bannerbannerbanner
Viņa īpašums

Jolanta Auziņa
Viņa īpašums

6. nodaļa

Sergejs

Visā ceļa garumā Rita turas pie manis, ne mirkli nelaižot vaļā. Es saprotu, ko viņa jūt.... Bailes no tā, ka tava dzīve izgaismosies acu priekšā, nepazūd. Es noskaidrošu, kas to izdarīja, es nogalināšu viņu ar savām rokām.......

Mēs ieejam savrupmājā. Rita joprojām sēž, baidās kaut ko pateikt. Es saprotu, ka mūsu pirmā tikšanās aizgāja mazliet greizi.... Bet ir pienācis laiks viņai saprast, ka šeit viņa ir pilnīgi drošībā.... Neviens viņai nepieskarsies un nekaitēs. Viņa tiks aprūpēta....

– Braucam! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.

– Es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?– viņa saka, skatoties man acīs.

– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet dažas dienas tev būs jāatturas no došanās ārā......

Es dodos prom no Ritas. Dodot viņai iespēju paskatīties apkārt, lai viņa saprastu, ka ir droša..... Ļaujiet viņai paskatīties apkārt.....

– Bogdans, novieto sargus pa visu perimetru! Neviena pele nedrīkst tikt cauri!– Es viņam pavēlu.

– Nokopējiet to! Viss izdarīts....

– Un jā, puišiem vajadzētu turēt acis uz viņu....– Es viņam saku.

Es atgriežos pie Ritas. Es paņemu viņas roku un vedu viņu uz māju. Viņai būs laiks apskatīties apkārt, bet tagad viņai vajadzētu atpūsties un nomazgāties. Mēs uzkāpjam pirmajā stāvā un apstājamies pie guļamistabas gaiteņa galā. Neviena no manām sievietēm šeit nekad nav bijusi. Rita ir pirmā, kas dzīvo šajā guļamistabā blakus manai.

Viņa ir daudz piedzīvojusi. Viņai ir daudz jautājumu, kas situāciju nemainīs. Es neesmu burvis, un es nevaru mainīt notikušo. Man nav spēka mainīt viņas pagātni, bet es varu mainīt viņas nākotni. Dodiet viņai iespēju piepildīt savus sapņus.... Tikai tad, ja viņa to vēlas......

– Es daudz ko nesaprotu," viņa man saka.– Un es joprojām nesaprotu iemeslu, kāpēc tu man palīdzi....

– Klausies: "Reālo pasauli ir grūti saprast! Lai atdzimtu un sāktu no jauna, no daudz kā ir jāatsakās!" – Es viņai atbildu.

– Ziniet, man vienmēr ir teikuši, ka mana dzīve ir bezvērtīga......

– Muļķis! Tava dzīve pieder tev! Tev ir tiesības pašai pieņemt lēmumus, un man ir žēl, ka tev šī iespēja tika atņemta pirms..... Tagad, ja tu mani uzklausīsi, tu varēsi daudz ko kompensēt.... Centies nepiepildīt savu galvu ar domām.....

Rita atšķiras no visām pārējām meitenēm. Tīra un nelokāma.... Vienīgais, kas liek man eksplodēt galvai.... Kuru es gribu aizsargāt un aizstāvēt.... Viņa ir kautrīga, bet ne stulba. Viņai vienkārši nav drosmes.

Viņai ir vajadzīgs kāds, kas ar viņu aprunātos. Kāds, kam viņa var uzticēties.... Kamēr es par to domāju, pie mums pienāca mājkalpotāja. Viņa ir apmēram piecus gadus vecāka par Ritu. Es domāju, ka viņas sapratīsies.

Es vēršos pie Janas un pavēlu viņai pieskatīt Ritu un par visu ziņot man.

Es atstāju viņus vienus un dodos lejā. Marats un viņa vīri stāv pie biroja durvīm. Es ceru, ka viņi ir atnākuši ar jaunumiem. No Marata nomāktā skatiena varu noprast, ka ir radušies neparedzēti apstākļi, un man tas vairs nepatīk.

– Vai jūs viņu atradāt?

– Jā, tas ir izdarīts, viņš ir pagrabā, bet mums ir problēma!– Marats teica.– Iljass ar saviem vīriem stāv pie vārtiem. Viņš vēlas runāt!

– Ļaujiet viņam iziet cauri!– Es negribīgi viņam saku.– Es būšu kabinetā.

Viņš ir pēdējais, kas man vajadzīgs. Slikts laiks, kā vienmēr. Man vajadzēja to novietot agrāk, kad man bija iespēja.... Es eju uz biroju un apsēžos pie rakstāmgalda. Es zinu, kāpēc esmu šeit, un tomēr viņa klātbūtne liek man vēlēties nogalināt šo sūdi.

Iljass ar savu neapmierināto seju ielauzās manā kabinetā un trieca roku uz galda. Es redzu, kā viņš sadusmojās, un es pat zinu iemeslu..... Viņam vajadzīgs neliels nervu remonts....

– Ko jūs darāt?– Iljass bija dusmīgs.– Tavi vīri nogāza manus vīrus. Jūs nozagait manu meiteni, un viņa ir daļa no mana biznesa.

– Palēnini! Jūs neesat savā mājā! Meitene pieder man!

– Mums bija darījums!– Ilyas teica.– Tev nevajadzēja pieskarties maniem darījumiem, bet tu pārkāpi noteikumus! Šī meitene man tika pārdota par parādu! Tu viņai vēl neko neesi izdarījis… Atdod viņu atpakaļ!

Nekas nemainās. Cilvēki viņam ir tikai rotaļlietas, lai pelnītu naudu. Bet šoreiz es neļaušu viņam to darīt.......

– Cik daudz ir parādā viņas ģimene?– Es viņam atbildēju un izvilku čeku grāmatiņu.

– Ha-ha-ha… No kura laika jūs maksājat par prostitūtām?" Ilyas sarkastiski jautāja.

– Viņa nav prostitūta, kopš tu tā uzspridzināji savu pakaļu! Tagad saki man summu.– Es uz viņu rejāju.– Jo tu nesaņemsi meiteni!

Iljass droši vien saprata, ko es gribēju pateikt. Viņa seja krasi mainījās. Es nolēmu paturēt meiteni, bet viņš neļaus viņai atpūsties....

– Kurš teica, ka nauda ir vienīgā problēma? Jūs ielaužaties manā teritorijā!– Iljass bija sašutis.– Vai tu zini, cik es par to varētu saņemt izsolē?

– Vai jūs mani nedzirdējāt? Es viņu paturēšu! Aizmirstiet par saviem plāniem attiecībā uz viņu. Tev nebūs nekādu problēmu piesaistīt savam biznesam pāris citas jaunavas.– Es metu to uz viņu.

– Sergej, es tevi labi pazīstu! Kādēļ tev tas vajadzīgs? Vai vēlaties spēlēt labdari?– Ilyas teica.

– Tā jau ir mana problēma! Es jums maksāju, un jūs atstājiet viņu mierā!

– Tev nevajadzēja to visu sākt!– Iljass bija sašutis un pameta biroju.

Šeit жес@ка.Выхожу no kabineta, un es pamanīju Ritu. Viņas samērā mīlīgā sejas izteiksme nav maināma.... Viņa pat nenojauš, ka viņai būs jāatdzimst no jauna. Marats stāv viņai blakus un izskatās noraizējies. Acīmredzot kaut kas ir noticis....

– Vai vakariņas ir gatavas?– Es jautāju Janai.

– Jana, ej un noskaidro!– Marats teica.

Jana devās uz ēdamistabu. Manas acis ir pievērstas Ritai. Izņemot pievilcību, es viņai neko nejūtu.... Jā, viņa ir jauka meitene.... Nav brīnums, ka Ilyas nav sevī. Pārorientēju skatienu uz Maratu, kurš sarunājas ar sargiem. Es tuvojos viņam, lai noskaidrotu, kas notiek......

– Kas notiek?

– Kristīna ir šeit, viņa ir pie durvīm!– Marats teica.

– Kas jes@ka, slikts laiks, kā vienmēr!– Es nopriecājos, saspiežot rokas dūrēs.

– Ko darīt?– jautāja Marats.

– Ielaidiet mani! Uzzināsim, ko viņa vēlas!

Es atnesu vēl vienu. Ilyas to izdarīja? Nolēma noskaidrot, kas notiek? Tā nenotiks.....

– Un Rita? Kas ar viņu?– jautāja Marats.

– Viņa ir mana!– Es saku ar smaidu uz sejas.– Izvēlies labāko, lai viņu sargātu. Ilyas, ka ещеубл@док.Он neļaus tai aiziet!

– Tur esošie puiši iztaujāja vīrieti, kurš bija mēģinājis noslepkavot Ritas dzīvību. Katrā ziņā viņam nebija nekāda sakara ar Iljasu. Viņš teica, ka kāds puisis viņam par to samaksājis, un viss. Kas tas puisis ir, viņš nevar aprakstīt!

– Jūs domājat, ka tas man kaut ko pasaka?– Es metu to uz viņu.– Sekojiet standarta paraugam.... Atbrīvojieties no viņa, ja viņš neko nezina!

Es stāvu ar muguru pret Ritu. Viņai nevajadzētu uz to skatīties. Kristīna ieskrien mājā un metas man klāt. Es nevaru paciest, kad cilvēki tā rīkojas, bet cenšos savaldīties. Visas šīs muļķības par viņas pazušanu man sāk dzīt nervus. Bet visvairāk mani sadusmoja tas, kā viņa runā ar Ritu. Viņa nav sava mazā pirkstiņa vērta. Es vairs nespēju sevi savaldīt. Kristīna pēdējā laikā ir uzņēmusies pārāk daudz. Vairāk, nekā viņai vajadzētu. Viņa ir tikai shl@ha, bet viņa uzvedas kā mājas dāma........

– Noklusē un seko man!– Es satvēru viņai roku, lai aizvilinātu viņu prom no Ritas.– Marats, aizved Ritu uz ēdamistabu. Es būšu turpat!

– Nāc, tā būs labāk.– pagriežas pie Ritas un ved viņu prom.

Es aizvedu Kristīnu uz viesu istabu. Tālākajā istabā, kur neviens viņu nevar dzirdēt, un aizslēdzu durvis. Viņa skatās uz mani, un viņai tas patīk. Šī idiote vēl nav sapratusi, kas viņu gaida. Kristīna apsēdās uz gultas bez manām zināšanām.... ♪ Spēlējot spēles ♪

– Vai es tev ļāvu apsēsties?

– Bet tev tas patīk…" Kristīna teica.– Vai tas ir tās meitenes dēļ? Kas viņa ir?

– Piecelties!

Tas ir viņas paštaisnums, kas mani sadusmoja. Lielākā daļa vieglprātīgo cilvēku vispār nelieto prātu. Meklējot peļņu, viņi aizmirst par vissvarīgāko..... Par savām manierēm un cieņu.... Tādu sirsnīgu un tīru meiteņu, kā Rita, ir palicis tikai nedaudz..... Esmu gatavs viņām palīdzēt, bet ar tām, kas pārkāpj robežu, man ir citas sarunas…

– Kā tu uzdrīkstējies ierasties manā mājā bez ielūguma? Es neatceros, ka būtu tevi rezervējis uz šovakar.– Es paaugstinu toni, skatoties viņai acīs.

– Es… es… es… es…" viņa saka.

– Jūs gribējāt uzpildīt! Es tev to došu! Jūs to ilgi atcerēsieties....

7. nodaļa

Rita

Atveru acis un palūkojos apkārt. Šī vieta ļoti atšķiras no mājām. Pirmo reizi pēc ilgāka laika man izdevās aizmigt. Man būs vajadzīgs ilgs laiks, lai pierastu pie jaunās vides, jo tagad viss ir citādāk. Es vēl neesmu pārliecināta, ka varu uzticēties Sergejam. Kaut kas viņā mani dara piesardzīgu....... Bet vismaz neviens mani šeit nav sāpinājis, izņemot slimnīcas iekārtojumu.

Es izkāpu no gultas un piegāju pie loga. No turienes paveras lielisks skats uz milzīgo dārzu pagalmā. Taču mani uztrauc, ka lejā ir pārāk daudz cilvēku. Es taču tagad nevaru spert soli, vai ne?

Palikšana ārpus Iljasa rokām un ārpus tēva mājām negarantē manu drošību, bet Sergejs mani pārliecina par pretējo.

– Tu jau esi pamodusies? Brīnišķīgi!– teica Jana.

– Kas notiek lejā? Kāpēc tik daudz sargu?

– Viena no Sergeja Viktoroviča prasībām! Māja tiek apsargāta gan ārpusē, gan iekšpusē. Papildus apsardzei pa visu perimetru ir izvietotas kameras, un tikai dažās vietās to trūkst.– viņa atbildēja.

– Sergejs Viktorovičs, kas viņš ir?

Viņa paskatījās uz mani un smagi nopūtās. Vai arī viņa nespēj atbildēt uz maniem jautājumiem.... Sergejs ir aizliedzis visiem sazināties ar mani? Vai tikai tiem, kas daudz zina un var sniegt man atbildes?

 

– Viņi jums neko neteica?– atbildēja Jana.– Sergejs Viktorovičs, ietekmīgs cilvēks. Viņš ir labi pazīstama personība....

– Es nesaprotu.... Vai viņš ir gangsteris?

– Savā ziņā. Tev vajadzētu būt uzmanīgai, ko vēlies viņa tuvumā.– atbildēja Jana.– Viņš nogalināja vairāk nekā vienu cilvēku....

Tas nevar būt.... Kāpēc viņa man to visu stāsta? Kāpēc es gribēju par viņu uzzināt? No domas, ka viņš varētu mani nogalināt, mani pārņem krampji. Es domāju par to un nevaru saprast, kas ir..... Viņš teica, ka vēlas man palīdzēt.... Palīdzēt tev ar ko?

Es redzu, kā Jana aiziet līdz drēbju skapim un izvelk mežģīņu apakšveļu un kleitu. No kurienes visas šīs lietas? Viņa nolika visu uz gultas un pārgāja pie apaviem.

– Ko tu dari?

– Tev jāģērbjas.– Jana atbild.

Aplūkoju kleitu un konstatēju, ka tai ir dziļš izgriezums. Tas viss kopā ar mežģīņu apakšveļu liek man justies neērti un neērti, un es atkāpjos. Man šķiet, ka tas man ir par daudz, vēl vairāk, tas ir par daudz.

– Es… es to nēsāšu! Tas ir pārāk atklājošs.... – ar apmulsumu saku Janai.

– Uzmanīgi klausieties mani! Jums tas ir jāvalkā. Šajā garderobē ir gandrīz visas Sergeja Viktoroviča vēlmes, un tev jādara viss, kas tev likts. Nav vajadzības pretoties tam, kam jūs nevarat pretoties!– viņa teica nopietni.– Ātri ģērbieties! Nav vajadzības likt Sergejam Viktorovičam gaidīt.

Es negribīgi uzvelku visu, ko man sagādāja Jana. Tā ir dīvaina sajūta, it kā es neko no tā nebūtu valkājusi, man tas liek justies neērti. Es nevaru tā iet ārā.....

– Braucam!

– Pagaidi… – es kautrīgi saku.– Vai Sergejam Viktorovičam ir vēl kādas vēlmes, par kurām es nezinu?

– Jā! Bet jums par tām vēl nav jāzina! Viņš dos jums zināt…

Es kopā ar Yanu aizgāju lejā, kur sastapos ar Maratu, kurš bija ceļā uz Sergeja biroju. Viņš mani ieraudzīja un apstājās.

– Es redzu, ka tu viņu esi padarījis skaistu!– sacīja Marats, pagriežoties pie Janas.

– Viss ir tā, kā jūs prasījāt… – atbildēja Jana.

Ko? Viņi runā tā, it kā manis te nebūtu. Es visu dzirdu un redzu, bet neko nesaprotu. Vai viņi ņirgājas par mani?

– Labi!– Marats atbildēja.

Viņš gatavojās doties ceļā. Es nevaru vienkārši stāvēt malā. Tas viss mani dara saspringtu un nobijušos.

– Pagaidiet…" Es pagriežos uz Maratu.

– Vai tev ir problēmas?– Marats aukstasinīgi jautāja, skatīdamies uz mani.

– Sakiet, kur ir Sergejs Viktorovičs, man ar viņu jārunā! Tas ir svarīgi! – saku, skatoties uz Maratu.

– Pastāsti man, es viņam pastāstīšu!

– Nē…" es kautrīgi atbildēju.– Man ar viņu jārunā personīgi!

Dzirdu durvju atvēršanas skaņu un pagriežos. Sergejs iznāca no sava kabineta un devās man tieši pretī. Sirds man krūtīs sāka drudžaini pukstēt. Un viņš nepievērš uzmanību Maratam un Janai...... Viņš nāk tieši pie manis un skatās man acīs.

– Kas notiek?– jautā man.

– Cik ilgi jūs gatavojaties mani šeit turēt? Manas studijas, mani draugi un…" Es nepabeidzu.

– Vai tas ir viss, kas tev rūp?– viņš jautāja, skatīdamies uz mani.– Jūsu diploms ir uz mana galda. Tavi skolotāji bija tik laipni, ka pasniedza tev to agrāk.

Pārsteigta par viņa atbildi, es skatos uz viņu un nesaprotu. Tas nevar būt.... Es nenokārtoju eksāmenu un projektu, lai to saņemtu.... Kā viņam tas viss izdodas? Nauda nevar visu izlemt par citiem cilvēkiem. Vai arī tā izlemj visu par visiem?

– Ko? Bet…" es pārsteigti izteicos.– Tas tā nevar būt!

– Jums jādomā par kaut ko citu! Un aizmirst par saviem draugiem....– saka Sergejs.

– Vai tu nesaki, ka man ir tiesības izvēlēties?

– Vai tevi kaut kas uztrauc?– Viņa man jautā.

– Apģērbi manā garderobē ir pārāk atklāti. Es nevaru sazināties ar cilvēkiem, kurus pazīstu, un viss tas.... Man šķiet, ka tu man kaut ko nesaki....

Es tik daudz ko vēlos viņam pateikt.... Bet mani pārtrauca telefona zvans. Sergejs izņēma telefonu un atgriezās birojā. Es stāvēju vestibilā apmēram desmit minūtes. Mēģinu noskaidrot, kas noticis, bet pagaidām nevaru to izdarīt. Viss prasa laiku.... Marats un Jana stāv viens otram blakus un par kaut ko čukst. Man ir vienalga. Es gribu saprast, kāda ir viņa palīdzība....

Sergejs iznāca no kabineta, un uz brīdi man šķita, ka viņš ir auksts. Man uz ādas uzmetās zosāda. Viņš izskatās dusmīgs. Mahiniski atkāpjos no viņa.....

– Neuztraucieties! Ja drēbes jums nepatiks, mēs tās nomainīsim.... Tagad jums vajadzīgas brokastis! Jana, aizved Ritu uz ēdamistabu!– viņš teica, skatoties uz mani.– Man ir steidzami jārīkojas! Tāpēc negaidiet un brokastojiet....

Es paskatījos uz Sergeju un sekoju Janai. Man nav vēlēšanās ēst brokastis. Visa šī situācija mani ļoti uztrauc. Man ir daudz jautājumu. Tikai Jana neļaus man darīt muļķības.

Es eju cauri un apsēžos pie galda. Te atkal ir pārāk daudz. Es negribu ēst viena. Man šeit neviena nav..... Nav ar ko runāt....

– Jums vajadzētu brokastot.– teica Jana.

– Es negribu brokastot viena. Kāpēc tu neēd kopā ar mani?

– Mēs esam tikai darbinieki un jau sen esam brokastojuši.– viņa teica

Pēc viņas teiktā man vispār negribējās ēst brokastis. Man negribīgi nācās ēst vismaz maz.... Es piecēlos no galda un aizgāju uz guļamistabu. Sergejs teica, ka es varu apskatīt māju, bet man nav vēlēšanās to apskatīt. Un sēdēt un neko nedarīt, es nevaru....

– Jana.... Sakiet, vai šeit ir kādas grāmatas? Es nevaru šeit vienkārši sēdēt un neko nedarīt.– Es viņai saku.

– Nogulieties vannā un izbaudiet savu brīvību.– viņa atbild.

Esmu viens pats guļamistabā, karājos no stūra uz stūri. Jana atnesa vakariņas guļamistabā. Viņa man neko nesaka. Es tikai sēžu krēslā un skatos pa logu.... Pārdomāju Sergeja vārdus par izvēli, un domāju, ka zinu, ko man vajadzētu darīt tālāk....

8. nodaļa

Sergejs

Rita jau ir pamodusies. Maratam vajadzēja brīdināt Janu, lai viņa izskatās pareizi, ņemot vērā viņas vēlmes..... Meitene jau izskatās kā nomedīts dzīvnieks. Pēc slepkavības mēģinājuma pret viņu stingri uzdeva apsargiem viņu uzraudzīt. No Ritas galvas nedrīkst nokrist ne mats....

Atveru no biroja atsūtīto jauno piegādes dokumentu un pirms parakstīšanas to rūpīgi izlasu. Šis jautājums ir jārisina tūlīt. Tad man jātiek galā ar Kristīnu. Viņa pati sev izraka bedri.

Es domāju, ko ar viņu darīt. Nav jēgas viņu nogalināt, bet ir viegli viņu aizmukt. Es jau grasos sazināties ar savu padoto, kad no zāles atskan Ritas balss.

Kas tur notiek? Vai viņa vēlas mani redzēt?

Es pieceļos no rakstāmgalda un iznāku no kabineta. Rita pagriezās pret mani. Es ātri ieskatījos viņas izskatā un ieraudzīju apmulsumu skaistajā sejā. Marats un Jana atkāpās malā. Viņi zina, ka es nevaru paciest, kad man stāv uz muguras. Es tuvojos Ritai. Viņa ir tā, kas mani šobrīd visvairāk interesē. Es ieskatos viņas zilajās acīs un pamanu uztraukumu. Es brīnos, kas viņai bija tik steidzami nepieciešams.... Klausos, kā viņa stāsta par mācībām, draugiem un drēbēm, kas viņai nepatīk.... Es redzu, ka viņa grib vēl kaut ko pateikt, bet visu sarunu pārtrauc telefona zvans.

Es atbildu uz zvanu un otrā galā dzirdu pazīstamu balsi. Kurš gan būtu domājis, ka Demjans uzdrošināsies man piezvanīt personīgi? Tam jābūt pamatotam iemeslam. Es domāju, ka šis iemesls ir Rita......

– Nu, sveiki tur! Es dzirdēju baumas, ka tu esi paņēmis Ilyas preces! Tas nav kārtībā!– Demyan teica.– Vai es tev to iemācīju? Melnais vilks!

Es jūtu, ka saruna var pāriet uz paaugstinātu toni, un es negrasos meiteni iesaistīt sarunā. Es dodos uz savu kabinetu un aizveru durvis. Ir lietas, ko viņai vēl nevajadzētu zināt. ......

– Viņa pieder man, Demjan! Ilyas atteicās no piedāvātās naudas! Neviens negribēja viņam piedāvāt vairāk!

– Jebkurā gadījumā, ja neesat pieskāries precēm, atdodiet tās! Pretējā gadījumā jūs zināt, kas var notikt!– sacīja Demjans un nolika klausuli.

Ak, kur nu vēl. Vai viņš vispār dzirdēja, ko viņam teica? Dusmu uzplūdā es atmetu telefonu malā un dodos atpakaļ uz vestibilu. Rita skatās uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu un atkāpjas......

– Neuztraucieties! Ja drēbes jums nepatiks, mēs tās nomainīsim...... Tagad jums vajadzīgas brokastis! Jana, aizved Ritu uz ēdamistabu! Man steidzami jārīkojas! Tāpēc negaidiet un brokastojiet....

– Marat, ejam ēst!– Es runāju nopietni.

Es dodos uz viesu istabu. Ja Kristīna man nepastāstīs, ko Iljass ir iecerējis, viņai būs vēl sliktāk. Viņa ir šeit, lai kaut ko izspiestu, par to es nešaubos. Atveru durvis un ieraugu Kristīnu saplēstā kleitā. Ar smaidu uz sejas eju pie viņas un apsēžos viņai pretī.

– Vau, tu esi diezgan labi turējusies…" Es saku, pieskaras viņas matiem.

– Don't.... Nevajag…" Kristīna raudādama sacīja, spiežot kājas uz augšu.

– Tevi brīdināja nepārkāpt robežu!– Es draudīgi teicu, bīdams roku gar viņas apakšstilbu.– Tagad paskaties uz sevi!

– Es ne.... tevi ienīstu!– Kristīna kliedza.

Satver viņu aiz kakla, lai viņa klusētu. Es negribu, lai Rita viņu dzirdētu vai redzētu. Kristīna šobrīd izskatās kā piekauts kaķis.

– Kas tu esi, lai celtu uz mani balsi?– Es viņai jautāju.– Es grasījos tevi palaist, bet tagad esmu pārdomājis!

Kristīnes acis no bailēm paplašinājās. Viņa baidās. Viņai vēl ilgi jāstrādā, tikai tagad nevis savam labdarim, bet maniem puišiem, un samaksa par labi padarītu darbu ir dzīvība.

– Marats, iesēdini viņu mašīnā! Mēs izbraucam!

– Braucam!– Marats negribīgi sacīja un satvēra Kristīnas apakšdelmu.

Pāri pilsētai mēs nokļuvām bāzē, kur trenējas mani cilvēki..... Es izkāpju no mašīnas un satieku savu palīgu....

– Boss!– sacīja vīrietis.

– Robijs! Man vajag vairāk cilvēku!– Es viņam saku.– Izvēlies labākos!

Es eju uz ēku un pret žogiem. Puišiem noderētu nomainīt vidi un sakopt. Es atspiežu elkoņus uz tiem un paskatos uz leju. Šobrīd notiek pāris cīņas starp labākajiem cīnītājiem. Es skatos uz tiem no augšas. Puiši ir labā formā. Robijs viņus ir labi sagatavojis, taču viņiem jāstrādā pie taktikas. Es skatos uz savu pulksteni. Man nav daudz laika. Man vēl ir jārūpējas par dažiem steidzamiem darījumiem.

– Ei, puiši! Es šodien esmu labā noskaņojumā, gaidiet no manis paaugstinājumu un prēmiju!– es viņiem saku, svilpinādams.

Es iznāku no ēkas un tuvojos Robijam. Es grasos ar viņu aprunāties, arī.....

– Tātad, vai jūs izvēlējāties puišus?

– Jā, viņi ir pie mašīnas.– Robijs atbildēja.– Vai kaut kas notika?

– Nekas! Esi gatavs visam.– Es atbildēšu.

– Lai ko jūs teiktu!– Robijs atbildēja.

Es piegāju pie mašīnas un paskatījos uz puišiem. Viņi visi ir labā formā. Tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Es atstāju meiteni šeit. Viņa nevar aizbēgt no šejienes.

– Dosimies atpakaļ!– Es viņiem saku.

Es iekāpju mašīnā un dodos mājās. Aizdedzu cigareti un atliecos sēdeklī. Es ieelpoju dūmus un domāju par to, ko varētu darīt Demjans. Bez viņa man bija daudz ienaidnieku, par dažiem no tiem Demjans pat nezināja. Kad atgriezos mājās, gaitenī sastapos ar Yanu.

– Apstājies! Paēdini zēnus! Turklāt būs labāk, ja Rita šovakar ieturēs vakariņas pie sevis. Viņai tā būs labāk.

– Labi!– atbildēja Jana.

Es atgriežos kabinetā un apsēžos krēslā. Marats ienāk, aiz sevis aizver durvis un apsēžas pretī. Es esmu pārliecināta, ka viņu acīmredzot kaut kas interesē.

– Kas nākamais?– viņš jautā.– Ko tu darīsi ar šo meiteni? Ja plānojat viņu aizvest, jums būs jāsagatavo dokumenti. Viņa tiks pieskatīta, un nevienam nebūs atļauts viņai tuvoties....

– Viņa ir mans mazais brālītis! Ticiet vai nē, es viņu nevienam nedošu!

– Vai tu esi iemīlējies? Vai tu esi iznācis no prāta? Vai tu ar savu dzīvi liksi viņai ciest? Nepietiek ar to, ka viņa jau ir cietusi....

– Varbūt viņš ir iemīlējies.... Hell if I know..... Viņa pati pieņems lēmumu! Ja viņa vēlēsies aiziet, es viņai ļausim aiziet.... Ja viņa vēlēsies palikt man tuvu, es viņu aizsargāšu līdz pēdējam......

1  2  3  4  5  6  7  8  9  10  11  12  13  14  15  16  17  18 
Рейтинг@Mail.ru