Edgars Auziņš
Baltais eņģelis
16.NODAĻA
Pirmās sniegpārslas atver ziemas balli, lai gan kalendārais rudens vēl nav beidzies. Ceļu policijas ekipāža, braucot pa ceļu, pamanīja dārgu automašīnu, kas viena pati stāvēja ceļa malā bez avārijas signāliem.
«Redziet, es neieslēdzu avārijas signālus, un jau kļūst tumšs,» atzīmēja leitnants.
– Jā, tumsā autovadītāji to var nepamanīt, turklāt laikapstākļi pasliktinās. Bez negadījuma neiztiks, piekrita pie stūres sēdošais partneris.
Leitnants izkāpa no patruļmašīnas un, pieejot pie tumšas svešas automašīnas, pieklauvēja pie vadītāja loga. Šķita, ka vadītājs ir aizsnaudies, atspiedies sēdeklī. Drebēdams aukstajā vējā, policists neatlaidīgi pieklauvēja pie loga vēl stiprāk, taču vadītājs nereaģēja. Leitnants atvēra durvis un pieskārās vadītāja plecam. Uz stūres uzkrita auksta virsbūve, un automašīna kliedza, raidot ilgu pīkstienu. Bet neko nevarēja izdarīt; vadītājs bija miris. Policists atkāpās. Bet viņš savāca drosmi un izvilka no cimdu nodalījuma dokumentus – Pāvels Petrovičs Trifonovs…
17.NODAĻA
Ņina mīlēja Vadimu, viņa bija pieradusi justies aizsargāta viņam blakus. Bet viņa negaidīja šādu nodevību. Viņa nespēja noticēt, ka viņas spēcīgais un uzticamais Vadims var atšķirties. Tā bija kāda cita, pilnīgi nepazīstama persona. Ņina nesaprata, kā cits cilvēks var līdzāspastāvēt vienā cilvēkā. Viņas acu priekšā stāvēja šī otra Vadima tēls. Viņa pat pamāja ar galvu, lai padzītu uzmācīgo Vadima tēlu, kurš nebija viņa. Tāpēc, kad Pāvels zvanīja, viņa bija ļoti priecīga.
Viņu attiecības ar Pāvelu strauji attīstījās. Kad nogurusī Ņina pēc maiņas beigām pameta veikalu, Pāvels viņu jau gaidīja. Viņš pasniedza viņai ziedu pušķi zem savu draudzeņu skaudīgajiem skatieniem. Viņi tikai nopūtās:
– Ā, un Ņinai paveicās.
– Jā, iespaidīgs vīrietis.
«Un es nepamanīju, ka Ņinai ir bērns.»
– Un kā ar bērnu, māte visu laiku palīdz Ņinai: viņa rūpējas par māju, pieskata dēlu. Un dēls nav problēma.
– Un, zini, Ņina ir pelnījusi laimi. Es esmu izsmelts.
– Jā, īpaši ar šo pēdējo. Kā viņu sauc?
– Jā, ar Vadimu.
– Tieši tā. Cik daudz asaru es izlēju viņa dēļ!
– Kas to būtu domājis, ka viņš izrādīsies tāds «šņukstējs»…
Pāvels un Ņina centās pēc iespējas vairāk laika pavadīt viens ar otru. Viņi varēja stundām staigāt pa pilsētas ielām. Pilsēta viņiem bija pazīstama. Visa viņu dzīve ir saistīta ar viņu. «Kāpēc viņi iepriekš nesatikās? Kā viņi varēja iztikt viens bez otra! – viņi bija pārsteigti. Dažkārt pilsētas ielas aizveda viņus uz vietām, kur viņi vēl nebija bijuši. Un mēs nekad nebūtu braukuši ciemos, ja nebūtu viens otru satikuši. Brīvdienās Ņina, Koļa un mamma bieži apmeklēja Pāvelu. Viņi visi kopā jutās tik labi, ka kādu dienu vakariņās Pāvels ieteica:
– Cik ilgi jūs varat braukt turp un atpakaļ? Visi pārvācas pie manis. Māja ir plaša, vietas pietiek visiem.
Ņina bija samulsusi, un Koļa priecājās. Mamma teica:
– Ninočka, izlem pats.
«Jā, ko tur lemt?» Pāvels bija pārsteigts. Mēs dzīvosim, pieradīsim viens pie otra un tad parakstīsimies. Dzīvosim kopā.
– Kā ir tornī? – Koļa jokoja.
Visi smējās.
– Tieši tā! – teica Pāvels. Bet neviens lācis neiznīcinās mūsu mazo savrupmāju.
Ne ātrāk pateikts, kā izdarīts. Pāvels un Ņina apmetās otrajā stāvā. Mamma uzņēmās saimniecību, tāpēc viņai tika nodrošināta plaša, silta istaba blakus virtuvei. Koļa izvēlējās gaišu istabu otrā mājas spārnā. Šajā mājā apmetās draudzība un komforts.
«Dārgais, es gribu, lai jūs satiktu mani mājās atpūtusies un skaista,» jautāja Pāvels.
«Bet es esmu tik nogurusi darbā,» Ņina sūdzējās.
«Mums ir pietiekami daudz naudas, esiet mājsaimniece,» ieteica Pāvels.
«Esmu pieradis rūpēties par savu dēlu un māti. Kurš viņus atbalstīs?
– Iesaku mēģināt būt pašam. Padomājiet par to, kā jūs varētu attīstīties tālāk. Neuztraucieties par naudu, tās ir manas rūpes.
Tā, pieķērušās viena otrai, dienas plūda, saplūstot, pārvēršoties gados. Ir pagājuši pieci gadi. Bet, kā zināms, viss iet pa apli. Rudens atkal ir sācis savu.
– Šogad rudens ir agrs un ļoti lietains. «Pat tagad es skatos uz lietu, un tas ir tik skumji,» Ņina sacīja, novērsusies no loga un tuvojoties Pāvelam.
«Varbūt jums ir taisnība,» Pāvels atbildēja. Lietus tik stipri sit pa logu, it kā gribētos iekšā. Bet nebaidīsimies.
«Ir pienācis laiks brokastīm,» sauca Ņinas māte.
Ģimene sapulcējās pie galda.
– Tu tagad ej pie friziera? – Pāvels jautāja.
Te gan jāsaka, ka pagājušie pieci gadi nav pagājuši velti. Ņina pēc Pāvela ieteikuma domāja, ko viņai būtu interesanti darīt. Viņa atcerējās, ka bērnībā paticis zīmēt, gājusi mākslas skolā un absolvējusi ar izcilību. «Kāpēc gan neizmēģināt roku nagu mākslā?» – viņa domāja. Beidzis manikīra kursus. Viņa lieliski pārsteidza klientus, pacēla viņu garastāvokli ar neparastu nagu dizainu. Ņina nevēlējās pie tā kavēties. Viņa kļuva par grima mākslinieci, tagad Ņina varēja izveidot skaistumu no parastas sievietes. Viņai ir vairāk klientu. Bet izskatam būtu jāmaina arī frizūra. Tā Ņina apguva friziera mākslu.
«Dārgais, jums ir pienācis laiks izveidot savu salonu,» reiz atzīmēja Pāvels. Pārtrauciet strādāt kādam citam, ir pienācis laiks izveidot savu biznesu.
«Es pat nevarēju par to sapņot,» Ņina čukstēja ar grimstošu sirdi.
– Tas ir veltīgi, jums vienmēr vajadzētu sapņot par vairāk, nekā jums ir. Es skatos uz nelielu telpu salonam pilsētas centrā. Šī būs mana dāvana tev dzimšanas dienā, teica Pāvels.
– Vai jūs domājat, ka es varu tikt galā?
– Protams, bet pagaidām nolīgsim manu grāmatvedi, lai viņš aprēķinātu visus finanšu ieguldījumus. Un, starp citu, sākumā viņš palīdzēs jums vadīt savu biznesu. Nu un tad, domāju, pabeigsi arī grāmatvedības kursus.
«Jā, es varu,» Ņina apmulsusi teica.
Tagad visa ģimene smējās.
«Tagad, mammu, jūs kopā ar mums būsit īsta uzņēmēja, apsveicu,» Koļa apbrīnojami sacīja.
– Ņina ir gudra. «Nešaubies, meita, tev izdosies,» sacīja mana māte.
«Labi, ir pienācis laiks,» Pāvels piecēlās no galda. Nikolaj, vai esi gatavs? Tad ātri iekāp mašīnā un mēs tevi izlaidīsim skolā.
Vecmāmiņa tika atstāta rūpēties par māju. Šeit ir Koļas skola. Viņš izkāpa no mašīnas un, pamājis ar roku, pazuda pa skolas vārtiem.
«Viņš ir kļuvis tik pieaugušais,» atzīmēja Pāvels.
– Jā, es jau esmu vidusskolniece, uzņemšana augstskolā ir tepat aiz stūra. «Paldies Dievam, esmu apmierināta ar savām mācībām,» atbildēja Ņina.
– Cik ātri skrien laiks. Šķiet, ka mēs tikko iepazināmies, bet jau ir pagājis ilgs laiks, Pāvels nopūtās.
– Pieci gadi! Iedomājieties piecus gadus!
«Bet es nekad neesmu tevi ierosinājis, mums par to jāpadomā,» Pāvels paskatījās uz Ņinu. Mūsu attiecības ir pārbaudījis laiks. Tu mani nepievīli, bet apbūri,» Pāvels pasmaidīja.
Nina noskūpstīja viņu uz vaiga un nopūtās:
– Es piekrītu vēl nedaudz pagaidīt jūsu priekšlikumu. Bet tikai nedaudz.
– Tas ir mājiens?
– Jā, kāds mājiens! – Ņina pasmaidīja.
– Varbūt tev taisnība. Cik daudz jūs varat pārbaudīt savas jūtas? ES domāšu.
Visa diena pagāja biznesā. Uzņēmējdarbības telpas viņi apskatīja kopā ar grāmatvedi, kura viņus jau gaidīja uz vietas. Ņina bija sajūsmā un satika telpu īpašnieku. Beidzot vienojāmies par cenu. Mēs parakstījām papīrus. Grāmatvedis devās pabeigt savas finanšu lietas. Piestājām, lai aprunātos ar projektētāju par gaidāmo telpu remontu.
«Nu, lieta ir atrisināta, tagad jūs varat droši pamest frizieri,» Pāvels secināja. Tagad tu pati būsi saimniece. Jūs pat varētu aizvilināt dažus amatniekus ar labākiem piedāvājumiem. Un vieta šeit ir dzīva. Domāju, ka bizness veiksies labi.
– Ak, es pat nespēju tam noticēt. Viss ir nokārtots. Es nopirkšu augļus, šampanieti un, iespējams, kūku. Es atvadīšos no meitenēm. Esmu pie tiem pieradis. «Man tevis pietrūks,» Nina nopūtās.
– Tu neesi laimīgs? – jautāja Pāvels.
– ES esmu ļoti laimīgs! Tas ir vienkārši biedējoši, es pirmo reizi sāku savu biznesu. Ir tik daudz nianšu, kuras es nezinu.
– Ko man vajag? Es tev visu iemācīšu. Viss ritēs kā pulkstenis, Pāvels pārliecinoši teica. Iegriezīšos kompānijā, tad uz masāžu. Draugs ieteica labu masāžas terapeitu. Pēdējā laikā man sāp mugura. Ņina nodrebēja, sajutusi kaut ko ļaunu. Un vakarā, dāma, mēs svinēsim jūsu pārtapšanu par biznesmeni,» Pāvels bezrūpīgi iesmējās. Sagatavojiet svētku vakariņas un neaizmirstiet pasūtīt manu iecienītāko suši un picu Koļai.
«Tu man neteici, ka tev sāp mugura.»
– Mīļā, nedomā par to.
– Kur un ar ko masēsies? – Ņina uztraucās. Tomēr, lai gan pasaulē ir maz masiera terapeitu, Vadims nav vienīgais. Tādas sakritības nenotiek, viņa pie sevis nodomāja, nomierinoties. Viņa centās aizdzīt no sevis sliktās sajūtas.
– Es pats nezinu, Mihails ieteica. Viņa stāsta, ka pēc masāžas mugura atslāba un sāpes beidzās pilnībā.
Tomēr pār Ninas seju pārskrēja satraukuma ēna. Pāvils to pamanīja:
– Ņinočka, nevajag tik ļoti uztraukties. Mihails piezvanīja masāžas terapeitam un sarunāja man tikšanos. Es atnākšu un visu izstāstīšu. Šeit ir iepirkšanās centrs. Šeit jūs varat iegādāties visu savām meitenēm. ES devos. Uz redzēšanos.
Viņš noskūpstīja Ņinu un devās savās darīšanās. Ņina viņam pamāja ar roku un devās iepirkties. Satraukuma sajūta viņu nepameta. Bet viņa sevi mierināja:
– Nu, tas ir tas, ko es izdomāju? Viņi satiksies! Vai Vadims ir vienīgais masāžas terapeits pasaulē? Es pat nezinu, kur Pāvels dabūs masāžu. Viņš droši vien pats nezina. Mihails visu sakārtoja. Jā, ir viena iespēja no miljona, ka viņš vērsās pie Vadima. Un, ja viņi satiksies, viņi nezinās, ka viņi ir: bijušie un esošie. Protams, es stāstīju Pāvelam par savu dzīvi, bet es nesaucu Vadimu vārdā. Cik nevietā es atcerējos Vadimu. Es aizmirsu par viņu domāt.
Nokratījusi lietussargu, Ņina iegāja tirdzniecības centrā. Es sajutu labi pagatavotas kafijas smaržu. Viņa atcerējās, ka šodien nebija pusdienojusi un nolēma uzkost. Ieejot kafejnīcā, Ņina pasūtīja salātus un tasi kafijas. Viņa apsēdās pie mājīga galdiņa pie loga. Ņinai patika skatīties ārā pa logu, bet šodien viņa atcerējās to briesmīgo dienu, kad izšķīrās ar Vadimu. Ņina tik tikko spēja tikt galā ar trīci, kas viņu satvēra. Nē, viņai nav auksti. Pārāk nepatīkamas atmiņas viņai pāršalca. It kā šie pieci gadi nekad nebūtu bijuši.
18.NODAĻA
Viņa nekad nebija jutusies tik labi kā toreiz, tajā neaizmirstamajā vasarā, kad ar Vadimu un draugiem atpūtās S… Bet bija pienācis laiks atgriezties mājās no atvaļinājuma. Ņina nopūtās. Kas to būtu domājis, ka ar Vadimu laime nebūs tik ilgi. Un tajos laimīgajos brīžos Ņina un Vadims sēdēja draugu mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Ņina uzlika galvu Vadimam uz pleca, sadevušies rokās, viņi ar prieku skatījās uz ainavām, kas mirgo aiz loga. Jautrā kompānija ar prieku piestāja savās iecienītākajās vietās, lai sasildītos pēc ilgas pasēdēšanas. Visi jokoja un ar garšu ēda ogas un augļus. Viņu sirdis bija piepildītas ar sauli un mīlestību.
Bet šeit ir manas dzimtās vietas.
– Kāpēc tu esi tik drūms? – Ņina bija pārsteigta, skatoties uz Vadimu.
«Jā, viņam droši vien ir vēl viena kāja jūrā,» Marina iesmējās.
«Neesiet drosmi, brāli, nākamvasar mēs sanāksim kopā ar to pašu kompāniju un pārcelsimies uz jūru,» solīja Andrejs. Kur lai es kādu nometu?
– Tu nāksi pie mums? – Ņina ieteica Vadimam. Jūs varat atpūsties no ceļa un pēc tam doties uz savu vietu.
Vadims pamāja ar galvu, protams, viņš piekrita doties pie Ņinas. Viņš gribēja pēc iespējas ilgāk atlikt tikšanos ar māti.
Tiklīdz draugi aizbrauca no ieejas Ņinas mājā, Koļa izlēca satikt mīļākos, māte steidzās viņam pakaļ. Apskāvieni un smiekli viņus apmulsināja. Koļa paķēra smago somu un ievilka to dzīvoklī. Smejoties visi viņam sekoja.
«Un mēs ar vecmāmiņu vienmēr skatījāmies ārā pa logu un gaidījām tevi,» sacīja Koļa.
– Jā, tas esmu es, viņš neizgāja no loga. «Es biju pirmā, kas tevi pamanīja,» mana māte iebilda.
– Vai būs dāvanas? – Koļa jautāja.
«Tas nav pieklājīgi,» vecmāmiņa kļuva noraizējusies.
«Protams, viņi to darīs,» Ņina iesmējās.
No somas tika izņemtas vienkāršas dāvanas. Vecmāmiņai tika uzdāvinātas krelles no īstām upes pērlēm.
«Un otrās, tāpat kā šīs krelles, mēs nopirkām Vadima mātei,» atzīmēja Ņina.
– Viņa būs laimīga. Man viņi tik ļoti patīk! Es vienmēr gribēju šos. Es iešu izmēģināt! – vecmāmiņa bija sajūsmā.
– Un viņi tev nopirka kapteiņa cepuri! – Vadims teica un uzlika to Koļai uz galvas.
– Oho! – Koļa iesaucās un pazuda savā istabā.
Vadims un Ņina izplūda smieklos.
«Ejam uz virtuvi,» Nina ieteica.
Viņi no savām somām uz galda nolika augļus, ogas un Churchkhela. Drīz parādījās mamma un Koļa. Mamma valkāja pērļu krelles, un Koļa nenoņēma kapteiņa cepuri. Taču neviens viņam nekādus komentārus par to, ka puikam iekštelpās vajadzētu būt bez galvassegas.
– Tu ieej dušā, un es uzklāšu galdu. Ir pusdienas laiks, mamma atzīmēja.
– Starp citu, mēs ar vecmāmiņu neēdām pusdienas, mēs tevi gaidījām.
Un šeit ir laimīga ģimene pie galda. Aukstā okroshka ir tas, kas jums nepieciešams. Tad tēja un kūka. Mamma cepa Napoleonu. Ņina un Vadims sacentās viens ar otru, lai runātu par jūras piedzīvojumiem. Viņi savos tālruņos rādīja fotogrāfijas. Un, kad mamma ieteica pēc pusdienām pasnaust, Ņina un Vadims labprāt sekoja viņas ieteikumam. Un Koļa un viņa vecmāmiņa sēdēja virtuvē, aizvēra istabas durvis. Viņi pārlapoja fotogrāfijas no atvaļinājuma, tad lēnām, lai nepamodinātu sev dārgos cilvēkus, ieslēdza televizoru. Viņi bija laimīgi – ģimene bija nokomplektēta.
Pamostoties, Vadims gatavojās doties mājās.
– Vadim, es nevēlos, lai tu projām. Cik ilgi var satikties? Mēs jūtamies labi kopā, Ņina sarūgtināta atzīmēja, mēs varētu dzīvot kopā.
«Vispirms mums jāiepazīstina jūs ar tavu māti,» Vadims atbildēja.
– Kas tad par problēmu? Satiec mani! Jūs pazīstat manu ģimeni, varētu teikt, no mūsu tikšanās pirmās dienas. Jūs esat pieraduši pie viņiem, un viņi ir pieraduši pie jums. Mums visiem ir jāiepazīst jūsu ģimene. «Tu stāstīji viņai par mums,» Nina jautāja.
«Nē,» Vadims nolaida galvu.
– Kāpēc tu man neteici? Kāpēc? Kāds ir noslēpums? Mēs esam kopā jau sešus mēnešus. Vai jums ir kauns par mums? Vai varbūt jūs neesat apmierināts, ka man ir bērns? Tu saki tā, kā tas ir! ES gribu zināt!
– Nu, nav tā, ka viņš neteica, Vadims sāka izkāpt. Viņš to teica nejauši.
– Cik nejauši? Man likās, ka mums ir nopietnas attiecības! – Ņina iesaucās.
– Redziet, mana māte ir ļoti sarežģīts cilvēks. Viņai ir vajadzīgs ilgs laiks, lai pierastu pie visa. Viņai jābūt gatavai tikšanās reizei. Es noteikti to darīšu. Tu redzēsi. Es noteikti jūs iepazīstināšu, tad jūs pieradīsit viens pie otra. Mēs apprecēsimies, un tu nāksi pie manis dzīvot. Mana māja nav tik liela, bet tā ir plaša. Jūs un Koļa tur jutīsities labi. Es visu nokārtošu,» Vadims lēnām runāja, uzsverot katru vārdu, viņš ieraudzīja Ninas cerību pilnas acis. Tikai viņš pats neticēja tam, par ko runā.
– Vai tu mani tā bildināji? – Ņina noslaucīja asaras.
«Jā,» Vadims strupi atbildēja; atšķirībā no Ņinas viņš atkal neticēja viņa vārdiem.
«Bet jūs nekad nerunājāt par savu māju,» Ņina bija pārsteigta.
– Jā, laba māja. Ilgi meklēju īsto. Ir divas puses ar dažādām ieejām. Mana māte un vectēvs dzīvos vienā pusē, un mēs dzīvosim otrā, Vadims nopūtās.
– Vai tur ir pagalms? Kas vēl tur ir? – Ņina ar interesi jautāja.
Jo vairāk Vadims jautāja par māju, jo vairāk viņš sāka sapņot par dzīvi kopā ar Ņinu, jo vairāk viņš sāka ticēt sev.
– Tas ir labi, ka jūs maksājat hipotēku. Maksāsim kopā, es strādāju.
Ņina izstrādāja plānus, un Vadims klausījās un neklausīja Ņinu, viņš nezināja, kas viņu sagaida šovakar. Un viņš vispār neuzdrošinājās veidot nākotnes plānus.
