Edgars Auziņš
Rudmatainās meitenes piedzīvojumi

6 nodaļa

Tad bija pusdienas, mēs visi centāmies Kamilu pabarot garšīgāk, dodot viņam labākos gabaliņus. Es redzēju, ka visi mājas iedzīvotāji mīl šo labsirdīgo puisi, un es biju ļoti gandarīts.

Vereti jautāja, vai mēs rīkosim vakariņas par godu jaunā meistara ierašanās brīdim?

Kamils uzmeta seju, un es teicu, ka ne ātrāk kā rīt, nē, labāk visu noorganizēt divās dienās.

Man ir tiesības būt kopā ar savu dēlu bez svešām acīm. Viņš apmierināts pamāja ar galvu un Vereti aizgāja, sakot, ka visu nokārtos.

Pēc pusdienām Kamils aizskrēja uz staļļiem, «nu, mums jāpaskatās uz suņiem.»

Pasmaidīju, ļāvu puikam izklaidēties.

Vēlā vakarā mēs kopā vakariņojām. Kamils stāstīja par «iestādi», kurā viņš mācījās, par saviem draugiem un skolotājiem. Es klausījos un jutos tik mierīga un komfortabla, pirmo reizi šajās dienās.

Tad mēs iekārtojāmies mazajā viesistabā. Uz galda bija vīna karafe, bet uz šķīvja – augļi.

Kamils skatījās uz mani caur vīna glāzi, viņa acis smējās:

– Mammu, vai varu lūgt tev kādu pakalpojumu?

– Jūs varat, bet vispirms vienosimies uzrunāt mani kā «tu». Es neesmu jūsu mentors, bet jūsu māte, un man šķiet, ka es vēl neesmu tik vecs. Labi?

Viņš pasmaidīja un pamāja:

– Tagad ir mana kārta. Vienkārši apsoli man, ka nesmiesies un saki, ka man ir plebeji ieradumi.

Viņš nobolīja acis un iesmējās.

– Nu, runājiet!

Es arī neviļus iesmējos.

– Vai es varu nedzert vīnu, bet atnest alu? Es zinu, ka alus nav paredzēts aristokrātiem un tam visam, bet man tas patīk. Un, starp citu, es redzēju, ka arī jūs dažreiz ielējat sev glāzi.

Es pārsteigta atvēru muti un iesmējos:

– Atnes savu alu un paņem man glāzi. Tu jau esi pilngadīgs un pats vari izlemt, ko dzersi un ko ēdīsi pusdienās.

Un viņa čukstus piebilda:

– Vai ir kāds gaišs?

Viņš pamāja ar galvu un ieskrēja mājas dziļumā.

Un es domāju. Galu galā man arī patīk dažreiz izdzert glāzi aukstu, vieglu putu. Un arī Agnese klusībā mīlēja šo dzērienu. Nu, Agnese, tu man noteikti patīc!

Kamils atnesa kannu gaišā alus un divas krūzes. Alus izrādījās garšīgs.

Sēdējām un pļāpājām par kaut kādiem niekiem, puisis klātienē pastāstīja par savām paukošanas nodarbībām un pat parādīja pāris paņēmienus un izklupienus, zobena vietā izmantojot nūju, ar kuru kalpones no rīta šķir aizkarus.

Kad viņš apsēdās krēslā, es paskatījos viņam acīs un teicu:

– Kamīl, man tev jāatzīstas…

Viņš mazliet nobijies paskatījās uz mani:

– Mammu… Tu esi slima?

– Nē, neuztraucies, lūdzu. Fiziski esmu diezgan vesels. Bet jūs dzirdējāt par manu neseno kritienu… Un tagad man ir atmiņas traucējumi… Es vispār neatceros dažus mirkļus. Es pat neatpazīstu dažus cilvēkus…

Neviļus es raudāju. Viņš joprojām bailīgi skatījās uz mani:

– Mammu, es… Vai tu mani atpazīsti?

Man bija tik žēl šo zēnu, jo izrādās, ka viņam nav neviena, izņemot mani… Es paskatījos viņam acīs, saspiedu plaukstu – viņa pirksti bija kā ledus:

– Es tevi atceros un vienmēr atcerēšos. Un es vienmēr tevi atpazīstu, es vienmēr tevi redzu, pat tumsā…

Es pasmaidīju:

«Bet es daudz ko neatceros vispār vai atceros lēkmes un sākumu… Es nevienam par to neteicu, baidīdamies, ka viņi pasmiesies vai čukstēs man aiz muguras… Vai arī paņems situācijas priekšrocības. Bet vai tu man palīdzēsi? Vai tu vari man pateikt? Vai pastāstīsi man kaut ko, ko es neatceros?

Viņš norija siekalas un dedzīgi pamāja:

– Protams, mammu, neuztraucies, tu visu atcerēsies! Es būšu tuvu. Un… Vai atceries augustu?

Es atspiedos krēslā un pilnīgi sirsnīgi atbildēju:

– Nē, es nemaz neatceros… Kas ar viņu notiek?

Man šķita, ka Kamils atviegloti nopūtās:

– Redzi, mammu…

Viņam nebija laika neko pateikt. Spēcīgi klauvēja pie ārdurvīm, aiz loga parādījās gaismas un skaļa balss kliedza:

– Viņa Svētības un svētās draudzes vārdā, atveriet!

7 nodaļa

Kamils pielēca kājās, pat pustumsā bija skaidrs, cik bāls viņš bija kļuvis:

– Mammu, tu kaut ko saproti?!

Es pakratīju galvu, mans kakls bija sauss, es nevarēju runāt…

Mājā dega sveces, cilvēki metās ārā no istabām, visi bija pusģērbušies, tikai Vereti iznāca gandrīz saģērbusies, pietrūka tikai vāciņš un atslēgas uz jostas. Es ievēroju, ka viņai bija skaisti šokolādes krāsas mati, kas sasieti zemā kūciņā. Viņa noraizējusies paskatījās uz mums:

«Mums tas būs jāatver, pretējā gadījumā viņi vienlaikus izņems durvis un logus…»

Vereti stingrā solī piegāja pie durvīm, atvilka aizbīdņus – un vestibilā ielauzās bruņoti cilvēki, vairāki rokās bija aizdedzinājuši lāpas. Visi vīrieši bija ģērbušies melnā no galvas līdz kājām, pat viņu sejas bija paslēptas zem melnām maskām.

Gājiena beigās bija ļoti maza auguma vīrietis, gandrīz rūķis, garā melnā halātā, uz krūtīm mirdzēja liels amulets, tīri skūto seju neaizsedza maska, bet galva bija paslēpta zem kapuces..

Rūķis paskatījās mums visiem apkārt ar savām šaurajām acs acīm un nedaudz čīkstošā balsī teica:

«Agnes Caroline Letimore Mertier, Viņa Svētības un Svētās Asamblejas vārdā jūs tiekat apsūdzēts burvībā un nekavējoties tiks nogādāts Viņa Svētības rezidencē, kur lieta tiks izmeklēta.

Tikai pēc šīs runas viņš pagriezās un paskatījās tieši uz mani.

Es biju apmulsusi… Šausmas pārņēma visu manu ķermeni, mana sirds izlēca no krūtīm, es aizsedzu seju ar rokām, lai neredzētu visu šo murgu.

Laikam jau ļoti nopietna lieta – mani uzrunāja bez ierastās «madam», izrunāja manu pilno vārdu Agnese… Vai viss ir tik slikti?

Ap mani raudāja meitenes, viena no viņām – man liekas, ka tā bija Sadija – skaļi šņukstēja, Vereti, bāla kā nāve, sakoda lūpas, Kamilla apskāva mani aiz pleciem un mēģināja mani pasargāt no briesmīgā nakts viesa skatiena.…

Rūķis ar kapuci pamāja savai svītai, divi cilvēki pielēca pie manis, satvēra mani aiz rokām, divi citi slepkavas atrāva Kamilu no manis, kāds no aizmugures ātri uzmeta man pār galvu kaut ko līdzīgu melnam maisam, viņi mani pacēla un vilka. es ārā no mājas. Tas viss aizņēma ne vairāk kā dažas minūtes. Man aiz muguras viņi raudāja un lamājās, Kamils kliedza draudus un lāstus.

Mani iegrūda kaut kādos ratos, un es sāpīgi sasitu savu ilgi cietušo galvu.

Šaurā telpa trīcēja, ārā ņurdēja zirgi, un kučieris rupjā balsī kaut ko kliedza.

Es atkal raudāju – kas mani sagaida? Prātā pazibēja doma, ka, iespējams, Agnese nemaz nav tik slikta kā es. Katrā ziņā manā pasaulē viņa netiks apsūdzēta burvēšanā un viņai pār galvu nevilks soma.

Sliktākais, kas ar viņu var notikt, ir psihiatriskā slimnīca…

Kariete apstājās. Mani atkal rupji sagrāba un vilka, kājas praktiski neskāra zemi, caur biezo, tumšo audumu, kas uzvilkts uz galvas, neko nevarēja redzēt.

Mani vilka pa dažiem gaiteņiem, nemitīgi griežoties vispirms uz vienu pusi, tad uz otru pusi.

Tad sāku iet lejā pa kāpnēm – tās bija diezgan stāvas un griesti virs galvas bija ļoti zemi – pāris reizes atkal iesitu sev.

Atkal koridors, tad apstājāmies, atskanēja kaut kāda slīdēšanas skaņa, man norāva somu un iegrūda tumšā istabā…

Atkal rībēšana aiz muguras, soļu atbalss pa gaiteni un klusums…

8 nodaļa

Pirmajās minūtēs acis neko nevarēja redzēt – pārāk ilgi atrados pilnīgā tumsā.

Pamazām mana redze atgriezās, bet es sapratu, ka arī apkārt ir ļoti tumšs.

Kamera, pareizāk sakot, būris, kurā viņi mani iegrūda, bija ļoti maza – trīs soļus gara un divus soļus plata. Grīda, griesti un trīs sienas bija no akmens, vienu sienu nomainīja restes, aiz tās bija koridors. Gaisma tik tikko iekļuva šajā būrī – pienākot tuvu režģim un paskatās leņķī pa labi, var redzēt lāpu, kas ievietota statīvā pie sienas.

Pie vienas sienas gulēja šaurs audekla matracis, un grīda bija nokaisīta ar salmiem. Pretī matracim bija kaut kāds konteiners, Kungs, tas bija, lai atvieglotu sevi, es sapratu.

Pēc apmēram stundas man palika vēsi, sienas bija ļoti aukstas un vietām mitras. Un arī man bija mežonīgi bail, ka, ja es apgūlos uz šī matrača, no spraugām izlīdīs peles vai žurkas – manas dzīves galvenās bailes.

Gāju gar sienu ilgi – trīs soļi, divi soļi, trīs soļi, divi soļi, trīs, divi… Beigās man apreiba galva, apsēdos uz paklājiņa, cieši ietinos šallē – ko svētība, ka tas netika norauts, kamēr viņi mani vilka es esmu šajā cietumā! Miegs mani uzvarēja. Šajā situācijā miegs ir labākais, kas ar tevi var notikt!

Mani pamodināja stieņu stutēšana un klakšķēšana – atvērās mazs logs, un manī tika iegrūsta ūdens krūze un bļoda ar kaut kādu sautējumu. Droši vien karote netika nodrošināta, un arī nebija mazgāšanās. Un es šausmās saraujos, iedomājoties, ka sēdēšu pāri spainim, un tajā laikā kāds paies garām manam būrim!

Viena degoša lāpas vietā jau bija redzamas divas; acīmredzot tika uzskatīts, ka tas ir normāls dienas apgaismojums.

Es apsēdos uz sava nožēlojamā matrača – izskatījās, ka tas bija piebāzts ar salmiem – un centos sakopot domas. Kas notiks tālāk, kādas apsūdzības viņi man izvirzīs, kā es aizstāvēšos? Diez vai man būs advokāts…Vai kāds man palīdzēs?

Tikmēr vakardienas rūķis piegāja pie restēm, aiz viņa stāvēja divi sargi. Šodien viņa kapuce gulēja pār pleciem, un es redzēju, ka viņa plānie, peles krāsas mati bija savilkti zirgastē. Viņš izstiepa savas tievās lūpas šķebinošā smaidā un teica savā raustīgajā balsī:

– Sekojiet man. Viņa Svētība tiek gaidīta.

Es klusībā piecēlos, nogludināju matus, ietinos šallē un devos pēc rūķa. Apsargi gāja man abās pusēs.

Klīdām pa drūmiem gaiteņiem, redzēju, ka šos gaiteņus krustoja citas, tikpat draudīgas ejas un dažas telpas. Mūsu soļi skaļi atbalsojās no sienām.

Beidzot mūsu priekšā atvērās augstas durvis un es iegāju lielā zālē.

Šīs telpas stūros bija lieli metāla statīvi lāpām, un tās pašas lāpas dega pie sienām.

Uz zemas kāpnes atradās milzīgs galds, pie kura sēdēja pieci cilvēki, pārklāti ar tumšu drānu. Centrā acīmredzot bija tieši šis svētums – viņš bija aptaukojies, viņam galvā bija kaut kāda gara koši cepure, iespējams, tas liecināja par viņa rangu, halāts bija tādā pašā koši sarkanā krāsā, ar melniem nesaprotamiem simboliem, masīvs amulets. bieza ķēde, izstiepa kaklu, viņš bija smags pat pēc izskata.

Abās Svētības pusēs sēdēja divi zemāka ranga cilvēki – viņu halāti bija pieticīgāki, un viņu amuleti nebija tik bagāti un lieli.

Bet visvairāk mani pārsteidza altāris, kas atradās šī galda kreisajā pusē.

Tas bija ļoti liels un nelīdzinājās tiem altāriem, kādus biju redzējis ne realitātē, ne televīzijā.

Tas bija liels zarains koks, tumši brūns, gandrīz melns. Acīmredzot koks bija no kaut kāda cieta koka, koks izskatījās pēc veca, plešas ozola, bet es neesmu botānikas eksperts, jo īpaši tāpēc, ka uz zariem nebija lapotnes.

Zari bija sarežģīti savīti, daži sniedzās gandrīz līdz grīdai.

Paskatoties tuvāk, ieraudzīju, ka ap koka stumbru bija apvijusies milzīga čūska, tās masīvā galva balstījusies uz grubuļaina zara, acis bija līdz pusei aizvērtas, bet bija sajūta, ka šī būtne tevi uzmanīgi vēro.

Pamanīju, ka zari it kā kustās… Dievs, gar stumbru un zariem lēnām rāpoja īstas čūskas! Tie bija gandrīz tādā pašā krāsā kā pats koks, bet tie kustējās! Kas tas ir? Un lielākā čūska? Ceru, ka to izgatavojuši amatnieki, nevis dzīvs briesmonis.

Man palika slikti. Es baidījos, ka es nokritīšu un visas šīs čūskas, cilvēki melnā un varbūt ir vēl briesmīgāki personāži man uzbruks…

Rūķis piegāja pie galda, paklanījās, nolika Viņa Svētības priekšā kaut kādu ar melnu diegu pārsietu tīstokli un pagāja malā.

Viņš atlocīja papīru, klusējot to izlasīja, tad pasniedza tīstokli pārējiem, kuri tikpat klusi pa kārtai lasīja tur rakstīto.

Tad viņi visi pieci skatījās uz mani.

Klusums bija nomācošs, absolūts klusums, jūs pat nevarēja dzirdēt savu elpošanu…

Svētība no kaut kur kabatā vai piedurknē izmakšķerēja melnu āmuru, atsitās pret galdu un, tik resnam vīrietim, negaidot, tievā balsī sacīja:

– Agnes Caroline Letimore Mertier, jūs tiekat apsūdzēts buršanā un pareģošanā. Ja izmeklēšanā tiks konstatēts, ka tā ir patiesība, jums tiks sodīts saskaņā ar likumu. Izmeklēšanu veiks mūsu svētā asambleja, pati mūsu Svētība un mūsu sapulces augstākie pārstāvji. Izmeklēšanas laikā es atļauju izmantot visas metodes, lai identificētu burvestību un zīlēšanu!

9 nodaļa

– Agnes, vai tu atzīsti savu vainu? – resnais svētums tievā balsī iesaucās.

– Nē! Tā ir kļūda, šausmīga kļūda! Kāds mani apmeloja! Es neko nezinu un nekad neesmu zinājis par kādu burvestību! Es jautāju jums, ticiet man, es ne pie kā neesmu vainīgs,» es centos runāt mierīgi un pārliecināti.

Bet likās, ka mani vārdi nevienu neinteresēja. Svētums vēlreiz sita pa spārnu un sacīja:

«Es ieplānoju pirmo pratināšanu rīt, tā notiks rītausmā.» Aizved viņu prom!

Viņi atkal sāpīgi iegrūda mani mugurā, izvilka no zāles un veda pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši iepriekš.

Un tagad es jau esmu savā cietumā, sēžu uz matrača un mēģinu domāt par situāciju, savest kopā, mēģinu ieskicēt rīcības plānu. Godīgi sakot, izrādās slikti…

Es nezinu, cik daudz laika pavadīju domāšanai. Es sapratu, ka no manis nekas nav atkarīgs, es nevaru šiem cilvēkiem neko pierādīt, es nesapratu, par ko viņi runā, ko viņi vēlas no manis…

Es nezinu, kāda veida reliģija vai kults viņiem ir – par laimi vai diemžēl par tādu nekad neesmu dzirdējis… Manas domas skrēja, bet šķita, ka man nav izejas. Es domāju, kas notiks ar Kamilu? Nabaga puika, vai šis stāsts viņu ietekmēs?..

Acīmredzot iestājās nakts, kļuva tumšāks, nodzisa viena no lāpām.

Pēkšņi koridorā atskanēja soļi, tie bija piesardzīgi un ļoti klusi – tas nepārprotami nebija gājis apsargs.

Klusa balss man uzsauca:

– Agneses kundze, vai jūs esat šeit?

Es steidzos uz bāriem:

– Kas tas ir?

Figūra pienāca tuvu stieņiem un izstiepa rokas, es ieraudzīju Vereti bālo seju.

Tieši to es nemaz necerēju ieraudzīt! Bet es priecājos par jebkuru cilvēku no šīs klusās dzīves.

Es saspiedu viņas rokas:

– Vereti, kā tu te nonāci? kā iet Kamilam? Kā klājas mājā?

– Agneses kundze, paldies dievam, jūs esat dzīva! Luiss, mūsu kučieris, man palīdzēja, viņa jaunākais brālis šeit kalpo par apsardzi, un viņš ielaida mani pie jums, lai gan ne uz ilgu laiku. Tagad klausieties mani uzmanīgi. Rītvakar mēs centīsimies tevi dabūt ārā no cietuma. Draugs ieradās pie Kamila kunga, viņam ir lieliski sakari, un viņi gatavo plānu. Lai kas arī notiktu rītvakarā, tev klusi jāizpilda viss, ko tev saka un jādara viss kā likts – galvenais necelt traci! Uz spēles ir daudz! Ļoti lieli cilvēki riskē ar savu dzīvību. Agneses kundze, pagaidiet, dārgā.

– Vereti, mīļā, paldies! Lai Kamils neriskē! Galvenais, lai viņam nekas nenotiek! Un aizmirsti par dāmu – tev es esmu tikai Agnese.

Vereti pēdējo reizi paspieda manu roku un klusi pazuda tumšajā gaitenī.

Es stāvēju un atkārtoju sev katru viņas vārdu. Rītvakars! Viņi domā par mani, rīkojas, paldies, mīļie! Es pasmaidīju – un pat dīvais kučieris cenšas man palīdzēt!

Pēkšņi man palika auksti – no rīta vajadzēja pratināt! Kā tas būs? Ko darīt, ja es nevaru izturēt šo procedūru? Varbūt mani pērs vai iebāzīs galvu ūdens mucā?..

Es atcerējos, ko bērnībā teica mana mīļotā vecmāmiņa: «Cilvēks var izturēt visu!» Ko darīt, ja vecmāmiņa paredzēja, ka pēc daudziem gadiem viņas mazmeitai būs jāiztur un jāpārvar šādas mokas?

Man acīs saskrēja asaras. Es nemēģināju viņus apturēt – kad tu raudi, tava sirds kļūst vieglāka.

Tā bija manas dzīves satraucošākā nakts. Es negribēju, lai nāk rītausma – katra mana dzīsla trīcēja no bailēm, no otras puses, es no visas sirds gaidīju rītvakaru, jo viņi solīja man palīdzēt!

Bet laiks plūst neatkarīgi no mūsu domām, bailēm un vēlmēm.

Tika iedegta otrā lāpa – sākās jauna diena.

10 nodaļa

– Agnes, vai tu atzīsti savu vainu? – resnais svētums tievā balsī iesaucās.

– Nē! Tā ir kļūda, šausmīga kļūda! Kāds mani apmeloja! Es neko nezinu un nekad neesmu zinājis par kādu burvestību! Es jautāju jums, ticiet man, es ne pie kā neesmu vainīgs,» es centos runāt mierīgi un pārliecināti.

Bet likās, ka mani vārdi nevienu neinteresēja. Svētums vēlreiz sita pa spārnu un sacīja:

«Es ieplānoju pirmo pratināšanu rīt, tā notiks rītausmā.» Aizved viņu prom!

Viņi atkal sāpīgi iegrūda mani mugurā, izvilka no zāles un veda pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši iepriekš.

Un tagad es jau esmu savā cietumā, sēžu uz matrača un mēģinu domāt par situāciju, savest kopā, mēģinu ieskicēt rīcības plānu. Godīgi sakot, izrādās slikti…

Es nezinu, cik daudz laika pavadīju domāšanai. Es sapratu, ka no manis nekas nav atkarīgs, es nevaru šiem cilvēkiem neko pierādīt, es nesapratu, par ko viņi runā, ko viņi vēlas no manis…

Es nezinu, kāda veida reliģija vai kults viņiem ir – par laimi vai diemžēl par tādu nekad neesmu dzirdējis… Manas domas skrēja, bet šķita, ka man nav izejas. Es domāju, kas notiks ar Kamilu? Nabaga puika, vai šis stāsts viņu ietekmēs?..

Acīmredzot iestājās nakts, kļuva tumšāks, nodzisa viena no lāpām.

Pēkšņi koridorā atskanēja soļi, tie bija piesardzīgi un ļoti klusi – tas nepārprotami nebija gājis apsargs.

Klusa balss man uzsauca:

– Agneses kundze, vai jūs esat šeit?

Es steidzos uz bāriem:

– Kas tas ir?

Figūra pienāca tuvu stieņiem un izstiepa rokas, es ieraudzīju Vereti bālo seju.

Tieši to es nemaz necerēju ieraudzīt! Bet es priecājos par jebkuru cilvēku no šīs mierīgās dzīves.

Es saspiedu viņas rokas:

– Vereti, kā tu te nonāci? kā iet Kamilam? Kā klājas mājā?

– Agneses kundze, paldies dievam, jūs esat dzīva! Luiss, mūsu kučieris, man palīdzēja, viņa jaunākais brālis šeit kalpo par apsardzi, un viņš ielaida mani pie jums, lai gan ne uz ilgu laiku. Tagad klausieties mani uzmanīgi. Rītvakar mēs centīsimies tevi dabūt ārā no cietuma. Draugs ieradās pie Kamila kunga, viņam ir lieliski sakari, un viņi gatavo plānu. Lai kas arī notiktu rītvakarā, tev klusi jāizpilda viss, ko tev saka un jādara viss kā likts – galvenais necelt traci! Uz spēles ir daudz! Ļoti lieli cilvēki riskē ar savu dzīvību. Agneses kundze, pagaidiet, dārgā.

– Vereti, mīļā, paldies! Lai Kamils neriskē! Galvenais, lai viņam nekas nenotiek! Un aizmirsti par dāmu – tev es esmu tikai Agnese.

Vereti pēdējo reizi paspieda manu roku un klusi pazuda tumšajā gaitenī.

Es stāvēju un atkārtoju sev katru viņas vārdu. Rītvakars! Viņi domā par mani, rīkojas, paldies, mīļie! Es pasmaidīju – un pat dīvais kučieris cenšas man palīdzēt!

Pēkšņi man palika auksti – no rīta vajadzēja pratināt! Kā tas būs? Ko darīt, ja es nevaru izturēt šo procedūru? Varbūt mani pērs vai iebāzīs galvu ūdens mucā?..

Es atcerējos, ko bērnībā teica mana mīļotā vecmāmiņa: «Cilvēks var izturēt visu!» Ko darīt, ja vecmāmiņa paredzēja, ka pēc daudziem gadiem viņas mazmeitai būs jāiztur un jāpārvar šādas mokas?

Man acīs saskrēja asaras. Es nemēģināju viņus apturēt – kad tu raudi, tava sirds kļūst vieglāka.

Tā bija manas dzīves satraucošākā nakts. Es negribēju, lai nāk rītausma – katra mana dzīsla trīcēja no bailēm, no otras puses, es no visas sirds gaidīju rītvakaru, jo viņi solīja man palīdzēt!

Bet laiks plūst neatkarīgi no mūsu domām, bailēm un vēlmēm.

Tika iedegta otrā lāpa – sākās jauna diena.

10.

Steidzīgi nogludināju matus un mēģināju tos glītāk sasiet ar lentīti, ko biju noplēsusi no apakšsvārkiem. Es saslapināju acis, izlietoju ūdeni no dzeršanai paredzētas krūzes, apsēju ap pleciem šalli un sāku gaidīt savus mocītājus.

Pašos dvēseles dziļumos bija neliela cerība, ka tas viss kaut kā atrisināsies, ka cilvēki, kas mani nopratinās, sapratīs, ka es neesmu ne pie kā vainīgs un atlaidīs, labi, varbūt uzliks naudas sodu vai, sliktākajā gadījumā atņemt man īpašumu…

Soļi, stieņu šķindoņa, mani atkal veda pa gaiteņiem, kājas sapinušās, deniņi dauzījās, sirds dauzījās.

Šodien viņi mani aizveda uz citu istabu. Tā arī bija liela, bet vēl drūmāka – bez audumiem, dekorācijām, lāpām pie sienām un liela koka un čūskas glezna. Acīmredzot tie ir kaut kādi kulta tēli. Zāles stūros stāvēja cilvēki, ģērbti garos melnos halātos, kapucēs un melnās maskās.

Gara auguma vīrietis, arī melnā, stāvēja zāles centrā, taču viņa halāts bija nedaudz īsāks un tikko sniedzās līdz ceļiem. Viņa maska klāja tikai sejas augšdaļu, mati bija vai nu ar mazu vāciņu, vai ar melnu pārsēju. Viņa rokās bija cimdi.

Stūrī atvērās durvis un ienāca man jau pazīstams rūķis. Viņš ātri piegāja pie garā vīrieša – viņu duets būtu izskatījies smieklīgi, ja ne apstākļi, kādos notika visa šī darbība.

Divi kalpi pielēca un izvilka rūķim krēslu. Viņš svarīgi apsēdās un ierunājās:

– Es jautāju pēdējo reizi! Vai jūs, Agnes Caroline Letimore Mertier, atzīsit savu vainu?

Es pakratīju galvu. Viņš pamāja lielajam puisim, kurš pienāca pie manis, ar smalku kustību izvilka no jostas lielu metāla āķi, iekāra to manas kleitas kaklā un asi pavilka. Audums sprakšķēja, kleita atkrita vaļā, es sāku šņukstēt… Rūķis ātri pielēca man klāt un ar savu kruzaino pirkstu pabāza man krūtīs:

– Kā jūs izskaidrojat šo raganas zīmi? – viņš iekliedzās savā zemiskā balsī.

Es paskatījos uz tumšo dzimumzīmi uz mana pleca; tā izskatījās pēc traipa. Dievs, es nekad nedomāju, ka šis kurmis var novest pie tādām sekām!

«Tā nav raganas zīme,» es šņukstēju, mēģinot aizsegt savu kailumu ar saplēstu kleitu, «bet tikai dzimumzīme, tā var būt jebkuram!»

– Nē! – zemiskais ķēms nospļāvās. «Šī vieta ir raganas zīme!» Mēs izkratīsim un izsitīsim no tevis atzīšanos, tad sadedzināsim uz sārta un izkaisīsim tavus pelnus vējā!

Mans prāts atteicās pieņemt visas šīs muļķības, mans redze aptumšojās, manas ausis bija aizsprostotas, un es iekritu glābjošā tumsā.

Es pamodos no aplietas ar ledus ūdeni. Rūķis smagi elpoja, viņa veselība, iespējams, pievīla, viņš bija noguris, nabadziņš.

Viņš izdvesa, pagriezies pret lielo vīrieti:

– Pratināšana ar neobjektivitāti būs rīt. Šodien man jāatpūšas.

Un viņš pamāja sargiem:

– Noņemiet to.

Viņi mani aizvilka uz kameru. Tur es nokritu uz matrača un rūgti raudāju.

Laiks ritēja lēni, minūtes ripoja stūrainos kubos, it kā tās mēģinātu pieķerties visam, ko ceļā sastapušas.

Nezinu, cik ilgi pavadīju pusaizmirstībā, bet tad atskanēja klusi soļi, restes šķindēja, tumšās drēbēs ietīti cilvēki ienāca manā cietumā, ietina mani siltā apmetnī vai apmetnī, uzmanīgi pacēla un nesa. ļoti ātri…

Tagad es jau jūtu svaigo vēju, dzirdu klusas balsis, zirgu kaukšanu, viņi nogulda mani uz mīkstiem spilveniem, ratu durvis aizveras, mēs skrienam prom no šīs briesmīgās vietas – nav svarīgi, kur, svarīgi ir tas, ka es Es vairs neesmu cietumos, es atkal krītu tumsā, bet tagad esmu mierīgs.

Esmu brīvs, esmu ar draugiem.