Edgars Auziņš
Baltais eņģelis
13.NODAĻA
Laimīgs… Cik sen tas bija… Ņina aizvēra acis un iegrima nemierīgā miegā. Ņina pamodās no klusa trokšņa un čukstiem. Tieši viņas mīļotā Koļa un viņas māte rosījās virtuvē, cenšoties viņu nepamodināt. Agro brokastu garšīgās smaržas izplatījās pat pa aizvērtām durvīm. Kad Ņina ienāca virtuvē, Koļa pieskrēja pie viņas. Viņš viņu apskāva:
– Mammīt, kur tu biji? Mēs ar vecmāmiņu uztraucāmies par tevi!
– Es gribēju pabūt viena, klejoju pa pilsētu.
– Zem lietus?
– Jā, Ņina meloja. Neatcerēsimies, kas ar mums notika. Iedomāsimies, ka tas viss nenotika.
Vecmāmiņa un Koļa paklausīgi pamāja ar galvu. Galu galā visvairāk viņi baidījās par Ņinu. Kā viņa reaģēs uz šiem nepatīkamajiem notikumiem.
– Koļa, starp citu, šodien man ir brīvdiena! Kur ir mūsu velosipēdi? – jautāja Ņina.
– Iesim pavizināties?! – iesaucās Koļa.
– Kāpēc ne? Ir pagājis ilgs laiks, kopš mēs ar jums esam apseglojuši savus zirgus,» Ņina atbildēja.
– Uzreiz pēc brokastīm?
– Jā!
«Tieši tā,» vecmāmiņa atzīmēja. Ceļot, atpūsties.
Pēc brokastīm Ņina ar dēlu devās izbraucienā ar velosipēdu. Viņi ar prieku minēja pedāļus, apdzenot draugu, it kā censtos visas nepatikšanas atstāt aiz muguras. Vecmāmiņa, viņus pieskatīdama, skumji nopūtās.
Koļa un Ņina ieskatījās parkā, atpūtās uz soliņa, apmeklēja sporta laukumu, un ko tad viņi bez Vadima. Noguruši vingrot, viņi atkal sabruka uz soliņa. Mēs ilgi atpūtāmies, atspiedušies uz soliņa, skatījāmies bezdibena debesīs.
– Nu, kā ar mājām? – jautāja Ņina.
– Šķiet, ka ir jau pusdienas laiks! – dēls brīnījās.
Viņi smējās, uzlēca uz velosipēdiem un skrēja mājās.
Tiklīdz viņi iegāja dzīvoklī, vecmāmiņa ziņoja, ka, kamēr viņi bija prom, Ņinas telefons turpina zvanīt. Beigās vecmāmiņa neizturēja un atbildēja uz zvanu.
– Labdien, es esmu Ņinas mamma. Ar ko es runāju?
– Mani sauc Pāvels. Kad es varu runāt ar Ņinu?
– Ņina ar dēlu devās izbraucienā ar velosipēdu.
– Palūdziet Ņinu jums atzvanīt, kad viņi atgriezīsies.
Šeit, uz dzīvokļa sliekšņa, parādījās elpas aizmigušas, sārtiem vaigiem Ņina un Koļa…
– Kamēr tu brauci. Zvanīja kāds pieklājīgs vīrietis. Viņš iepazīstināja sevi ar nosaukumu Pāvels un lūdza atzvanīt.
Ņina bez vilcināšanās paņēma klausuli un piezvanīja Pāvelam. Viņas uzacis pārsteigumā pacēlās.
«Tagad es viņiem pajautāšu,» Ņina teica, noliekot klausuli. Pāvels aicina mūs visus ciemos pie sevis. Sola bārbekjū.
– Kas ir Pāvels? – Koļa un viņa vecmāmiņa saskatījās.
– Tu redzēsi pats. Pēc stundas viņš mums atsūtīs taksi. Nu, vai mēs ejam?
«Ja viņš jūs uzaicinās…» Koļa un viņa vecmāmiņa vilcinādamies sacīja.
«Jā, mēs ejam,» Ņina atbildēja Pāvelam.
Koļa un vecmāmiņa sastinga vietā, gaidot skaidrojumu.
«Es ieiešu dušā,» Ņina teica. Ir maz laika, lai sagatavotos. Jūs dzirdējāt, ka pēc stundas mūs gaidīs taksometrs.
– Kā ar pusdienām? – mamma jautāja.
«Mēs pusdienosim pie Pāvela,» Ņina paskaidroja.
«Laba ideja,» Koļa atbalstīja.
14.NODAĻA
Pēc stundas viņi sēdās taksī un pirmo reizi devās apciemot Pāvelu.
Mašīna apstājās pie divstāvu mājas vārtiem. Pāvels iznāca pa vārtiem, sagaidīja viesus, samaksāja šoferim un aicināja visus ienākt. Neraugoties uz to, ka kalendārais rudens jau bija iestājies savs, diena bija silta, saulaina un sausa. Saimnieks aicināja viesus apceļot māju. Māja bija diezgan plaša. Tas bija iekārtots bez liekām frīzēm, bet ar gaumi. Pēc otrā stāva apskates viesi devās lejā uz ēdamistabu, kur viņiem tika uzklāts galds. Ozolkoka galda vidū bija liels trauks ar šašliku kebabu, kas izdvesa gardu aromātu. Blakus stāvēja paplāte ar rupji sakapātiem tomātiem, gurķiem, zaļajiem sīpoliem un citiem garšaugiem. Lielā šķīvī bija karsti vārīti kartupeļi ar sviestu. Kartupeļus pārkaisa ar dillēm.
Viesmīlīgais saimnieks aicināja visus pie galda. Viesi neatteicās. Dāmām tika piedāvāts vīns. Kristāla glāzes jau bija piepildītas ar aromātisku sarkanvīnu. Pāvels deva priekšroku viskijam, un Koļai tika dota granātābolu sula. Pie galda izcēlās saruna. Pamazām apmulsums un stīvums sāka pāriet. Pāvels pastāstīja, kā iepazinās ar Ņinu. Viņam ļoti patika Ņina. Viņš vēlas turpināt iepazīt Ņinu un viņas ģimeni. Viņš stāstīja par savu iepriekšējo dzīvi, par biznesu. Tad saruna pievērsās Ņinas ģimenei. Visi atslāba. Mēs sākām jokot. Izgājām ārā paelpot.
Māju ieskauj zaļš zāliens. Viņi ieraudzīja mājīgu koka lapeni ar dārza mēbelēm. Šeit viņus gaidīja īpašs pārsteigums. Apaļā pītā galda vidū viņus gaidīja milzīga garda kūka. Tūlīt tika pieņemts lēmums dzert tēju šeit. Tad tepat uz zāliena viņi spēlēja badmintonu. Pēc tam mēs ievācāmies mājā un rīkojām dambretes turnīru. Apsēdāmies uz omulīgiem mīkstiem dīvāniem un skatījāmies filmas. Tā vakars pieslējās nemanot. Diena bija tik notikumiem bagāta un priecīga. Viņš atnesa daudz jaunu emociju.
«Varbūt mums ir pienācis laiks doties,» sacīja Ņina. Rīt es eju uz darbu, Koļa iet uz skolu.
– Jā, Koļa un viņas vecmāmiņa viņu atbalstīja.
Pāvels izsauca taksi, atvadījās no viņiem, izejot pa vārtiem. Kad mašīna ar viesiem aizbrauca no viņa mājas vārtiem, viņš tos ilgi pieskatīja, līdz mašīna pazuda līkumā. Tad viņš kādu laiku stāvēja, domāja, un mājīgā mājā var justies viens… Šodien viņš jutās tik labi kopā ar Ņinu, Koļu un viņas māti. Nesteidzīgā solī viņš devās uz māju.
Kad ģimene atgriezās savā mazajā dzīvoklī, sākās rosība, gatavojoties rītdienai. Beidzot viss bija izdarīts, visi priecīgi devās gulēt. Drīz Ņina dzirdēja sava dēla izmērīto elpošanu un mātes krākšanu. Viņa tik ļoti gribēja gulēt, bet miegs viņai izbēga.
Ņina vienmēr uzticējās mātei. Nebija nevienas tēmas, ko viņi nevarētu apspriest. Mamma nožēlos un dos padomu. Kad Ņina izstāstīja mātei par Vadimu un aicināja Vadimu mājā, sievietes cerēja, ka tas ir tas. Jo vairāk ģimene sazinājās ar Vadimu, jo vairāk viņiem visiem viņš patika.
15.NODAĻA
Ko viņa izdarīja nepareizi, Nina turpināja sev uzdot šo jautājumu. Bija tik lieliski lidot (tas bija tāds prāta stāvoklis, jo viņa mīlēja) ar Vadimu, izstieptām rokām. Šie ir viņas dzīves bezrūpīgākie mirkļi.
– Apgulieties, slinkie! Mūs sagaida kāpums, jūra, istabā ielauzās Marina un Andrejs.
– Mēs tagad esam…
Viņi skrēja lejā pa kāpnēm jautrā pūlī. Izgājām no viesnīcas vārtiem un sākām doties lejā uz jūru. Nebija pagājušas pat piecpadsmit minūtes, līdz jūra nolaizīja viņu kāju zoles.
– Tvaika ūdens!
– Peldēsim!
Drēbes tika nomestas, draugi metās Melnās jūras maigajos viļņos. Saulrietā ūdens jūrā bija īpaši patīkams, jo visu dienu bija silts. Pludmale jau gandrīz tukša. Un viņi turpināja plunčāties kā mazi bērni. Tad mums bija jādodas atpakaļ, divi pāri, apskāvušies, gāja uz viesnīcu. Bet nesēdiet istabās. Viņi pārģērbās un devās uz kafejnīcu. Skanēja mūzika, meitenes dzēra šampanieti, vīrieši dzēra alu.
– Par tavu ierašanos!
– Atvaļinājumā!
– Par mīlestību!
– Pār jūru!
Tad visi gribēja dejot. Jaunieši dejoja, līdz nokrita. Viņi stāstīja smieklīgus stāstus un sveica tostus. Viņi smējās. Viņi nevarēja ne pabeigt, ne pabeigt savu grezno pasūtījumu kafejnīcā. Tāpēc viņi lūdza, lai mēs visu paņemam līdzi. Viesnīcā viņi sēdēja pie baseina. Bija tik jauki ienirt tā vēsajā ūdenī. Komunikācija un jautrība turpinājās gandrīz līdz rītam. Pienāca vēsums, un visi gribēja kāpt augšā uz savām istabām. Kad Vadims un Ņina beidzot palika vieni, viņi bija laimīgi…
Stars slīdēja pāri Vadima spilvenam, viņš pamodās un paskatījās uz Ņinu. Viņa gulēja klusi un saldi. Pirmo reizi viņi kopā aizmiga un pamodās kopā. Viņš klusi piecēlās un izgāja uz balkona. Vadims gribēja elpot, dzīvot. Viņš gribēja paskatīties aiz horizonta, aplidot zemi kā balts eņģelis un atkal atgriezties pie Ninas. Viņam aiz muguras izauga spārni. Viņš gribēja vienmēr būt tuvu Ņinai. Viņš gribēja palikt šajā viesnīcā kopā ar Ņinu un neatgriezties savā vecajā dzīvē, kas tagad bija tik tāla.
Vadims uzmanīgi gāja garām guļošajai Ņinai, cenšoties viņu nepamodināt. Viņš viegli noskrēja pa kāpnēm uz pagalmu uz baseinu un metās tā vēsumā. Līdz rītam ūdens bija atdzisis. Bet Vadimam to vajadzēja. Vēsais ūdens viņu uzmundrināja un deva enerģiju. Viņš devās uz virtuvi, ātri salika brokastis no atlikušajām sastāvdaļām un aiznesa uz savu istabu. Kad viņš skūpstīja Ņinu, viņa prātoja, kāpēc viņš ir tik auksts:
– Vai tu jau biji pie jūras?
«Gandrīz,» Vadims atbildēja. Celies, iesim brokastis.
– Brokastis gultā? – Ņina piecēlās uz elkoņa.
– Jā, palīdzi sev.
Ātri pabrokastojuši, saģērbušies un, draugus nesagaidījuši, skrējuši uz jūru. Un šķita, ka jūra gaidīja šos mīlētājus. Elpoja klusi: nopūta, izelpo – vilnis uzskrēja smilšainajā krastā un atkal atkāpās jūrā. Vēsais rīta ūdens viņus apskāva. Vadims paņēma Ņinu rokās un apgrieza viņu. Ņina sajūsmā iekliedzās. Atpūtnieku krastā tikpat kā nebija, tāpēc viņi nevarēja nevienu traucēt, mīlētāji jutās mierīgi. Šī jūra piederēja tikai viņiem, viņiem abiem.
Izpeldējuši pēc sirds patikas, viņi izkāpa krastā un apgūlās vēl nekarstās smiltīs. Viņi klusēja, bet tas bija priecīgs klusums.
– Lūk, kur tu esi? – atskanēja Marinas balss.
– Un mēs jau esam sākuši par jums uztraukties! – Andrejs bija sašutis. Viņi aizbēga uz jūru un mūs pat nebrīdināja! Mēs jums zvanām, dzirdam, ka istabā ir telefoni, bet neviens neatbild. Labi – iedzīvotāji redzēja, ka esi devies uz jūru.
«Nekurnējieties, labāk pievienoties mums,» Ņina iesmējās.
Draugi peldējās, gulēja smiltīs, blēņojas un uzcēla smilšu pili.
«Kā es gribētu palikt šeit, kļūt par mazu, ļoti mazu vīrieti, ieiet šajā pilī un dzīvot,» Vadims klusi sacīja…
Beidzot saule pacēlās augstu.
«Tādā veidā jūs varat apdedzināties,» atzīmēja Vadims.
«Ir pienācis laiks atgriezties,» Marina piekrita.
Draugi devās atpakaļceļā. Pa ceļam viņi piestāja kafejnīcā, lai papusdienotu. Viņi bija patīkami pārsteigti par ēdienu daudzveidību. Katrs izvēlējās sev tīkamu ēdienu. Skanēja patīkama mūzika, draugi nesteidzās. Viņi dzēra tēju un atkal atrada interesantas tēmas ikvienam. Vadims nekad nav juties tik laimīgs. Viņš nenolaida mīlošās acis no savas Ninotčkas. Viņa viņam šķita skaistākā meitene piekrastē. Marinas un Andreja sabiedrībā viņš jutās ērti. Vadims bija ļoti pārsteigts, kad visa kompānija jautri pasmējās par viņa asprātīgajiem jokiem un anekdotēm. Nekad agrāk viņš nebija juties tik brīvs. Galu galā parastajā dzīvē viņš bija pazīstams kā kluss cilvēks. Bet ar šiem cilvēkiem viņš jutās kā līdzvērtīgs. Šeit viņš varēja parādīt savu erudīciju. Šeit viņš jutās kā drosmīgs, spēcīgs, pārliecināts cilvēks, kas ar viņu vēl nebija noticis.
«Nu, mīļotāji, jūs kūkojat kā divi baloži, bet, cik es zinu, jūs pat nedzīvojat kopā,» Andrejs pēkšņi pārtrauca sarunu. Kas jums traucē būt kopā?
«Tieši tā,» Marina atbalstīja. Šeit mēs esam precējušies, un mums ir dēls un māja, un mēs esam laimīgi. Jums arī nenāktu par ļaunu apprecēties.
– Ko es tev nodarīju sliktu? – Vadims mēģināja to pasmieties, taču juta, ka Nina novīst un turpināja. Atklāti sakot, es par to domāju, bet vēl neesmu pat iepazīstinājis Ninu ar viņas māti.
– Nu, brāli, ja tas ir par to! Mammai noteikti patiks Ņina. Viņai nevar nepatikt, atzīmēja Andrejs.
– Viņa ir skaista, gudra, laipna un kāda pavāre! – Marina piekrita.
– Ceru. Vadims nopūtās un apskāva Ņinu.
Viņa paļāvīgi ieskatījās viņam acīs. Pats Vadims domāja, ka vēlētos savu likteni saistīt ar Ņinu. Bet viņš saprata, ka viņi nevar dzīvot Ņinas dzīvoklī tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas bija mazs vienistabas dzīvoklis. Bet Vadima māja bija diezgan piemērota dzīvošanai. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu mums nāksies iepazīstināt Ņinu ar viņas mammu. Ar šīm domām Vadims ievilka galvu plecos, viņš neko sev apkārt neredzēja, it kā biezs pelēks mākonis viņu apņemtu pārdomu brīžos. Vadims gribēja, cik vien iespējams, atgrūst mātes iepazīšanos ar Ņinu.
Taču saulainā vasara aizdzina no Vadima tumšās domas. Iekšējā depresija apslāpēta. Vadims tika iekļauts šajā vēlamajā dzīvē, piepildīta ar mīlestību, prieku, gaismu, draugiem.
Katru minūti draugi atrada, ko darīt. Tad viņi skrēja pāri jūras viļņiem ar banānu laivu. Jūras aerosols, visiem par prieku, krita uz iedegušajiem augiem. Brauciena beigās netālu no krasta visi kliedzot iekrita ūdenī. Viņiem pietika drosmes lidot virs jūras uz laivai piestiprinātā izpletņa.
«Kaut es varētu redzēt delfīnus atklātā jūrā,» sapņoja Nina.
– Kāpēc ne! – visi bija priecīgi. Izejam atklātā jūrā.
Draugi dzirdēja paziņojumu, ka atpūtnieki aicināti kāpt izpriecu kuģī, lai dotos izbraucienā ar laivu. Viņi nolēma, ka viņiem ir pienācis laiks kļūt par jūrniekiem. Viņi laimīgi uzkāpa pa kāpnēm uz kuģa. Skanēja skaļa mūzika. Vieni dejoja, citi sēdās pie galdiņiem, lai papildinātu spēkus ar vienkāršiem ēdieniem un atspirdzinošiem dzērieniem. Bija cilvēki, kas vēlējās apskatīt jūru, cerot ieraudzīt delfīnus. Vadims un Ņina devās uz kuģa priekšgalu. Vadims cerēja pirmais ieraudzīt delfīnus un informēt par to savu mīļoto. Viņi ilgi stāvēja, apskāvušies viens otru un skatījās uz priekšu.
«Kaut kas mani saslimu ar jūras slimību,» Ņina pagriezās pret Vadimu. Es iešu un apsēdos.
«Jā, kad es redzēšu delfīnus, es jums piezvanīšu,» viņš atbildēja.
Ņina domāja, ka Vadims, tāpat kā bērns, pirmo reizi ir jūrā. Vadims ilgi skatījās, bet delfīnu nebija. Kuģis apstājās, tad pagriezās atpakaļ uz krastu. Tas ritmiski šūpojās pa viļņiem. Bija miers.
Vadima skatiens noslīdēja lejup. Viņš sāka novērot, kā saules stari iekļūst jūras ūdens slāņos. Stari mēģināja izgaismot zaļos jūras dzīles, taču tie nesasniedza dibenu. Tas bija ļoti dziļi. Cik metrus zemāk? Jo vairāk Vadims skatījās, jo drūmākas kļuva viņa domas.
– Bezdibenis! – Vadims garīgi iesaucās. Bezdibenis! Es dzīvoju virs bezdibeņa! Un es tur lidoju! Ko es cenšos mainīt? Vai es varu kaut ko mainīt? Rīt pēdējā atvaļinājuma diena. Ko tad? Atriebība par nepaklausību? Viņš nevarēs neko izskaidrot savai mātei. Viņa viņā neklausīsies. Atkal asaras, pārmetumi, apvainojumi, aizdomas. Ko viņš var darīt? Galu galā viņš ir dēls. Viņam bija apnicis viņai kaut ko pierādīt, viņam bija beigušies visi argumenti. Nu, viņš nevar viņai sist vai pateikt «aizveries». Bezdibenis! Viņa ir valdzinoša un valdzinoša. No tā nav iespējams izbēgt! Jūs nevarat nevienam par to pastāstīt. Vadims savas ģimenes problēmas vienmēr paturēja pie sevis, viņam bija kauns par savu ģimeni. Cik biedējoši ir atgriezties un skatīties mātei acīs. Nē, viņš nevar. Uz laimīgu dzīvi vairs nav cerību. Mamma nevēlēsies satikt Ņinu, nemaz nerunājot par viņu pieņemšanu savā dzīvē. Bezdibenis! Bezdibenis… Manā galvā atskanēja troksnis, tad atskanēja attāla zvanu skaņa, milzīgs zvans nosita modinātāju…
– Šeit puisis zaudēja samaņu! Nina dzirdēja.
Ņina izgāja uz klāja un ieraudzīja, ka cilvēki bija drūzmējušies ap vīrieti, kurš gulēja uz klāja. Viņa atpazina viņu kā Vadimu. Bāls, viņš gulēja ar izstieptām rokām. Viņa metās viņam pretī. Andrejs un Marina pieskrēja. Kopā viņi aiznesa viņu uz soliņu ēnā.
– Pārkarsusi! Jūras slims! – pasažieri pieņēma. Tik jauna! Un viņš izskatās tik spēcīgs puisis!
Andrejs aplēja Vadimu ar aukstu ūdeni un iedeva padzerties. Vadims sāka nākt pie prāta. Viņš paskatījās uz visiem ar tukšām acīm.
– Kas notika? Beidzot viņš jautāja.
– Nu, brāl, tu mūs nobiedēji! – teica Andrejs. Vai tas bieži notiek ar jums?
– Kas notiek? – Vadims bija pārsteigts.
Viņš neko neatcerējās un nevarēja saprast, kāpēc viņš piesaistīja visu uzmanību. Ņina raudāja un apskāva Vadimu. Marina skatījās uz notiekošo ar izbrīnītām acīm. Vadima draugi viņu apņēma ar rūpēm, neatstāja viņu ne uz minūti. Viņi bija pārliecināti, ka kopš Vadims pirmo reizi izgāja jūrā, viņš saslima un pārkarsa. Kad izpriecu laiva pietauvojās krastā, draugi devās uz viesnīcu. Viņi visu vakaru rūpējās par Vadimu, noliekot viņu gulēt. Viņš jutās fiziski vājš. Bet kaut kas cits viņu ēda no iekšpuses. Viņš vienkārši nevarēja izturēt tik lielu mīlestību un rūpes par viņu, turklāt viņš zināja, ka tas drīz beigsies. Ar sasnieguma sajūtu Andrejs un Marina aizgāja uz savu istabu, atstājot Vadimu Marinas aprūpē. Bet viņi lūdza nekautrēties un sazināties ar mums jebkurā diennakts laikā, ja Vadimam pasliktināsies.
Atvaļinājuma laiks beidzās, it kā smilšu pulkstenī beigtos smiltis. Rīt, tiklīdz uzlēks saule, draugi dosies atpakaļceļā. Un šodien viņi centās pēc iespējas vairāk laika pavadīt krastā. Vadims nevēlējās atvadīties no jūras vairāk par visiem. Viņi jau ir iemetuši monētas jūrā, lai noteikti atgrieztos. Atpūtnieki sāka doties prom. Rietošā saule tik tikko pieskaras horizontam.
«Ir pienācis laiks doties uz bāzi,» Andrejs visus sauca.
«Tu ej, es tevi panākšu,» Vadims atbildēja.
«Vadim, es palikšu pie tevis,» Ņina apskāva viņa plecus.
«Zini, es tiešām gribu būt viens,» Vadims uzstāja. Neilgi.
– Nu labi, panāc!
Jaunieši devās atpakaļceļā, bet Vadims palika krastā. Klusumu pārtrauca tikai viļņu šļakatas smilšainajā krastā. Viņš apvija rokas ap ceļgaliem un noliecās. Viņš baidījās atgriezties. Kā viņš ienāks pa vārtiem? Kā māte viņu sveicinās? Kā paņemt līdzi šo jūras laimi.
– Nē, tajā mājā tas neiesakņosies. Šī laimīgā pasaule sadalīsies gabalos, Vadims mocīja. Likās, ka tārps viņu ēda no iekšpuses. Viņš negribēja, bet baidījās satikt māti. Iekšēji viņš bija uz robežas.
– Dēls, kāpēc tu te sēdi viens?
Vadims nespēja noticēt savām ausīm un acīm. Rietošās saules staros viņam priekšā parādījās mātes siluets. Viņš nosmaka un nevarēja saprast, kā viņa viņu atrada? Viņš nebija gatavs šai tikšanās reizei.
– Un es zinu, kur tu apmeties. Es redzēju tevi uz viesnīcas balkona. Es apmetos tuvējā viesnīcā, un mani logi skatās uz jūsu logiem. Es pat dzirdu, par ko tu runā.
Vadima acīs pazibēja daudzkrāsainas bumbiņas, viņš sāka dzirdēt jau pazīstamo attālo zvaniņu zvanīšanu, ar pēdējiem spēkiem centās nezaudēt samaņu. Lēnām pārbrauca ar plaukstu pāri nosvīdušo seju.
– Tu jūties slikti? Tātad, tavi draugi tevi pameta, viņa turpināja.
Vadims smagi piecēlās kājās un, nezinādams, kur iet, devās pretējā virzienā no mātes.
– Kur tu dosies? Jums vajadzētu doties uz turieni,» viņa norādīja uz viesnīcu.
Vadims neko nedzirdēja, viņš vairs nevēlējās sazināties. Tas bija ārpus viņa spēka. Viņš turpināja iet prom.
«Nebojā manu pasauli,» Vadims iekšēji kliedza.
Viņš sarāvās, kad māte paņēma viņa roku.
– Es jums saku, otrā virzienā. Kādi tev ir draugi, viņi tevi pameta un aizgāja. Es pamanīju, ka tev ir slikta redze, tu nēsā brilles, bet tagad tu tās neesi uzvilcis, tāpēc ej jebkur. Ja ne es, es būtu apmaldījusies, viņa pārliecinoši teica.
– Es negribu tev sekot! Es vairs nepildīšu tavas kaprīzes! Neuzdrošinies runāt slikti par maniem draugiem! «Tu viņus nemaz nepazīsti,» Vadims skaļi kliedza un pagriezās. Jums vajadzētu pieņemt Ņinu ģimenē, es viņu mīlu!
«Viņš ir kaut kāds traks puisis,» mana māte atkāpās. Ej kur gribi, kas man par tevi rūp! Viņa novērsās no viņa un gribēja doties prom.
«Tu nekad par mani nerūpējies.» Tu vienmēr uzvedies kā izlutināta princese! Tu mani padarīji par savu džinu no krūzes, piepildot tavas vēlmes!
«Par ko tu runā?» Mamma nobijās. Izkāpiet! Man izdevās ar tevi parunāt! Tu runā muļķības! Tu un es pat nepazīstam viens otru. Tu man esi svešinieks. Es tikai gribēju palīdzēt.
«Jā, jūs un es jau sen esam svešinieki,» Vadima balss kļuva zema. Vadims smagiem, lēniem soļiem lēnām virzījās uz māti. Es tikai tagad sapratu, ka varu būt laimīga tikai bez tevis.
Ar šiem vārdiem Vadims ar dzelžainu tvērienu satvēra māti aiz rīkles. Ar dzelzs pirkstiem viņš arvien vairāk spieda viņas rīkli. Viņa svilpās, acis ripoja arvien vairāk. Beidzot viņa kļuva ļengana.
Viņš nolaida mirušo, vēl silto, bet jau nekustīgo ķermeni smiltīs. Tumsa viņus paslēpa. Vadims smagi elpoja, viņš apsēdās atvēsinošajās smiltīs blakus mātei. Viņš ilgi klusēja un tikai nomierinājies runāja.
«Redzi, mammu, tu tagad jūties labi.» Tu mierīgi guli smiltīs, atpūšoties. Tagad mēs jūtamies labi kopā. Mēs ar jums nekad neesam devušies atvaļinājumā jūrā. Un tagad mēs esam šeit. Vai dzirdi viļņu rūkoņu? Ejam peldēt.
Vadims paņēma māti rokās un iznesa jūrā. Viņš iegāja līdz krūtīm ūdenī.
«Ejiet peldēties,» Vadims ieteica mātei un atbrīvoja ķermeni.
Viņš ar galvu ienira jūras vēsumā un devās krastā. Tad viņš platiem, smagiem soļiem lēnām devās uz viesnīcu.
– Vai tu esi redzējusi manu sievu? – pret Vadimu vērsās sirms vīrietis, apmēram sešdesmit gadus vecs. Viņa izgāja pastaigāties un neatgriezās, es uztraucos. Ir jau pavisam tumšs.
«Nē, es nevienu neredzēju,» Vadims mierīgi atbildēja un devās tālāk. Šeit bija tikai mana māte. Bet viņa nolēma aizpeldēt līdz bojai. Jūra šobrīd ir īpaši patīkama, silta, kā svaigs piens. Ļaujiet viņam peldēt.
Apmierināts Vadims lēnām devās uz viesnīcu, un vīrietis ilgi viņu pieskatīja, nojaustot, ka ar sievu noticis kas slikts.
Šeit ir viesnīca.
– beidzot, es uztraucos, Ņina sagaidīja Vadimu pie viesnīcas vārtiem, viņa gribēja tev sekot.
«Tev nevajadzēja iznākt mani satikt.» Viss kārtībā, Vadims apskāva Ņinu.
«Tad ejam ātri vakariņās, Andrejs un Marina mūs gaida.»
Pēc vakariņām draugi vēl peldējās baseinā, jokodami, un Vadims, atsaucoties uz nogurumu, uzkāpa uz istabu, tūdaļ devās uz gultu, viņš uzreiz aizmiga, vai varbūt zaudēja samaņu. Tiklīdz viņa galva pieskārās spilvenam, viņš dzirdēja pazīstamā milzīgā zvana pēdējo sitienu.
Kad pēc brīža Ņina uzkāpa istabā, viņa ieraudzīja, ka Vadims mierīgi guļ. Viņa apgūlās viņam blakus, priecīga par tik bezrūpīgo atvaļinājuma laiku. Viņa apgūlās blakus Vadimam un aizmiga pavisam laimīga.
Pirmie saules stari ielūkojās istabas logos, kur mierīgi gulēja Vadims un Ņina. Rīta stari kautrīgi slīdēja uz grīdas, pārcēlās uz skapi, tie arvien vairāk piepildīja telpu ar pārliecinošu dienasgaismu. Aiz loga čivināja rosīgi putni. Tas bija brīnišķīgs, daudzsološs rīts.
Vadims atvēra acis un piecēlās sēdus uz spilvena. Nakts drūmajiem attēliem šeit nav vietas. Viņš sāka pārdomāt savu satraucošo sapni. Un es sapņošu par kaut ko līdzīgu. Šeit viņš satika MAMMU. Muļķības! Kā viņa varēja viņu atrast, ja viņš viņai neteica, kur un ar ko dosies, viņš vienkārši aizbēga no mājām. Tas ir viss! Un viņa nevar atstāt savu vectēvu vienu. Viņam nepieciešama aprūpe. Vienkārši murgs! Un ja tā, tad ir laiks celties! Vadims jautrs piecēlās no gultas. Uzvilcis šortus un paķēris dvieli, viņš noskrēja lejā pa kāpnēm baseina vēsumā. Ūdens, kas bija atdzisis pa nakti, uzmundrināja Vadimu. Viņš bija laimīgs.
Drīz vien draugi pamodās un arī viņi nokāpa baseinā. Ņinai nebija ilgi jāgaida. Jautrā kompānija pabrokastoja un sāka gatavoties atgriešanās ceļam, līdzi ņemot dažādus suvenīrus radiem un augļus, ko bija sakrājuši ceļojumam. Un ceļš, lai arī bija garš, draugus nebiedēja, jo katrā pagriezienā bija redzamas skaistākās ainavas, kuras bija tik patīkami apbrīnot pa mašīnas logu. Jā, turklāt patīkamā, draudzīgā atmosfērā laiks paiet nemanot.
