Edgars Auziņš
Greizsirdīgs, karsts, bīstams…
25.nodaļa. Neliels sentiments un negaidīts piedāvājums
Es klusēju, un es jutu, ka viņš gaida no manis kādu atbildi. Man vajadzēja laiku, bet es tomēr paskatījos uz viņu un tad atkal nolaidu acis uz leju, ieraugot skatu uz grīdu un domājot par to visu. Es vairs nevarēju viņu uzskatīt par atbildīgo par visām savām problēmām. Viņam šajā jautājumā nebija izvēles, un viņš negribēja, lai es nomirtu. Droši vien viņš ir pārdzīvojis visas šīs nepatikšanas. Ir tikai divi varianti: vai nu viņš ir traks, vai arī vienkārši labs cilvēks, kuru spiež no visām pusēm un kurš negrasās padoties.
– Es nezinu, kā mēs no tā izkļūsim, – es pakratīju galvu, atspiedos uz ceļgaliem, plaukstas balstoties uz zoda. – Es joprojām nespēju to pieņemt. Tava patiesība, rīkojums par mani… Tas viss nāca tik pēkšņi…
– Tas vēlāk. Vispirms mums jāatrod tas, kurš plāno no tevis atbrīvoties, kas ir saprātīgi, bet es nevaru viņam ar to palīdzēt. – Es mēģināšu uzrunāt Semu, pateikt viņam viņa vārdu. Man ir kaut kas, ko piedāvāt viņam pretī. Iespējams, viņš ir atmaksājis klientam par tevi, bet tas nenozīmē, ka šis blēdis ar šiem papīriem skries pie citiem cilvēkiem. Es kaut ko sapratu – es par to pat nebiju domājis. – Ja Sems varēja viņam atmaksāt un aizmirst par to, pasūtījums ir privāts. Vienkārši kāds joks ar naudu nolēma tevi izvest. Personisku motīvu dēļ, – man pa ādu pārskrēja zosāda, ka es nervozi paraustīju plecus un sāku skriet ar skatienu pa istabu. Bailes pieauga eksponenciāli.
– Es nepazīstu nevienu, kas par manu nāvi varētu samaksāt desmit tūkstošus zaļās naudās, – es grozīju galvu no vienas puses uz otru. – Pat ne pusi no šīs naudas. Un es jau teicu, ka man nav tāda kalibra ienaidnieku. Jā, man ir bijušas cīņas ar cilvēkiem, bet tas viss ir tik smieklīgi, – es viņam sacīju.
– Mēs to izdarīsim, – Stīvs piekodināja. – Rīt no paša rīta es iešu pie Sema. Rīt no rīta viņam vajadzētu ielidot, un es ar viņu aprunāšos. Cerams, ka viņš būs labā noskaņojumā.
– Ja jūs viņu atradīsiet, ko ar viņu darīsiet? – es satraukti pajautāju, bet viņa acīs jau varēju izlasīt atbildi. Velns, ne tas. – Nevajag. Tu taču teici, ka nekaitē miermīlīgiem cilvēkiem, kas nav kārtībā, – es strauji cēlos no gultas kājās.
– Viņš nomirs tāpat kā pārējie, – auksti atbildēja Stīvs, novēršot skatienu. Īsi un skaidri. Gluži kā viņš to darīja vienmēr. Droši vien tāpēc viņš joprojām ir dzīvs. – Viņš nebija automātiski miermīlīgs, kad bija iedomājies kaut ko tādu izdarīt. Vispirms viņš, tad mēs izdomāsim, ko darīt ar Semu. Es par to drazu nemaz neuztraucos. Man vajag tikai viņa vārdu, un viss. Sems vienmēr ir problēma. Mans viedoklis vienmēr tiek ignorēts. – Neskaties uz mani tā, Eileen. Mums no viņa jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk, pirms viņš atradis kādu citu. Nedomāju, ka man tas patiktu. Varbūt tikai mazliet, – es pateicos viņam par godīgumu, taču vēlos, lai viņš to nebūtu teicis. Es nekādi nevaru mainīt viņa domas.
Es to saprotu, bet man nepatīk, ka viņš atgriežas pie šī darba. Viņš neizskatās tā, it kā viņam tas patiktu, bet es varu iztēloties, kā viņš to dara. Nē, man labāk turēt savu iztēli savaldā.
– Apsoliet man, ka tad, kad uzzināsiet šī vīrieša vārdu, jūs man to pateiksiet. Man tas ir ļoti svarīgi. Tas var sāpēt, bet tas ir labāk nekā būt aklai un kurlai viņa pasaulē.
– Ļaujiet man vispirms to noskaidrot, un tad mēs par to parunāsim, – viņš nopriecājās un devās izejas virzienā. – Un tagad iesim… – viņš paklanījās izejas virzienā, atkal nostājoties durvju ailē.
– Uz kurieni?» es nesapratu.
– Mēs grasījāmies doties, un to nevajadzētu atcelt. Mēs ilgi nekavēsimies, – viņš paraustīja plecus, smaidot man, it kā šajās divdesmit minūtēs nekas nebūtu noticis. Varbūt ne viņam, bet man tas bija trieciens. – Tev nevajadzētu tagad ieslēgties savā istabā un domāt par to līdz rītam. Labāk aiziet un uz kādu laiku aizmirst par to. Turklāt tavs grims nebija izsmērējies un tava kleita nebija saburzīta, – strīds, protams, un kāpēc gan ne. Viņam taisnība, es vienkārši sēdēšu šeit un par to domāsim.
– Labi, – es aizbāzu priekšējās matu šķipsnas aiz ausīm un piegāju pie viņa. – Man vajag novērst uzmanību, – es apstājos pie durvīm. – Ja negrasies mani nogalināt, izņem manas bildes no tās mapes. Tās ir kaitinošas, – es sūkstījos, veltot viņam slepkavniecisku skatienu.
– Jā, madāma, – viņš man pasmaidīja. – Es to izdarīšu, – viņš ar mani par kaut ko vienojās. Tagad es nevarēju viņam pateikt nē, un es ar viņu aiziešu uz ballīti. Es ceru, ka viņi ielej. Es neiebilstu pret pāris glāzēm vīna vai pat divām.
Es turpināju gaidīt, ka šajā tā dēvētajā saderināšanās ballītē būs kāds ķēriens, bet bija tieši tā, kā teica Stīvs. Cilvēki bija pilnīgi normāli, kas nešķita satraucoši. Es pat aprunājos ar topošo līgavu, kura mani uzmāca ar jautājumiem par mūsu pēkšņajām kāzām, kas tā arī nenotika. Es nespēju atrast neko gudrāku, ko atbildēt, kā vien to, ka mēs esam iejūgti mūsdienīgi un mums nav vajadzīga visa šī liekā biksīte. Patiesībā es šo dienu – savu kāzu dienu – iztēlojos pavisam citādi. Realitāte ir tāda, ka šī bija diena, kad mani iekrāva bagāžniekā, draudēja un teica, ka man nav izvēles. Nulles romantika. Tagad es skatos uz viņu un kratu galvu, sašaurinot acis. Es vairs nepievēršu uzmanību tērzējošajai līgavai, bet skatos uz viņu, kurš sarunājas ar savu draugu kā normāls cilvēks. Sūdi, tas viss ir maskēšanās. Rīt viņš atkal dosies nogalināt, jo viņam nav tiesību apstāties.
Par laimi, vīns darīja savu darbu, un es varēju atslābināties. Mēs atgriezāmies tikai pulksten trijos no rīta, un pirmais, ko es izdarīju, bija ātra aizskriešana uz dīvānu.
– Cik ilgi es to gaidīju, – es novilku kreiso kurpi, izrunājot to ar prieku. – Tie ir tik cieši, – es novilku otru kurpi un atslābinājos atpakaļ uz dīvāna.
– Es eju gulēt, – sausi sacīja Stīvs, skatīdamies uz mani ar dīvainu skatienu. – Bet pirms tam es gribu izteikt tev piedāvājumu šai nedēļas nogalei, – viņš teica sausi, skatoties uz mani ar dīvainu skatienu. Šajās dienās pārāk daudz piedāvājumu. – Rīt vakarā, pēc sarunas ar Semu, mēs varam aizlidot pie mana brāļa uz kādu laiku. Es gribu, lai tu pats to redzi.
– Ko redzēt?
– Esmu pietiekami daudz dzirdējusi, bet man interesanti, ko viņš grib man parādīt. – Tikai uz pāris dienām, un līdz pirmdienai tu jau būsi savās studijās. Es negribu, lai tev rastos nepatikšanas. Tātad, kas tas ir?
26.nodaļa. Saspringta saruna ar Semu. Stīva domas
Stīvs
Eileena piekrita doties ekskursijā pa manu dzīvi. Piekrita un uzreiz aizskrēja gulēt. Arī man vajadzēja gulēt, bet diez vai šonakt kāds no mums spēs tik ātri aizmigt. Ja viņa domā, ka ir daudz nemierīgāka un smagnējāka nekā es, viņa maldās. Man bija daudz vieglāk, kad viņa neko nezināja. Viņai nebija jāzina šī patiesība. Ne tagad, ne vēlāk. Iespējams, vēlāk es viņai kaut ko no tā būtu pastāstījis, bet es viņai nebūtu stāstījis par pasūtījumu. Tā bija mana vaina. Es atstāju to nolādēto seifu atvērtu. Es gribētu aizlauzt šīs dzelzs kastes durvis, bet es negribu viņu biedēt. Viņa atnāks, vai arī kratīsies līdz rītam.
Es vairāk uztraucos par viņas garīgo diskomfortu nekā par sarunu, kas man no rīta būs ar Semu. Ja šis tiešām ir privāts pasūtījums, viņš nebūs spītīgs un pateiks man visu, ko vēlos zināt. Es jau no paša sākuma baidījos viņam par to pajautāt, lai viņš par to nesapņotu. Bet tagad es saprotu, ka viņam vispār nerūp Eileena. Vienīgā lieta, kas man neļauj aizmigt, ir asiņainais klients, kuram pēc iespējas ātrāk jāpazūd. Ko viņš gribētu no tādas vienkāršas meitenes kā Eileena? Viņa ir tīra. Sems apgalvo, ka viņš ir visu nokārtojis un pie neviena cita neies, bet es neesmu par to pārliecināta. Tas ir nevajadzīgs risks.
Rīts man sākās bēdīgi, bet Eileena izskatījās pārsteidzoši dzīvespriecīga un, es teiktu, laimīga. Viņa sēdēja uz dīvāna un mēģināja uzšņorēt, šķiet, jaunas treniņbikses. Tērpusies tā, it kā būtu gājusi skriet. Es neatceros, ka viņa tā dzīvotu. Lai gan pēc tās figūras var spriest, ka viņa vingro. Viņai nav liekā svara, un viņa ir izskatīga. Varbūt viņa agrāk tā dzīvoja, un es viņai to esmu sabojājusi. Kāpēc es satraucos? Ļoti iespējams, ka viņa pie tā pierada un tagad grib atgriezties pie vecā dzīvesveida. Tā ir laba zīme.
– Labs… rīts, – es pauzē starp vārdiem. Es zinu, ka eju klusi. Iznira it kā no nekurienes. Viņa ātri pacēla galvu un pārsteigti paskatījās uz mani. – Kur tu ej?
– Līza mani aicināja uz basketbola laukumu, – viņa beidzot sasēja savus treniņbikses un ar visu ķermeni piecēlās. – Līdz vakaram es būšu mājās, – un kur gan viņa grasījās uzkavēties līdz vakaram. – Neuztraucieties, es neaizbēdzīšu. Ja neticēsi man, vari piezvanīt Lizai un pajautāt, – es nedomāju, ka viņa melo.
– Ej, – es atbildēju īsi, skatoties uz viņu ar neapmierinātības pilnu skatienu. – Šovakar. Visticamāk, vēlu, lidojot. Nevajag man tevi meklēt. Tas beigsies slikti, – es mēģinu viņai piedraudēt, taču cenšos to darīt pēc iespējas mazāk. – Tās nav bikses, tās ir zeķbikses, – es uzmutu, skatoties uz viņas kājām. No kura laika man rūp, ko meitenes valkā? Bet tās tiešām nav bikses, tās ir cieši pieguļošas.
– Tās ir ērtas, un tās ir īpašas bikses sportam. Vai jūs vēlaties birku? Par ko tu vispār mani uzmācies? Vakar jūs mani uzmācāties par manas kleitas garumu, un tagad jums nepatīk manas bikses, – viņa piecēlās no dīvāna, noliekot rokas sānos. Tāpēc viņa bija nekaunīga? Visu šo laiku viņa nav iemācījusies, ka tas mani kaitina. – Es tev teicu patiesību, un savā brīvajā dienā es dodos pastaigāties. Kāpēc tu joprojām neesi darbā? Hm… es gribēju teikt, ka ne pie Sema, – viņa visu atceras, viņa nav tik stulba. Ātri novērsa manu uzmanību no manas nekaunības.
– Sems neatnāks līdz desmitiem, un es tagad neiešu. Tiem pieciem tur vajadzētu būt, un es negribu ar viņu sastapties – es no viņiem neizvairos, bet tur ir pāris personību, kas mani apzināti provocē. Es negribu atkal būt traucējošs. Tikai ne šodien. Man vajag skaidru galvu, lai aprunātos ar Semu. Degšu ellē. Man atkal būs uzmanīgi jāizvēlas vārdi, lai neizrādītu viņam savu naidu.
– Apsoliet man, – Eileena pienāca pie manis pavisam tuvu. – Ja tu atpazīsti vārdu, tu man to tūlīt pateiksi.» Nekādā gadījumā es tev to neteikšu. Nebūtu pārsteigts, ja tas būtu viņas bijušais mīļākais. Viņa varētu raudāt. Es negribu to zināt un negribu to dzirdēt. Nē, negribēsi.
– Es neko nesolīšu, – es viņai nemeloja, atkāpjoties no viņas. – Turpini. Pasteidzies mājās, – viņa klusībā novērsās un devās ārā, paņemot līdzi kaut kādu somu un pat neatbildot man. – Es nejokoju, Eileen. Neej klaiņot pa pilsētu. Tas nav īsti droši. Un zini, ka es tevi vēroju, – viņa pat nepagriezās, tikai paraustīja pirkstus, nedaudz pacēla roku un izgāja pa durvīm. Velnišķīga elle.
Samam jau vajadzēja atgriezties, un tikai tad es devos uz tikšanās vietu, par kuru Eileena jau zināja. Es tiešām ceru, ka viņai vairs nebūs prāta man sekot līdzi. Es gaidīju, ka tur nesastapšu dažus cilvēkus, taču es ar tiem sastapos aci pret aci, tikai pirms nonācu pie Sema kabineta.
Trevors Eirs savulaik bija Sema saraksta pirmais numurs, taču alkohols un narkotikas bija likušas viņam kļūdīties. Kļūdas, kuru dēļ viņš netika izslēgts no darba, bet gan pazemināts amatā. Tagad viņš vairs nedzer, taču nevar saņemt tādu pašu labvēlību. Turklāt viņš kļūst vecs. Viņam ir trīsdesmit gadi, un viņa gadījumā vecums spēlē savu lomu. Cik man zināms, viņš ir zilās asinis, tieši no Anglijas, un nogalināšana ir tikai viņa kaislība, un nauda arī.
– Trevors pasmaidīja un pāris reižu paklauvēja ar rokām, bet es izlikos, ka nedzirdu. – Stīvs, es dzirdēju, ka tu esi sagādājis nepatikšanas. Vispirms tavs stulbais brālis, tagad kāda meitene. Starp citu, tu paņem citu cilvēku maizi. Agrāk par meiteni deva desmit tūkstošus, un pēkšņi tu esi apžēlojies, – viņš turpināja man sekot līdzi pa koridoru, un es tik tikko varēju savaldīties, lai nedotu šim idiotam mācību. Nē, es negribu, lai būtu kā iepriekšējā reizē. – Tev šeit nav vietas! – un tad es pagriezos. Es esmu lieks, bet tas nav viņa ziņā.
Dzirdēju, kā aizskrēja blakus durvis, un ieraudzīju Meganu, kura ātri pienāca pie mums un paskatījās uz Trevoru, kuram viņa nepatika. Arī viņai pret viņu nebija nekādu siltu jūtu.
– Un tu esi gandrīz miris, – es atcirtu ledaini, sperot soli pretī nekaunīgajam vīrietim. – Vēl viena kļūda, un tu esi miris. Tev labāk jāuzmanās, – es rupji iebakstīju ar pirkstu viņam krūtīs.
– Redzēsim, kurš pirmais izlidos, – es ceru, ka esmu no viņu sabiedrības. Es par to sapņoju jau trīs gadus, un man šķiet, ka tas ir tepat aiz stūra. Es negrasos gaidīt, kamēr beigsies mans līgums. Tiklīdz atrisināšu problēmu ar Eilenu, es ķēros pie plāna īstenošanas. Es nevaru to izdarīt bez sava brāļa. Viņš mani ievilka šajā nepatikšanās. Eileena negribēs mani gaidīt vēl divus gadus, un es negribu atņemt divus gadus no viņas dzīves.
– Tu esi dusmīgs tikai tāpēc, ka jau esi nekas, – Megana sūkstījās, pietuvojoties Trevoram pārāk tuvu. Viņa negaidīja, ka viņš uzdrošināsies viņai iesist, taču viņš to izdarīja. Viņa reakcija bija tik laba, ka viņai pat nebija laika sastingt.
– Suce, – Trevors nopriecājās. – Bijusī blēdene man neko nestāstīs. Es tev aizliedzu vispār uz mani vērsties, – viņš teica kā vienmēr. Megana tik tikko varēja noturēties uz kājām, tāpēc viņš nolēma viņai iesist vēlreiz, ar vēl lielāku sitienu, bet šoreiz es viņam neļāvu. Apstādināju viņa roku, un pēc mirkļa man bija ierocis, kas bija vērsts viņam pret galvu. Tas arī bija pietiekami ātri.
– Atstāj viņu mierā. Citādi tavas smadzenes būs pa visu šo koridoru, – es viņam piedraudēju, un viņš zināja, ka es nejokoju, tāpēc izdarīja to pašu. Viņš pat nenoņēma drošinātāju. Aizmirsa vai blefēja, kā viņš to dara vienmēr.
– Nenovāc mani, Stīvs, – Trevors nopriecājās, vēl spēcīgāk vēršot pret mani ieroci. – Nolieciet to nolādēto ieroci prom. Es dodu tev piecas sekundes, lai tu to izdarītu!
– Es tev dodu tikai trīs, – es neatkāpos, iesitot viņam pa galvu ar ieroča purnu. – Izlemiet.
Cīņu pārtrauca neviens cits kā Sems, kurš iznāca no tālām durvīm un strauji devās mums pretī. Es uzreiz sapratu, ka tas bija viņš. Es zinu, kā viņš staigā. Galu galā Trevors pirmais nolaida savu ieroci, un tad to izdarīju arī es. Megana man vāji paklanījās un steidzās atpakaļ. Viņai bija taisnība, ka aizgāja.
– Kas, kur nu te, pie velna, notiek? – Sems pajautāja kņudīgā basā balsī, skatīdamies uz mums ar savu stikloto skatienu. Vispirms uz mani, tad uz viņu. – Trevors?!
– Kāpēc es? – Trevors kliedza. – Viņš vērsa pistoli pret mani, jo es atcerējos viņa brāli un to, kāds viņš bija džeks. Atgādināju viņam par to, lai viņš nedarītu ko līdzīgu. Tās pašas asinis, Sems šo muļķību neuzpirks. Viņš viņam jau sen nav uzticējies.
– Ej prom no šejienes, – Sems uz viņu rūca, un Trevors dažu sekunžu laikā bija pazudis no redzesloka. – Un tu ej man līdzi. Tu taču esi šeit ne bez iemesla, vai ne? – Es klanījos un sekoju Samam uz viņa tā saukto kabinetu, un sapratu, ka viņš nav pārāk labā noskaņojumā. Bet es tomēr riskēšu šodien uzzināt par visu.
Sems bija parasts cilvēks. Viņam bija ģimene un bērni. Uz viņa rakstāmgalda bija pat viņa ģimenes fotogrāfijas, kas atkal piesaistīja manu uzmanību. Šis vīrietis neizskatās pēc slepkavas, un es arī ne. Viņš sevi piesedz ar viltus biznesu, bet daudzi cilvēki zina, ka ar viņa izdomātu biznesu nevar nopelnīt tik daudz naudas.
– Sēdi un ātri to izspļauj. Man ir daudz darāmā, – es ātri apsēdos viņam pretī un sāku galvā krāt pareizos vārdus. Es centīšos, lai tie būtu īsi. – Nu?
– Es gribēju runāt par pasūtījumu savai… sievai, – es nezināju, kā viņu pareizi nosaukt, jo viņa mani nemaz neuzskata par vīru, un man joprojām ir grūtības viņu tā nosaukt. – Vai tas ir privāts pasūtījums? – es pārliecinoši pajautāju, pamanījis Sema smaidu un viņa ņirbošo skatienu. Viņš atliecās krēslā un neatbildēja man.
– Jā, – es pateicu šo vārdu, un man kļuva labāk, taču jautājumu bija vēl vairāk.
– Ja tā bija taisnība, tad kāpēc jūs gribējāt, lai es viņu apprecētu? Vai tā bija kaprīze vai plāns? – Ja tas ir plāns, es zinu, kas tas ir. Viņš vēlas, lai manā rezervē būtu pēc iespējas vairāk cilvēku, no kuriem es baidītos. Tādā veidā man ir vēl mazāk iespēju tikt vaļā no šejienes, un es automātiski kļūstu vēl neaizsargātāks. Pilnīgi iespējams.
– Es nodomāju, ka jūs to varētu vēlēties. Proti, jūs nekad agrāk neko tādu neesat prasījis. Turklāt, tā viņa ir drošībā, tā ir, bet es nedomāju, ka es kļūdos. Daļēji tā ir viņa kaprīze. – Kāds ir lūgums? – Sems nonāca pie lietas būtības.
– Sakiet man tā cilvēka vārdu, kurš to pasūtīja, – viņš teica taisni un uz pieres, un acīs, kas atkal man smējās. – Man tas ir svarīgi. Tas ir ļoti svarīgi. Es nevaru naktī gulēt, – es viņam teicu, lai spiestu spēcīgāk.
– Kāpēc? – Sems paraustīja plecus. – Es tev jau teicu, meitene ir tava. Viņa ir brīva. Tu man esi izdarījis piecas reizes lielāku apgrozījumu, un tu man neko vairāk neesi parādā.» Tas viss ir ļoti labi, bet man ir dīvaina sajūta, ka tas mani nekad neatlaiž.
– Ja tas ir privāts pasūtījums, es vēlos atbrīvoties no klienta. Jūs zināt, kas var notikt. Atkārtoju, Sems, man tas ir svarīgi, – es uzrunāju viņu skarbāk. – Viss, kas man vajadzīgs, ir vārds, un es to atradīšu pats. Tā nebūs problēma. Arī tev tā būs labāk. Jo mazāk cilvēku par mums zinās, jo labāk, – es izpletu rokas, vērojot, kā Sems man klanās, bet tā nebija apstiprinājuma zīme.
– Tu esi gudra, bet tev joprojām ir pieķeršanās problēmas, – es teicu meitenei, kura runāja par pieķeršanās problēmām. – Es redzu, ka meitene tev ir svarīga. Es varētu atrast tev duci tādu pašu vai pat ļoti līdzīgu. Turklāt viņiem vispār nebūtu nekādu problēmu, – viņš teica, cik vienkāršs viņš bija attiecībā uz lietām, kas nebija viņa.
– Man nav vajadzīgas citas, – es cēlos no krēsla, dusmīgi skatoties uz viņu. – Mēs dzīvojam kopā, un man vajag tikai viņu. Tikai viņa, – es precizēju. – Neizskaties tik pārsteigts. Tev pašam ir ģimene, un tev vajadzētu saprast. Es gribu dzīvot kopā ar viņu, tāpat kā tu dzīvo ar savu Glennu, – es atcerējos viņa sievas vārdu, kuru biju redzējusi pāris reizes. – Un es gribu, lai viņa būtu pilnīgā drošībā.
– Man nav nekā pret to, – Sems pakratīja galvu. – Es redzu, ka viņa tev ir laba ietekme, un viņa prot turēt muti ciet. Ar to nav problēmu. Un esiet drošs, viņai nedraud nekādas briesmas. Šis klients nenonāks pie neviena cita. Neviens cits, izņemot mūs, nepieņems šo darbu.» Es neesmu tikpat pārliecināta kā viņš.
– Es gribu pārliecināties, ka viņš nekad neko nedarīs, – es uzstājīgi staigāju no kabineta stūra uz stūri. – Vienkārši saki viņam, ka esmu tev parādā viņa vārdu, – es piegāju pie viņa rakstāmgalda un atbalstījos ar rokām uz tā. Domāju, ka tieši to viņš gaidīja. Runa ir par cenu, vai drīzāk par maniem pakalpojumiem.
– Nekas, – mani bija grūti pārsteigt, taču Semam tas izdevās. Redzēju, kā viņš aizsniedzas sava rakstāmgalda atvilktnē un pēc neliela rakņājiena izvelk gaiši dzeltenu aploksni. – Tu esi tik aizdomīga, – Sems man to pasniedza. Es to ātri paņēmu, bet viņš nesteidzās man to atdot. – Šeit. Tiekamies pēc trim dienām. Vai atceries, kas tev jādara?
– Atceros. Detalizēti, – es viņam īsi ziņoju, un steidzos ārā pa durvīm.
Kad izgāju no Sema kabineta, es nesteidzos atvērt aploksni. Bez tam mani bija novērsis telefons. Nedomāju, ka tā bija Eileena, bet varbūt tā bija viņa. Viņai visu dienu tika sekots līdzi, reizēm pat noklausīts. Tas ir negodīgi. Viņi taču ne par velti zvanītu. Es rūpīgi salocīju aploksni un iebāzu to kabatā, tad atbildēju uz zvanu.
– Runā, – es sausi sacīju, cenšoties koncentrēties. Atbilde bija īsa, skaidra un konkrēta, bet es steidzos uz liftu. Šī diena nevarēja beigties labi. Nerātni. – Kur tas ir? Man jāzina precīzi.
27.nodaļa. Vai tu esi iznācis no prāta? Kā tu uzdrīksties to darīt?
Eileen
Viņam nepatika manas bikses. Es tam neticu. Viņš vienmēr visu uzmana, un viņam ir tāds skatiens, kas tevi izkausē. Kad viņš uz mani skatās, dažreiz man šķiet, ka viņš grib mani apēst. Tāpēc es cenšos viņam neskatīties acīs. Es vienkārši nolaižu skatienu vai skatos prom. Taču viņam ir skaistas acis, neparasti gaišas. Bija brīdis, kad es ilgi un cieši skatījos viņam acīs. Tas bija seksa laikā, kad viņš vienkārši lika man tajās skatīties, turot manu roku aiz kakla. Hipnotizējot un apspiežot manu gribu. Bet nē, es nevaru tam pakļauties. Viņam var būt vara mani nogrūst uz ceļiem un darīt, ko viņš vēlas, bet viņš nevar iegūt manu dvēseli. Ir robežas tam, ko viņš var darīt.
Viņš stingri aizliedza man runāt ar kādu no maniem draugiem. Tikai ar Lizbetu, jo viņi redzēja, kā viņš viņu pārbaudīja, un viņa bija tīra. Paldies viņam, protams. Sarkasms. Patiesībā es viņam nemeloja. Es gāju uz basketbola laukumu kopā ar Līzi un Maiku. Viņiem ir brīvdiena, un es labāk gribētu spēlēt basketbolu, ko es ienīstu, nekā sēdēt un gaidīt šovakar un viņu. Man ir labi, ka varu paelpot svaigā gaisā un izvingrināt kāju. Es jau sēžu.
Bez šiem diviem mums pievienojās vēl pāris mūsu kopīgu draugu vai, pareizāk sakot, paziņu. Man vienalga, ko teica Stīvs. Viņš joprojām baidās, ka tas varētu būt kāds no maniem draugiem. Tas ir neiespējami, un viņiem nav tik daudz naudas. Ja kāds domātu, ka mani ienīst, viņš vienkārši nāktu un tiktu ar mani galā. Vismaz viņi nebūtu nolīguši slepkavu.
Šajā spēlē es neesmu ne pārāk liels spēlētājs, ne arī uzbrucējs. Beigu beigās es vienkārši staigāju apkārt, izstiepju ceļgalu, un mēs ar Līzi vērojām, kā puiši spēlē, sēžot uz soliņa. Viens no viņiem bija mans bijušais draugs, ar kuru pāris reižu tikos tālā pagātnē. Tālāk tas nenotika. Mūsu ceļi šķīrās mierīgi, un mēs pat mazliet parunājāmies. Kādreiz viņš man šķita superskaists, bet tagad, kad es uz viņu skatos, man vispār nav nekādu jūtu. No savas pieredzes varu teikt, ka pie labām lietām ātri pierodi. Galu galā ar manu vīriņu viņš nevar sacensties ne pēc kādiem parametriem. Jāatzīst, ka viņš bija šokēts, kad uzzināja, ka esmu precējusies. Paldies Līzai un Mikam par to, ka laulības detaļas paturēja noslēpumā.
– Galu galā tu taču nēsā gredzenu, – Liza pamanīja zeltīti uz manas rokas. Liza apsēdās uz soliņa un malkoja vēsu ūdeni no pudeles. Izskatījās pēc rudens, bet no rīta un pēcpusdienā spīdēja saule. – Viņa bija teikusi, ka tu to nedarīsi un ka drīzāk nogriezīsi pirkstu, nevis nēsāsi gredzenu.
– Stīvs uzstāja, – es aukstasinīgi sacīju, slēpjot roku no viņas acīm. – Man vienalga, – es uzmutu. – Starp citu, tu mani nezaudēsi uz pāris dienām. Es ar viņu nedēļas nogalē braukšu uz Kanādu. Tur dzīvo viņa brālis, – es brīdināju draudzeni. Vismaz lai viņa to zina, jo nolēmu viņai nestāstīt par visu, kas man nesen bija radījis šoku. Es viņai nestāstīju ne par pasūtījumu, ne par Stīvu. Es baidos viņu ievainot ar patiesību.
– Ak, tikšanās ar radiniekiem, viņa nevar to izdarīt, nesākot ņirgāties. – Tas ir lieliski, ka viņš izlēma to darīt, tātad viņš nav tik nešpetns ar tevi. Viņš ir nopietns. Tu vari būt droša, ka viņš tevi nenogalinās, – Līza mierinoši paglaudīja mani pa plecu.
Es jau biju par to pārliecināta. Viņš mani bija apprecējis tikai tāpēc, lai glābtu man ādu. Apbrīnojami, un viņš teica, ka aizbēgtu ar mani līdz zemes galam. Kas viņu tajā brīdī bija pārņēmis?
– Nav svarīgi, kā viņš jūtas, – es pakratīju galvu. – Tā nav mīlestība, ja jūs to domājat.
– Bet tā varētu būt mīlestība, – Liza iebilda. – Mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir pasaka. Vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai viss nostiprinātos. Un mīlestība, kas nāk ātri, arī ātri izplēn, – viņa teica, bet tas attiecas tikai uz parastiem cilvēkiem. – Nezinu, kāpēc tu drūzmējies, skaidrs, ka viņš tev patīk, un viņš ir vienīgais, ko viņš vēlas savā gultā, – Līza atspiedusi rokas uz soliņa, nolieca galvu atpakaļ un izlikās, ka sauļojas.
Un cik daudz citu kopš tā laika ir bijis? Es nevaru noticēt, ka mūsu laulībā viņš nav bijis ar nevienu citu. Es jau vairāk nekā mēnesi no viņa izvairos. Viņam ir partnere tā sauktajā darbā, kura ir patiešām simpātiska. Kā viņu sauc? Megana. Kājas no ausīm un viss. Es nedomāju, ka esmu sliktāka, bet nedomāju arī, ka esmu labāka. Viņa pievērsa viņam šo skatienu. Es zinu šo skatienu. Es to nevarēju iedomāties.
– Es tam neticu un negribu par to domāt. Ir otrā mēneša beigas, un es par to priecājos, – nopriecājos, uzliekot tumšās brilles.
– Tas tāpēc, ka tu esi pārlieku romantisks. Tev vajag lielus vārdus par mīlestību un zvērestiem, – es teicu, bet gribēju to zināt droši, nevis nojaust. – Ikviens var runāt, bet tikai retais var pierādīt mīlestību, – viņš teica skaisti, bet Stīvs lika man saprast, ka viņš mani glāba tikai tāpēc, ka pats tā gribēja. Viņam nerūp manas dzīves kvalitāte. Viņam rūp tikai viņa kaprīzes piepildīšana un pārliecināšanās, ka es turpinu elpot un priecēt viņu savā brīvajā laikā. Tiklīdz būs pagājuši seši mēneši, lai viņš mēģina man pietuvoties.
Man nebija, ko atbildēt draugam, tāpēc man par laimi vai nelaimi puiši pabeidza savu spēli un pienāca pie mums. Maiks izskatījās tā, it kā būtu izkrāvis vagonu ar oglēm, bet Makss izskatījās tā, it kā nemaz nebūtu noguris.
– Liza un Lins, – Makss teica mūsu saīsinātos vārdus, stāvot pretī mums. Maiks apsēdās blakus Lizbetei un, kā viņam bija ierasts, uzlika roku viņai ap plecu. – Man šķiet, ka vidusskolā jūs tā sauca.
– Mēs tā arī saucāmies. Bet tagad es tev esmu Lizbeta Kerola Stjuarte, – Liza ņirgājoties iesmēja viņam. – Arī sieviņa ir pieaugusi, vai tu neredzi? – Tiklīdz viņa to pateica, Makss paskatījās man uz krūtīm. Vai viņš mēģināja noteikt, vai esmu pieaugusi vai nē? Ja tā, tad es varēju teikt, ka biju nobriedusi sešpadsmit gadu vecumā.
– Jā, es to redzu. Maiks man jau pastāstīja par tavu jauno pilno vārdu, – es ceru, ka viņš no Maika nav dzirdējis sīkākas detaļas. – Kur tu to esi izracis? Es biju viena un viena, un pēkšņi man bija vīrs. Tas ir dīvaini. Viņš ir tik ziņkārīgs. Tas nav viņa lieta.
– Es viņu vienkārši atradu, – es atcirtu, novērsusi skatienu. – Tik spontāns lēmums.
– Vai viņš ir amerikānis? – Makss nez kāpēc pajautāja. – Vai no Mēness? Es vienkārši nepazīstu nevienu, kas varētu apprecēties tik spontāni. Tu esi pirmais cilvēks, ko es pazīstu. Vai tā ir kāda vienošanās vai kas tāds? – Es nedomāju, ka Maiks un Liza ir nopriecājušies par manām fiktīvajām laulībām. Viņš vienkārši muļķojas ar mani kā agrāk.
– Ne amerikāniski, – es sausi atcirtu, uzliekot kāju uz kājas. – Puse kanādieša un puse angļa. Un arī tāds, kuram nepatīk cilvēki, kas uzdod nevajadzīgus jautājumus un cenšas mani apgrūtināt, – es smalki aizrādīju, lai viņš labāk pārstāj mani uzmācīties.
– Cik interesanti, – Makss pasmaidīja, sakrustojot rokas uz krūtīm. Es nedomāju, ka viņš apstāsies. Viņš nav bīstams, un nekad neko ļaunu man nav darījis, taču viņa mēle ir bez kauliem un viņš nefiltrē savas sarunas.
– Klusē, Makss, – tā nav pirmā reize, kad man palīdz mans draudzenes draugs. – Atstāj viņu mierā.
– Nāc, Eileen. Tā ir tikai mana ziņkāre. Atvainojos, ja esmu tevi aizskārusi. Es gribētu, lai es varētu to vienkārši pateikt. – Es negribēju teikt, ka tu neesi piemērota sievai. Es vienkārši biju pārsteigta.
– Aizmirstiet, – es izstiepu roku sejas priekšā un novērsos no Līzas, cerot turpināt sarunu ar viņu un neklausīties viņa viltus atvainošanos.
Pastaiga bija izdevusies, ņemot vērā, ka tā bija tikai patīkamas sarunas par man sirdij tuvām tēmām. Mans vīrs vairs netika pieminēts, un man īsti negribējās par viņu runāt. Mums vēl ir ilgs laiks būt kopā, un tikai sestā mēneša beigas mūs šķirs. Tas ir nožēlojami.
Es paskatījos uz pulksteni un sapratu, ka ir pienācis laiks doties atpakaļ. Es negribētu, lai Stīvs mani meklētu. Manuprāt, viņam nav bremžu, un viņš varētu izdarīt kaut ko traku. Viņš tikai vēlas izskatīties mierīgs, auksts un civilizēts, bet man ir bijis laiks redzēt, ka viņš ir uzliesmojis, un nav nekādu iespēju, lai kāds viņu apturētu, ja viņš ir dusmīgs. Nevar gaidīt, ka viņš pret visu izturēsies aukstasinīgi.
– Labi, es eju, puiši. Mans vīrs gaida, – es sarkastiski sacīju. – Man arī jādodas uz centrālo bibliotēku. Tajā, kas atrodas parkā. Man tur vēl jānokļūst, – es paņēmu no soliņa savu jaku un uzmetu to sev uz pleca.
– Bibliotēka? Velns, tu joprojām esi tāds nerds. Lasīšana nepadara tevi seksīgu, un tas nenāk par labu tavai laulībai, – Līze kļūdījās. – Ko tu gatavojies lasīt?
– Mēs braucam uz Kanādu. Ko darīt, ja man tur būs garlaicīgi? Es vismaz izlasīšu kādu romānu, – es pasmaidīju meitenei un pamāju ar roku Mikam, bet uz Maksu nemaz neskatījos. – Tiekamies pēc pāris dienām.
– Pagaidi, – Makss piecēlās no soliņa. – Nesen arī es kļuvu par grāmatu mīļotāju. Daiļliteratūra. Es aiziešu ar tevi. Es darīšu tev kompāniju, – es atcerējos, ka viņš vienmēr bija aizrāvies ar literatūru. – Vai tu neiebilsti? – Es smagi nopūtos un atskatījos uz Līzi, kura bija izkropļojusies dīvainā smaidā.
– Kāpēc es neiebilstu? Ņem viņu līdzi. Arī mums ar Maiku jābrauc mājās, – Līza nopriecājās, pavēršot uz Maksu stingru skatienu. – Neflirtē ar precētu meiteni. Citādi tu esi miris, – viņa teica. Es esmu pārliecināta, ka tas ievainos manu psiho, kurš vienkārši uztvers mājienu un rīkosies saskaņā ar to.
– Labi. Ejam, – es aukstasinīgi sacīju, novērsos un devos uz izeju.
Došanās uz lielāko bibliotēku man bija labs un patīkams lēmums. Jau kādu laiku es tur nebiju bijusi. Cerams, ka atradīšu kaut ko sev tīkamu. Kaut ko mierīgu un relaksējošu. Visu laiku, kamēr mēs ar Maksu gājām divus kvartālus tālāk, viņš centās uzsākt ar mani sarunu. Parastā veida jautājumi, uz kuriem es negribīgi atbildēju.
Es izvēlējos grāmatu. Es gribēju sākt to lasīt jau tagad, bet labāk to nedarīju. Es izgāju no bibliotēkas kopā ar Maksu, ar nodomu atvadīties no viņa un doties uz savu cietumu pēc savas brīvas gribas.
– Paldies, ka mani pavadījāt, – viņš teica, jo pats grāmatu nebija meklējis. – Man jāiet, – es pakritu grāmatu zem paduses un īsi pasmaidīju Maksam.
– Kā tas notika, ka jūs, Eileen Ann Klopfer, apprecējāties ar pirmo vīrieti, kuru satikāt? – Jā, nu, nu, Maiks tagad viņu neaizklusinātu. Domāju, ka man ar savu viltus vīru ir vairāk kopīga nekā ar viņu. Viņš nekad neuzzinās patiesību.
– Pirmkārt, es neesmu apprecējusies ar pirmo satikto vīrieti, un, otrkārt, es vairs neesmu Klopfers, – Makss rotaļīgi pasmaidīja, klausoties manā parunā. – Treškārt…
Es būtu turpinājusi, ja vien nebūtu atskanējis telefona zvans. Vai viņš pagaidīs ar manu" trešo», vai lai viņš vienkārši aiziet. Man labāk steigšus atbildēt Stīvam un nesašutināt viņu. Viņš droši vien domās, ka esmu mirusi.
