā tu…
– Ko?» – Viņš it kā nevarēja noticēt savām ausīm, pagriežot galvu pret mani. – Kāpēc?
– Nu, tu man sāki meistarklasi par meklēšanu. Es zinu, ka es nevaru iemācīties, kā tu to dari tā, kā tu to dari. Bet es gribu zināt, kas ir kas. Varbūt tas noderēs un…
– Nepietiks, – viņš mani pārtrauca. – Kāpēc tu pēkšņi to vēlies darīt? Tev tas viss riebjas, – viņš sacīja, bet es domāju, ka varu no tā izcelties. Manā dzīvē jau iepriekš ir notikušas tādas lietas. Es domāju, ka dzīvoju savu dzīvi un nevienam netraucēju. Bet pēkšņi kāds vēlas mani nogalināt, un es dzīvoju kopā ar slepkavu. Man vienkārši kaut kas jāiemācās par šo nolādēto amatu.
– Es to gribēju, – es klusu sacīju. – Tātad, ko? Vai tu vari mani iemācīt? Es darīšu visu, kas manos spēkos.
– Labi, – es nedomāju, ka viņš tik ātri piekritīs. – Vienkārši noņemiet šo lietu. Tā ir mana vienošanās. Tagad. Neceļoties no šīs gultas, – viņš teica pēdējo vārdu, kad es mēģināju izkāpt no tās un doties uz vannas istabu, lai pārģērbtos.
– Zem tās nekas nav, – es viņam kautrīgi pateicu.
– Jo labāk, – es biju gaidījusi kaut ko līdzīgu, bet man bija kaut kas viņam jāsaka.
– Klausies, es negrasos to darīt ar tevi, kad sienas klausās, – es kaut kādu iemeslu dēļ čukstēju. – Tas nebūtu pareizi. Vai tu zini, ko es domāju?
Stīvs pietuvojās man tuvāk, lai varētu runāt man uz auss. Es tikai gaidīju viņa runu, skaļi nopūšoties un smagi norijot. Man bija sajūta, ka mani argumenti viņam būs nieks.
– Jūs domājat, ka neviens mūs neuzklausīja?
– Aiz sienām bija svešinieki, un šī ir tava ģimene, – es iebildu. Zināju, ka tas bija bērnudārzs, taču centos atturēt savu impulsu, lai nepietuvinātos viņam tuvāk. Ar katru reizi, ar katru mūsu teikto vārdu mēs kļūstam tuvāki, un visi pārējie iemesli, kāpēc man vajadzētu turēties no viņa tālāk, sabrūk. – Kāpēc tu uz mani tā skaties? Vai tev nav vienalga? – Es izlasīju šo atbildi viņa acīs.
– Noņemiet to nost.
Pievem viņu. Es labāk to darīšu pēc savas brīvas gribas. Es varētu teikt nē un kliegt no visas balss, un, manuprāt, palīdzība pienāktu. Bet es to nedarīšu, jo patiešām negribu. Tas ir tik muļķīgi iet pretēji savai gribai. Varbūt tās ir zāles, kas man vajadzīgas, lai pārtrauktu sevi mocīt ar nevajadzīgām domām. Proti, lai pietuvotos un beigtu domāt par viņa sliktajām pusēm, kuru varbūt nemaz nav. Viņš ir upuris, tāpat kā es. Lai cik neapdomīgi tas arī neizklausītos.
– Lūk, – es novelku pidžamas bikses un apsedzu sevi ar segu līdz padusēm. – Laimīgs? – Es nopriecājos. – Tagad tev mani jāmāca, kā šaut, – sacīju uzvaras kārtā, skatoties uz viņa smaidošo seju.
– Nebaidies. Es nemānīšu, – es ceru, ka tā, jo es to domāju nopietni. – Tagad pasaki man iemeslu, kāpēc mēs nevaram riskēt. – Viņš pārlaida pirkstus pa manu labo vaigu, tikko tam pieskaras.
– Riskēt?!
– Riskēt un mēģināt to izbeigt. Tu taču neiebilsti, ja es īstenošu savus plānus, vai ne? Es nevaru galvot par sekām. Bet es zinu, ka labāk sākt tagad, nekā gaidīt, kamēr viss atrisināsies pats no sevis. Es negribu vairs mocīt tevi un sevi…» Es klausījos viņu aizturējusi elpu. – Nebaidies. Tu paliksi malā, lai arī kas notiktu. Es esmu visu izdomājis, Eileen.
– Es… neiebilstu, – es klusiņām pateicu, skatoties uz viņu, un tad ar visu ķermeni piespiedos pie viņa. – Tu teici pareizi. Tas mani mocīja. Tu pat neiedomājies, cik ļoti… – es biju pārlieku sentimentāla, bet nevarēju sev palīdzēt.
Stīvs nav no tiem puišiem, kas stundām ilgi mierinās, jo viņam tie ir tikai vārdi un nekas vairāk. Taču viņa vārdi liek man justies siltāk. Šobrīd viņa skūpsts iedarbojās daudz labāk nekā jebkuri vārdi. Tas bija tik salds, ka man šķita, ka es ļoti iejutos tajā. Noliecu galvu atpakaļ uz spilvena un turēju to tur, kamēr viņš ar rokām centās savilkt man matus kopā.
– Tu garšo daudz saldāk, kad tu nepadodies, – teica Stīvs, atkāpjoties no manām lūpām. Ļoti smieklīgi. Varētu domāt, ka es jau agrāk biju bijusi rūgta. -Nāciet šurp. Tuvāk, – teicu es. Es uzzināju, cik tuvu var pietuvoties, kad viņš apsēdināja mani sev virsū.
– Un reizēm tu man šķiet mazliet pārāk mīļa, lai būtu pretīga, – viņš parunāja. – Bet es… – Viņš neļāva man pabeigt un ar vienu roku pievilka mani pie sevis aiz kakla, noliecot pret sevi. Ar otru roku viņš aktīvi saspieda manu kailo sēžamvietu, ieurbjot pirkstus manas ādas apsārtumā. – Ja viņi rīt uz mani smieklīgi paskatīsies… es visu dienu ar tevi nerunāšu, – es viņam piedraudēju. Nozīmēja skaidri, ka viņš mani neļaus kliegt kā parasti. – Un es nelaidīšu tevi pie sevis.
– Tie ir sliktākie draudi, kādus jebkad esmu dzirdējis, – Stīvs ar vieglu kņudināšanu teica man uz auss. Tu esi draņķīgs jokdaris. – Atceries to reizi par visām reizēm, – Stīvs pēkšņi kļuva nopietns. Velnišķīgi, viņa garastāvokļa maiņas man bija radījušas tādu pašu alerģiju kā pret kaķiem. Es mēģināju piecelties, lai paskatītos viņam acīs, bet viņš turēja mani aiz kakla kā iepriekš. – Es tevi mocīšu kā agrāk, lai ko tu teiktu. Tu vari dusmoties uz mani, cik gribi.
Esmu pārliecināts, ka tā arī darīsi. Viņš to padarīs tā, lai tas izskatās labi, kā vienmēr. Tam nebūs nekāda sakara ar vardarbību, bet tas būs to lietu sarakstā, no kurām tu nevari atteikties.
Viņš ļāva man pacelties ar visu ķermeni, pēc tam ātri apgāza mani uz muguras. Tas notika tik ātri, ka es pat nemirkšķināju.
– Es domāju, ka mēs to darīsim šādā pozā, – es čukstēju viņam ausī, kad viņš iespieda lūpas man kaklā. Man tas tik velnišķīgi patika, ka es pat aizturēju elpu.
– Kādu citu reizi, – Protams, ka viņš to darītu, viņš ir šausmīgi dominējošs. Tāpat kā ellē viņš man ļautu būt virsū. – Tagad piekodini lūpu un nerunā skaļi. Tu esi tik kautrīgs, tu…
– Labi, pietiek, – es viņu pārtraucu, pielikusi divus pirkstus pie lūpām, un es izdarīju, kā viņš teica, sakodusi apakšējo lūpu, tad aizsedzot plakstiņus. Šoreiz viņam nevajadzēja mani atslābināt ar saviem neprātīgi prasmīgajiem pirkstiem, jo es jau biju gatava. Viņa karstās rokas uz manām plaukstām lika man atvērt acis. Viņš tās satvēra un atgrūda pret gultas galvgaldu, pēc tam ar vienu roku turēja tās kopā. Viņa kreisā roka noslīdēja man ap vidukli, un viņš atkal pieskārās man pie deguna.
– Man… man ir noslēpums… – viņš man uz ausīm izrunāja lēnprātīgi. – Apsolīsi, ka neiesliesi histērijā?
Noslēpums?! Un viņš nolēma man par to pastāstīt tik pikantā brīdī? Vai viņš nebaidās, ka mans noskaņojums aizies uz elli? Dīvaini, viņam nepatīk pārāk daudz runāt šīs lietas laikā. Tomēr ļaujiet viņam runāt.
33.nodaļa. Es tevi neatdošu, jeb tas nemaz nav noslēpums
Es gribētu, lai viņš man pasaka, bet viņš tikai turpina skatīties man acīs un smaidīt, it kā gaidītu, kad es uzminēšu. Droši vien tas ir jauks noslēpums. Lai gan, kāpēc man būtu jābrīnās? Nē. Man tas nemaz nepatīk, un man kļūst nemierīgi. Ja šī ir kārtējā detaļa par pasūtīšanu man, seksa noteikti nebūs, jo es vienkārši nomaldīšos. Es vairs negribu par to ne dzirdēt, ne domāt.
– Vai tu vienkārši kaut ko pateiksi? Vai arī tu vienkārši turēsi muti ciet? – Es vairs nespēju paciest nospiedošo klusumu, mēģinot atraut viņa roku no savas jostas. – Nāc, Stīvs! – Es nolēmu atvest viņu pie prāta, ierokot nagus viņa rokā.
– Es tevi nevienam nedošu, – maigi sacīja Stīvs, pietuvojoties manai sejai. – Doma no otrās nedēļas bija tāda, ka tev nav, kur iet. Toreiz es jau biju izlēmusi. Pēc sešiem mēnešiem tu nekur neaizbrauksi. Tu pateiksi vecākiem, ka mēs dodamies prom. Tālu prom uz ilgu laiku, – es mēģināju iebilst, bet viņš turpināja runāt. – Par tavām studijām mēs lemsim vēlāk. Bet mēs nevaram palikt šeit.
Svētā sūdi. Tā ir ziņa. Ne velti viņš domāja, ka es par to varēšu sākt histēriskot. Tikai es neredzu jēgu strīdēties. Tagad es nevaru no viņa aizbēgt. Turklāt es jau esmu nolēmusi pārstāt viņu sāpināt un cīnīties pret viņu. Varbūt viņš ar laiku mīkstināsies un pārstās mani komandēt. Lai gan es uz to nelietoju cerības.
– Kam jūs to nedosiet? Samam? Tam, kurš man pavēlēja? – Es viņam smaidīgi jautāju, sākot griezt plaukstas, ko viņš joprojām turēja saspiestu ar vienu roku.
– Uz pašu nāvi, pat tā. – Ko tu par to domā?
– Kāda nozīme, ko es domāju? – Es rūgti pasmaidīju, vēlreiz mēģinot atbrīvot rokas. Es griezos un griezos, un no tā nebija nekādas jēgas. – Tu jau esi izlēmis. Man nebija izvēles, un man nebūs izvēles. Pat tagad tu mani tur, – es atkal saviju rokas, skumji raugoties prom no viņa.
– Vai man nevajadzētu turēt tevi? Kā tu mani sauktu, ja es to nedarītu? – Uz to ir grūti atbildēt. – Man jāatzīst, ka ar tevi ir ļoti grūti tikt galā, Eilen. Tu esi ļoti spītīga un traucē man. Bet tu nevari pavēlēt savai sirdij, – tas tika teikts ar skumjām un dusmām, it kā pret tavu gribu būtu jūtamas šīs jūtas pret mani. Tas ir ļoti nepatīkami.
Kas viņu lūdza, lai viņš tās pret mani izjūt? Kas tas bija? Aizklāta atzīšanās mīlestībā? Tas nav tas, ko vēlas dzirdēt godīgākā cilvēces puse.
– Ko darīt, ja es tevi nemīlu? – Es nolēmu uzdot sev šo jautājumu. – Kāpēc tu gribētu kādu, kurš tevi nemīl? Vai tas tevi nepazemina? – Iespējams, es biju pārspīlējusi un ievainojusi viņu, jo viņa acis mainījās un viņš atlaida manas rokas. Bet man nav žēl. – Es atvainojos, – es teicu pēc vēl dažiem nožēlas mirkļiem. Viņš pārstāja skatīties uz mani, tikai turpināja turēt mani savā vietā. Es vēlējos, lai viņš kaut ko pateiktu, jo viņa klusēšana mani tracināja.
Droši vien man būtu nepatīkami dzirdēt to no kāda, kas man rūpēja. Domāju, ja es to dzirdētu no viņa, es pārspīlētu sevi, izliktos vienaldzīga un klusētu, bet sirdī ciestu nepanesami. Ir sāpīgi to apzināties, bet man ir sajūta, ka, ja es pārtrauktu just viņa interesi par mani, pēkšņi sajustos kā neviens pasaulē. Bet es esmu tik idiotiska, ka cenšos panākt, lai viņš pārstāj man rūpēties.
– Tu esi drosmīga, – es nedomāju, ka tas bija kompliments. Man nemaz nepatika tonis. – Tu vari būt spītīgs, bet es tevi nepametīšu. Kaut vai tikai tāpēc, ka vēlos, lai tu paliktu dzīva.
Stīvs nolēma mani palaist un pārgāzties uz muguras. Vai viņš tiešām ir tik ļoti ievainots, ka tagad ir gatavs mani pamest? Pat tādu vīrieti kā viņš varētu izsist no līdzsvara un likt aizdomāties.
– Atvainojos, – es viņu apturēju, turot aiz pleciem. – Man vienkārši ir bail… Bail no visa, līdz pat drebēšanai, – es čukstēju savu vājumu. – Man nevajadzēja to teikt.
Viņš apskāva ar rokām manu seju un spītīgi pētīja to šajā pustumsā. Šķita, ka viņš skatās uz manām lūpām, un tad viņam šķita, ka viņš skatās manās acīs. Viss, ko es tagad varēju darīt, bija elpas trūkums.
– Es esmu slikts cilvēks, – viņš sacīja vienmērīgā tonī, darot pauzi. – Bet pat tāds cilvēks kā es spēj just, – es teicu, nešauboties par to, tāpēc baidījos noticēt mūsu saiknei. Ārkārtīgi labs cilvēks un slepkava vienā. Vai tā tas tiešām notiek? Uz ko man būtu jāskatās vispirms?
– Arī es, – es izteicos mazliet skaļi, plaši atvērusi acis. – Es atklāju, ka esmu spējīga just tev līdzi, – tā bija taisnība. Nekad dzīvē nebiju piedzīvojusi neko līdzīgu, un, visticamāk, arī ar nevienu citu to nebūtu piedzīvojusi. Tas ir traki, bet es to atzīstu. Es domāju, ka šī saruna bija svarīga mums abiem. Mēs beidzot kaut ko sapratām. Tikai mazliet. Varbūt tagad es jutīšos labāk.
Mani mierināja pēkšņs, bet ļoti maigs skūpsts. Droši vien tas bija tāds skūpsts, kādu skūpstās tikai mīlestības dēļ, bet viņš tomēr nespēja atturēties un piekodināja manu apakšējo lūpu. Es darīju to pašu, tikai vēl sāpīgāk. Viņš vairs nemēģināja pie nagiem piespiest manas rokas pie gultas. Tagad tas bija lieki. Pirms es to apzinājos, es biju savā nesenajā pozīcijā. Jā, es jūtos pārliecinātāka, kad esmu augšā.
– Vai tu nesaki, ka nākamreiz? – Es piespiedu rokas viņam pie krūtīm.
– Tu to vēlējies, – viņš sacīja, apvijot rokas man ap vidukli. Viņa rokas pārvietojās arvien zemāk un zemāk, un es refleksīvi nemēģināju viņu apturēt. Gluži pretēji, tas pārvērtās aizraujošā spēlē, ko sauca: «Kas tālāk?»
– Es ne…» Viņš mani neapturēja, es pārdomāju, kad viņš mani strauji pacēla un, cik vien tas bija iespējams, lēnām apsēdināja mani sev virsū, vai drīzāk uz kaut kā cietāka. Es aizvēru acis, sakodusi apakšējo lūpu un cenšoties pieklusināt balsi. Es skatījos uz viņu, bet nespēju kustēties, lai gan man vajadzēja.
– Kas ar tevi nav kārtībā? – Viņš klusi pajautāja, tuvojoties man.
– Nekas, es vienkārši… – es neturpināju, tikai lēnām sāku kustēties. – Atgāzies, – es viņu pagrūdu plecos. Bet, kad viņš nokrita uz gultas, viņš ātri piecēlās un pieskārās ar lūpām man pie kakla. Viņš tik ļoti samīļoja manus matus, ka bija tajos sapinies. – Aau. Es negaidīju kodienu.
– Es atvainojos. Tu esi garšīga, – viņš čukstēja karstu elpu pret manu kaklu. – Tā tas nedarbojas. Tas nav mūsu ritms, – viņš paraustīja mani uz muguras un izstiepa ceļus, iekārtojoties starp tiem. Viņš noskūpstīja manas lūpas, bet tas bija vairāk, lai aizvērtu manu muti, nevis lai izrādītu mīlestību. Tas nebija tas, ko es gaidīju, bet tieši pirksti, kas vēlreiz lika manam ķermenim drebēt un čukstēt, lūdzot žēlastību. Tas bija kaut kas tāds, ko labāk praktizēt mājās.
– Es vairs nespēju, – es nopriecājos, kad viņš beidzot atkāpās no manām lūpām un ļāva man pilnībā atvilkt elpu. Aizrādījums tika saprasts, un viņa pirksti atstāja mani vienu.
– Lai kā tu teiktu, – viņš mīļi sacīja, beidzot ķeroties pie svarīgākās daļas. Manas acis bija miglainas, sajūtas saasinātas, un es sāku nervozēt no neapmierinātas iekāres. Viņam bija taisnība. Tas nebija ne mūsu ritms, ne arī relaksētais dzīves ritms. – Lūk… tā… – viņš ienāca manī ar grūdienu, un pēc dažiem asiem un raupjiem grūdieniem sāka kustēties mierīgāk. – Ššš, ššš, ššš… – viņš sūkstījās man ausī, pēc tam pārvietojās uz krūtīm un neļāva arī tās iekost.
– Es ceru, ka tu ar mani nespēlēsies…
– Es nespēlēju.
Tomēr mūsu attiecības ir kā spēle, tāpēc mēs nezinām, kā tās beigsies. Bet Stīvs dod priekšroku izmantot katru mirkli un katru mirkli, lai kopā dzīvotu laimīgi. Pagaidām tas izdodas. Viņš cenšas neizpaust savas bailes, bet es nezinu, kādas tās ir. Esmu ļoti pateicīga, ka viņš nerada paniku man apkārt, citādi nevaru iedomāties, cik grūti man būtu.
Šis rīts nenotika tā, kā es cerēju. Viņš un mans brālis joprojām nesapratās, viņi vēl vairāk sastrīdējās un devās katrs savu ceļu. Es izvēlējos neiesaistīties un paliku malā. Labāk ne, jo mēs tikko bijām vienojušies būt uz vienas lapas, kas nozīmēja, ka man bija jāpiekrīt viņam par visu. Acīmredzot viņš ir simtreiz gudrāks par mani, tāpēc es negrasos viņam traucēt.
Mēs atkal kavējām lidmašīnu, un Samanta nemitīgi mēģināja mūs aizturēt un lūgt, lai mēs paliekam. Cerams, ka viņi sapratīs, ka pēc mūsu aizbraukšanas sapakos savus maisus un kaut kur paslēpīsies.
– Palieciet! Es jūs lūdzu, – Samanta lūdza, stāvot pie izejas un neļaujot mums aiziet. – Stīvs, tu nevari tā darīt. Es zinu, ko tu gatavojies, – Ādams par laimi nemēģināja mūs apturēt. Viņš droši vien labi zināja savu brāli un to, ka viņš ir neapturams.
– Ejiet man no ceļa, – aukstasinīgi sacīja Stīvs, sperot soli pret sievieti, un viņa atkāpās malā, nespēdama izturēt spriedzi. – «Aizbrauciet, cik ātri vien varat. Pēc nedēļas viss sāksies. Dariet to vismaz savu bērnu dēļ. Es neblūfēju. Pēc nedēļas no šodienas!
– Kāpēc ne rīt? – Samanta šķībi nopriecājās. – Es domāju, ka tu steidzies sagraut savu ģimeni, – sieviete sacīja skarbi, nesaprotot, ko viņa iespringusi. – Tu esi sliktāka par savu brāli!
– Man ir vēl kāds neatrisināts jautājums, kas tevi neskar, – Stīvs viņai nopriecājās. – Es pats izlemšu, kad un ko es sāku.
– Tu joprojām domā, ka es esmu vainīgs?! Tikai es viens? Cik ilgi tas vēl turpināsies? – Samanta nopriecājās. Es stāvēju aiz viņiem, raustīdama skropstas uz skatuves.
– Nāciet, – viņš ignorēja sievieti, paņēma mani par roku un izveda ārā pa durvīm. – Uzmanīgi. Pakāpieni, – vakar es uz tiem gandrīz nokritu. Es ļoti vēlējos atgriezties štatos, un es negrasījos ļaut tam mani apturēt. – Jums viss kārtībā? – Viņš man jautāja, iznācis svaigā gaisā.
– Nesmēķē, – palūdzu viņam, kad pirms došanās ceļā apstājāmies pie ezera. Viņš negribīgi nometa cigareti un iebāza rokas kabatās. Viņam bija grūti, un arī man nebija jautri. – Ar mani viss ir kārtībā. Bet es redzu, ka tev nav.
– Es nedomāju, ka tā varētu būt. Ja es būtu zinājis, kas mūs šeit gaida, es nekad nebūtu tevi ņēmis līdzi.» Es neko neteicu. Ja viņam vajag runāt, ļaujiet viņam runāt. – Iesim. Es apsolu, ka rītdiena būs laba diena, – viņš pirmo reizi no rīta man pasmaidīja.
– Un kas būs rīt? – Es ar interesi pajautāju, satverot viņa roku, pareizāk sakot, elkoni: – Kaut kas interesants?
– Mēs iesim mācīt, kā šaut. Es tev apsolīju.
34.nodaļa. Piecas dienas vēlāk. Patiesība un tikšanās ar Līzi
Visas šīs dienas nebija tādas pašas. Nebija ne baiļu, ne trauksmes, ne arī sāpju. Šīs piecas dienas bija vislabākās un mierīgākās, kādas man ir bijušas ilgu laiku. Es nezināju, ka mēs varam sadzīvot. It kā mans nerātnais psihiķis būtu nomainīts. Maigs un kluss. Nedaudz par klusu, bet tas ir labi. Kā es jutos šajos brīžos… laimīga? Tas droši vien ir spēcīgs vārds. Bet es patiešām negribēju, lai tas beidzas. Viņš man bija apsolījis klusas dienas, un viņš man tās bija dāvājis, tāpat kā bija turējis savu solījumu par manām ieroču meistarības apmācībām. Neesmu kļuvis par virtuozu, bet Stīvs apgalvo, ka neesmu muļķis un ar laiku būšu kļuvis labāks. Un, ja godīgi, man tas patīk. Adrenalīns plūst manās asinīs. Bet, protams, šis adrenalīns ir labs tikai tad, kad es šauju nedzīvus priekšmetus. Lai nu kā, situācija kļuva aizdomīgi labāka, un es biju aizmirsis, ka pēc pāris dienām gaidāma vētra. Es turpināju viņam par to jautāt un īpaši uzmācos pirms gulētiešanas, bet viņš tikai atkārtoja, ka man par to nav jāuztraucas. Es viņam ticēju un baidījos, atkal tik pretrunīgi. Patiesībā man nevajadzēja viņu uztraukt. Viņam bija daudz jādomā par savu plānu, un viņš varēja stundām ilgi to darīt. Un tad pie mums bija ieradušies viņa slepkavas draugi, kuri, par laimi, bija mūsu pusē un nolēma aiziet kopā ar mums. Stīvs man nekad precīzi nepastāstīja, ko tieši viņš bija iecerējis, un viss, kas man bija jādara, bija vienkārši viņam noticēt.
Sliktās ziņas sākās ar to, ka pēc jauna telefona iegādes es visas šīs dienas nebiju varējusi sazvanīt Līzi. Viņa nebija bijusi mājās, es nebiju izsekojusi Maiku, un man nebija zvanījis neviens no man pazīstamiem cilvēkiem. Es biju patiešām satraucies. Tikai tad, kad viņa man piezvanīja, un bez liekas kavēšanās sarunāja tikšanos. Mani pārsteidza atturīgais un aukstais tonis. Es necentos neko noskaidrot pa tālruni, tikai vienojos tikties vietējā parkā, netālu no centra. Un tas bija dīvaini, mēs parasti tikāmies mūsu iecienītajā vietā.
Liza izskatījās briesmīgi. Visa izķemmēta un samocīta. Acis izskatījās tā, it kā viņa nedēļu nebūtu gulējusi vai būtu nepārtraukti raudājusi. Es gribēju apskaut draudzeni, bet viņa atkāpās un izstiepa roku sev priekšā. Es neuzstājos, bet vienkārši turpināju stāvēt viņas priekšā un nesapratu, kas notiek.
– Liza, kas notiek? – Es noapaļoju acis. – Es nevarēju tevi satvert. Kā tu esi? Kur ir Maiks?
– Tas ir jauki no tavas puses, ka pajautā par Maiklu, – Līza teica neglaimojoši, skatoties man taisni acīs. – Vai tavs mīļākais tev nav pastāstījis, kas ar viņu notika? Ak, nē, viņš ir tavs vīrs. Atvainojiet, es aizmirsu.
– K-kā? Par ko tu runā, Liza? – Es sakniebināju seju, nezinādams, kas ar viņu notiek. – Kas par Maiku? Un kāds sakars ar to ir Stīvam?
Liza izplūda asarās, un viņas ledusšķainās rokas trīcēja. Es gribēju viņu apskāviens, bet zināju, ka viņa man neļaus. Viņa vienkārši nav savējā.
– Es varu uzminēt, kas nav kārtībā ar Maiku, – sacīja Liza caur sakostiem zobiem, skatoties uz mani no malas. – Bet es zinu, ka to izdarīja tavs slepkava. Viņš nogalināja Maiku! Viņš to izdarīja! – kliedza Liza, piesaistot garāmgājēju uzmanību.
– Ko… ko?!
– Es to dzirdēju!
– Par ko tu runā? – es sacīju klusā balsī. – Tu ko? Viņš nevarēja. Kāpēc viņš to darītu? Nēē!» Es panikā paniku, un es tikko varēju sevi savaldīt. – Nē, Liza. Tā nav taisnība, – es izmisīgi pagriezu galvu no vienas puses uz otru.
– Tu taču nevarēja, vai ne? – Liza dusmīgi pasmaidīja. – Es redzu, ka viņš tevi ir pamatīgi satracinājis. Tu esi tik pārliecināta par viņu? Tiešām? Vai viņš nav nogalinājis pietiekami daudz cilvēku?!
– Viņš nav nogalinājis Maiku. Viņš nevaino civiliedzīvotājus, es apgalvoju. – Gluži pretēji, viņš viņus glābj. Klausieties, ļaujiet man jums kaut ko pateikt.
– Tas, ka viņš tevi drāž, nenozīmē, ka viņš pret tevi ir godīgs. Es nezinu, ko viņš iebāza tev ausīs, bet tagad es precīzi zinu, kas viņš ir. Briesmonis! – Līzas vārdi skanēja man ausīs, ka es piespiedu plaukstas pie tām. – Viņš nogalinās arī tevi, tiklīdz viņam būs ar tevi gana.
– Pietiek!!! Aizver muti, Liza! – Es ļoti skaļi kliedzu. – Tu maldies. Tu tikko teici, ka nezini, kas īsti nav kārtībā ar Maiku, un tagad es tajā vainošu Stīvu. Es nesaprotu.
– Tu nesaproti! – Līza strauji piegāja pie manis un pēkšņi iesita man ar plaukstu pa seju. Es sajutu, kā viņas labās rokas gredzens saskrāpēja manu vaigu, taču man izdevās noturēt līdzsvaru un nenokrist. – Vai tu saproti, kuce? – viņa sūkstījās.
Es uz šo apvainojumu neatbildēšu. Šī idiote ir apmaldījusies un nespēj pateikt neko konkrētu. Tas, ka viņas Maiks klaiņo apkārt, nenozīmē, ka viņš ir nogalināts, vēl jo mazāk, ka viņu ir nogalinājis Stīvs.
– Vai tu esi traks? – Es noslaucīju asinis no vaiga. – Ko tu dari?! Tu man pateiksi vai nē, kāpēc tu domā, ka Maiks tika nogalināts? Pastāsti man!
Līza kļuva aizdomīgi mierīga un piegāja pie soliņa, lai uz tā apsēstos. Viņa apskāva galvu ar rokām un pēc dažiem mirkļiem ar cietu skatienu paskatījās uz mani.
– Pēc jūsu aiziešanas es ilgi sēdēju bārā, gaidot, kad viņš parādīsies. Ja viņš bija ārā, es domāju, ka viņš parādīsies, bet viņš tā arī neatradās, – sāka Liza, atkal un atkal raudādama. – Pēc divdesmit četrām stundām kāds puisis parādījās bārā un palaida baumas, ka… – Liza saraustīja degunu, it kā sāpētu.
– Kādas baumas? Nāc, Liza! – Es piecēlos, lai varētu viņai paskatīties acīs.
– Baumas, ka Maiks vēlējies tevi nogalināt un ka viņš jau sen to vēlējies izdarīt, – es nevarēju noticēt, ka to dzirdu. Tā ir kļūda. Man šķiet, ka viņa atkal pārdozējusi zāles. – Un kā tas izskatās?! Tavs Cerberis visu laiku tevi sargā, un tagad visi runā, ka mans Maiks grib tevi nogalināt. Es esmu pārliecināts, ka tieši tas ir viņa pazušanas iemesls, bet Stīvs to nevarēja izdarīt. Es tam neticu. Es arī neticu, ka Maiks būtu varējis man dot rīkojumu. Tas ir… neiespējami. Ko es viņam jebkad nodarīju?
– Jūs sakāt, ka ir kāds puisis, kas izplata šīs baumas. Kas viņš bija?
– Es nezinu. Ne puisis, drīzāk vīrietis, – Līza pakratīja galvu, sākot ar pirkstiem berzēt degunus. – Es viņu nekad neesmu redzējusi, un viņš ir tikpat atšķirīgs no visiem pārējiem kā tavs slepkava. Tikpat stingrs un uzvedās tā, it kā būtu par galvu augstāks par visiem pārējiem. Es dzirdēju par to, un es tūlīt aizskrēju no turienes.
– Paskaties, Liza. Es uzliku rokas viņai klēpī, un viņa uzlēca kājās un atkāpās malā. – Lieta tāda, ka kāds patiešām gribēja mani nogalināt, bet es nedomāju, ka tas bija Maiks. Klausieties, es nedomāju, ka…
– Klausies mani, Klopfer! – Liz mani pārtrauca. – Es esmu pārliecināta, ka tieši tā tas arī notika. Tavs blēdis nebūtu palaidis garām šīs baumas. Viņš viņu nevarēja paciest jau agrāk. Tas viss summējas, cik viegli viņai ir apsūdzēt, nezinot patiesību.
– Liza… – meitene sāka attālināties no manis brauktuves virzienā. – Apstājies!
– Man vairs nav, ko tev teikt, – Liz pagriezās man aiz pleca un atkāpās atpakaļ.
Es lēnām apsēdos uz tā paša soliņa un skatījos uz savu draudzeni, kas gāja prom no manis. Šķita, ka tā vairs nav draudzene. Es joprojām nevaru noticēt tam, ko dzirdēju. Vai, pareizāk sakot, man tas viss bija muļķības. Es neticu Maika nāvei, un es neticu, ka Stīvam ar to ir kaut kāds sakars. Runājot par baumām, Nicole varētu būt bijusi tā, kas veidoja sazvērestību. Un es noteikti neticu, ka Maiks vēlējās manu nāvi. Tam nav nekādas jēgas.
Lai kas tas būtu, man par to ir jārunā ar Stīvu. Tagad. Es zinu, ka viņš man tagad neatbildēs un ir aizņemts, bet es nevaru gaidīt līdz vakaram. Es satraucos. Es aiziešu uz viņa tā saukto biroju un palūgsim, lai kāds tur viņu izsauc. Es ceru, ka viņš nebūs pārāk dusmīgs.
