Edgars Auziņš
Pavasara dienasgrāmatas
Altmane nespēja savaldīties, viņa uzlēja ūdeni no pudeles uz Romanīnas T-krekla un iespraucās ar kāju, viņa pagriezās un piegāja pie sava skapja.
– Vai zini, kāpēc es aizgāju? Tu dejoji mehāniski, dejā nebija dvēseles. Vai esat to kaut kur pazaudējis? – Romāņina jautāja pēc viņas, noslaukdama slapjo T-kreklu.
Bella uz šiem vārdiem neatbildēja. Viņai riebās to atzīt, taču šī jaundzimušā vārdos bija daļa patiesības, viņa bija zaudējusi jebkādu vēlmi dejot, bet pirms dejas bija viņas vienīgā iespēja izpaust visas savas emocijas un pārdzīvojumus.
Tās pašas dienas vakars.
Pēc vētrainas dienas Isajevs un Valters nolemj doties uz sporta zāli, lai iesildītos.
– Kā tev te patīk? Marks jautāja skrienot uz skrejceliņa.
«Ak, ir daudz manu fanu, kas man patīk,» atbildēja Senija, turot rokās hanteles.
«Ak, jā, it īpaši šī trakā, man šķiet, ka viņu sauc Vesta,» Valters smaidīdams sacīja, skatoties uz spoguļa sienu.
– Šī meitene ir traka pēc manis.
– Vēl būtu!! – puisis atbildēja skaļi smejoties. – Cik reižu viņai izdevās tevi sist un apvainot, ja? 5 vai 7 reizes, vai ne?
«Tā viņa izrāda savu simpātijas pret mani, Valter, tu neko nesaproti no meitenēm,» sacīja Senija, paceļot hanteles.
– Nu, protams, galvenais varonis-mīļākais, tu esi ar mums, kur man rūp tavu cienījamo cilvēku.
Isajevs apstājās un nolika hanteles zemē, puisis par kaut ko smagi domāja, paņēma pudeli ūdens un iedzēra malku.
«Beidzot,» Emma pievilka, ieejot sporta zālē, un viņas acis kaut ko meklēja. «Nu, kāpēc taisīt tik daudz gaiteņu, šeit jūs varat viegli pazust,» jaunā meitene vaimanāja zem deguna.
Marks turpināja mācīties, nepievēršot uzmanību meitenei, kas ienāca, bet Arsenijs bija iegrimis domās un vispār neko nemanīja. Lankova vēlējās lūgt viņiem palīdzību, taču neuzdrošinājās viņus atraut, viņa pāris minūtes skatījās sporta zālē, un tad beidzot atrada meklēto. Vesta lūdza draudzeni atnest viņai jogas paklājiņu. Par ko? Viņa nevarēja trenēt vēdera muskuļus, guļot uz grīdas, tas nebija īpaši ērti. Bet Emma negāja, jo draudzene viņai jauki pajautāja, Vesta solīja uztaisīt pēdu masāžu, jo pēc šodienas horeogrāfijas Lankovai krīt nost kājas.
Meitene saritināja paklāju un devās uz izeju, viņa jau bija izkāpusi pa durvīm, kad puiši atkal sāka runāt.
«Zini, es likšu viņai iemīlēties manī, šajā rupjā un rupjā Vestā!» – Arsēnijs pārliecinātā tonī teica, skatīdamies uz savu draugu.
Emma sastinga vietā; aiziet šādā brīdī nozīmēja daudz ko palaist garām. Meitene uzmanīgi atvēra durvis un skaļi ierunājās.
– Kāpēc tev to vajag? – Marks jautāja, izslēdzot skrejceliņu.
– Tā ir atriebība. Tev taisnība, neviena meitene nekad nav uzvedusies ar mani tā, kā viņa. viņai jādod mācība, es likšu viņai skriet pēc manis asarās un lūgšu neatraidīt viņas mīlestību.
«Es domāju, ka no šīs idejas nekas labs neiznāks.» Viņa atšķiras no tām, ar kurām tu esi pieradis saskarties.
– Vai vēlaties strīdēties? Lieliski, es pieņēmu izaicinājumu! – Senija pastiepa roku draugam, lai viņi varētu nostiprināt strīdu. – Pastāsti par to Vāverei un Karamelei, ļauj viņiem izdarīt derības.
«Slaucīts» Marks iesita drauga rokās. – Bet es nedomāju, ka viņa par tevi rūpējas.
– Redzēsim, draugs.
Puiši turpināja apmācību, un Emma, dziļi domās, atgriezās kopmītnē. Vai mums vajadzētu ticēt puišu vārdiem? Varbūt tas viss bija tikai joks un viņi ar to neko sliktu nedomāja? Līdz pašām savas istabas durvīm Lankova bija iegrimusi domās par to, vai ir vērts draudzenei kaut ko stāstīt vai paturēt visu noslēpumā. Ja Vesta to uzzinās, puišiem klāsies grūti un no skandāla neizdosies izvairīties. Meitene nospieda durvju rokturi un iegāja istabā.
– Kāpēc tu ieskrēji pilsētā? – Vesta jautāja, apsēžoties uz kāpnēm un pārlapojot kādu Šekspīra sējumu oriģinālā.
– Es jau ilgu laiku meklēju sporta zāli, un kā jūs vispār mani piespiedāt to darīt? – Emma teica, nometot atnesto mantu uz grīdas. – Kur ir mana solītā masāža?
«Vispirms es trenēšos, un tad jūs saņemsiet savu masāžu,» Romāņina piecēlās, izklāja paklājiņu un apgūlās uz tā. – Un pagaidām pastāstiet, ar ko ir slavens šis uznācējs un kas ir Eirovīzija.
– Pfff – Emma apsēdās uz krēsla un nogurusi žāvājās, viņa uzmeta kājas uz kumodes, kas stāvēja netālu. – Arsenijs Isajevs ir populārs dziedātājs, viņam ir simtiem tūkstošu fanu visā valstī. Viņš veido visdārgākos videoklipus, šogad kopā ar Alisi Karameli piedalījās Eirovīzijā, kur viņi ieņēma otro vietu. Atgriežoties mājās, viņi piedzīvoja nepieredzētu popularitāti. Viņi visu vasaru pavadīja turnejā.
– Un ko šī zvaigzne te dara? – Vesta jautāja, pumpējot vēdera muskuļus.
– Ja ticēt tam, ko viņi raksta žurnālā, viņš nolēma kļūt par aktieri mūziklos, un tādēļ viņam ir jāuzlabo savas vokālās un aktiermeistarības.
– Labi, ka es neskatos televizoru un nezinu visas zvaigznes!
– Starp citu, kā tev viņš patīk? – Emma jautāja.
– Isajevs? Stulbs kā spraudnis, bet viņš, protams, uzskata, ka ir ļoti foršs. «Viņš ir narcistisks kretīns,» atbildēja Romāņina, veicot atspiešanos.
– Vai tu satiktos ar viņu, ja viņš ierosinātu? Galu galā viņš ir tūkstošiem meiteņu sapnis…
– Hm, man ir sajūta, ka tu šodien pārpūlēsi nevis kājas, bet galvu, tu runā tik klajas muļķības! – Vesta teica, apsēžoties uz grīdas. – Dod man savas kājas, es tev masāžu, es esmu profesionāls šajā jomā.
– Vai ir kāds ceļš, kurā tu esi slikts? – Emma jautāja, noņemot kājas no kumodes.
«Es esmu šausmīga pavāre un nemaz nemāku adīt,» smaidot atbildēja Romāņina un sāka masāžu.
Pēc pusstundas Emma jau gulēja kā bērns. Vesta iegāja dušā un devās gulēt. Šodien viņa bija tikpat pārgurusi kā visi pirmā kursa studenti. Bet ziniet, pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Romanīna jutās laimīga, un šis nogurums viņai sagādāja prieku. Viņa plaši žāvājās, apsedza galvu ar segu un aizmiga.
5. NODAĻA
TAS NAV LOĢISKI.
Un tagad ir pienākusi jauna diena. Zini, dzīvē bieži notiek lietas, kas tev patīk, laimes mirkļi vienmēr ātri paiet. Tev šķiet, ka tās it kā izslīd caur pirkstiem, atstājot galvā tikai patīkamas atmiņas un neko vairāk. Un es vēlos visu laiku sajust laimi sevī. Protams, to var panākt dažādos veidos, taču reizēm šāda laime pārvēršas par nastu un pārstāj sagādāt prieku.
Pirmā skolas diena akadēmijā lielākajai daļai skolēnu bija ļoti haotiska, lai gan nē, dīvaina šī diena bija tikai pirmkursniekiem, kuriem viss bija jauns. Ak, jā, protams, arī Vesta pievienoja savu unikālo pavērsienu, izceļoties no visu studentu pūļa. Šeit nebija cilvēku ar standarta domāšanu, un kā cilvēks ar parastu lietu redzējumu var kļūt par labu aktieri? Tieši tā, absolūti nē. Taču pat neparastu cilvēku vidū Romāniņai izdevās izcelties ar savu īpašo neparastumu. Gandrīz visi bez izņēmuma viņu uzskata par traku visu zinošu, un pašu meiteni tas nemaz neuztrauc, tad kāpēc lai būtu kauns? Viņa ir patiešām gudra, viņa smagi strādāja, lai tāda kļūtu, un var lepoties ar sevi, ka tāda ir. Vienīgā persona, kas viņu uztver normāli, bija Emma, kura savu draugu pazīst kā traku. Vienmēr ir grūti sazināties ar tādiem cilvēkiem kā Romanīna. Šie sasodītie ģēniji vēstures gaitā ir izcēlušies no parastās cilvēku masas ar savu dīvainību. Nu V bija tieši tāds cilvēks, kurš nekad neiederas standartos un dara to, ko sirds kāro.
Jauna diena, ko tā nesīs ikvienam? Redzēsim tālāk, bet šķiet, ka nevienam nebūs garlaicīgi, jo šī ir Mākslas akadēmija, un māksla nekad nav garlaicīga.
* * *
Pirmā nodarbība šodien pirmo gadu bija aktiermākslas stunda. Studenti sāka straumēt birojā piecas minūtes pirms sākuma laika. Telpa bija diezgan liela zāle; gar labo sienu bija kaut kas līdzīgs tribīnēm; skatītāju vidū nebija galda. Pretī studentu tribīnēm bija spoguļsiena, pie kuras atradās pāris krēsli. Birojs bija ļoti gaišs, nē, ne jau tāpēc, ka bija daudz logu, šajā telpā tādu vispār nebija, bet izcilā gaismas krāsojuma dēļ tas bija veidots teātra prožektoru veidā. Vesta un Emma ieņēma vietas augšstāvā, Romanīna lasīja grāmatu par itāļu valodu, un Emma ik pa laikam ņurdēja, ka pēc vakardienas deju nodarbībām viņai sāp viss ķermenis. Un, starp citu, viņa nebija viena savās ciešanās, astoņdesmit procenti pirmkursnieku jutās līdzīgi. Bet šī bija pirmā deju nodarbība, kas notiks tālāk ar nabaga biedriem?
Senija un Marks sēdēja lejā un kaut ko savā starpā apsprieda, puiši periodiski skaļi smējās un pēc tam atkal atgriezās pie diskusijas. Karamele un Bella sēdēja zemākajā līmenī. Alise, kā parasti, izskatījās nevainojami un kā viņai tas izdodas?
«Ak, es noteikti padarīšu šo skolotāju par savu draugu,» sacīja Karamela, skatoties spogulī pretī.
– Kāpēc tu nolēmi, ka viņa tevi gribēs? – Viņas draudzene žāvādama jautāja, iedzerdama malku ūdens no pudeles.
– Es esmu pop skatuves princese, valsts mīlulis, un viņš ir ekrāna karalis. Tas ir liktenis, lieliem un skaistiem cilvēkiem vajadzētu apvienoties pāros! – Alise pašapmierināti atbildēja, iztaisnojot T-kreklu. – Vai tu tā nedomā?
«Kopš šī rīta es vispār neesmu varējis domāt.»
Skatītāju vidū ienāca stalts vīrietis, kurš izskatījās ne vairāk kā trīsdesmit gadus vecs. Lielākā daļa jauno dāmu, kas bija klasē, vāji izdvesa, skatoties uz viņu. Romāņina aizvēra mācību grāmatu un ātri iebāza to somā, un tikai tad pacēla acis uz profesoru.
– PAR! – meitene tikko dzirdami sacīja; viņa atpazina vīrieti, jo tieši viņa rokās viņa iekrita pirmajā uzturēšanās dienā šajā vietā.
– Labrīt! – Mārtins sveicināja, stāvēdams publikas vidū. – Mani sauc Mārtiņš Suvorovs, es tev iemācīšu aktiermākslu.
«Mēs zinām,» viens no studentiem izpļāpājās un pēc tam dziļi nosarka.
Vesta izplūda smieklos, nokārusi galvu.
– Tas ir lieliski, ka tu zini. Jūs iestājāties aktieru nodaļā un joprojām sapņojat kļūt par populāriem aktieriem, kas ir apsveicami. Bet vai jūs zināt, kuru darba ceļu esat izvēlējies? Kāda, jūsuprāt, ir aktiera profesija? – vīrietis salika rokas uz krūtīm un uzrunāja klātesošos. – Nāc, nebaidies runāt.
«Mums jāspēj spēlēt labi,» Alise atbildēja, sakrustodama kājas.
– Ja tu spēlē, tad melo. Ja jūs melojat auditorijai, viņi nekad neticēs jūsu varonim. Varbūt mums var atbildēt kāds cilvēks, kurš jau ir strādājis par aktieri, Marks?
Valters paskatījās uz profesoru. Nu viņš tiešām ir vienīgais no visiem studentiem, kurš pirms iestāšanās šeit darbojās filmās un reklāmā. Puisis iztaisnojās un centās izteikt savas domas.
– Hmm, lai būtu aktieris, ir smagi un smagi jāstrādā, tikai šajā gadījumā var rēķināties ar panākumiem.
– Vai tu smagi strādāji? – Suvorovs viņam jautāja. – Nē, protams, tiešām daudz jāstrādā, bet, lai kļūtu par labu aktieri, vajag vairāk. Jūs varat kļūt par patiesi lielisku un miljoniem cilvēku iemīļotu aktieri, ja izdzīvojat katru lomu, ko spēlējat kopā ar varoni. Jūs nekad nevarēsiet uz skatuves parādīt emocijas, kuras nekad neesat piedzīvojis. Mūsdienās cilvēki ir aizmirsuši, kā uztvert elementārākās sajūtas, piemēram, prieku un sāpes. Tagad aktieris, kurš tikko beidzis koledžu, nevar pat ticami nospēlēt dusmas, visvienkāršāko emociju. Tāpēc, ja piedzīvo kādu emociju, paturi to atmiņā, un galvenais – atceries, kas tajā brīdī notika tevī. Kad tu iemācies dzīvot citu dzīves tā, it kā tās būtu savas, kad katra emocija tev kļūst pazīstama, tikai tad vari sevi saukt par aktieri.
Visi studenti klausījās jauno profesoru ar vaļējām mutēm, nu, viņš laikam runāja taisnību. Cilvēks nekad nespēs ticami izspēlēt jūtas un emocijas, ja pats nekad tās nav piedzīvojis.
«Nu, šodien kā iesildīšanās es iesaku jums parādīt, kā jūs varat izteikt mīlestību.» Katrs no jums ir vismaz vienu reizi iemīlējies, vienalga ar kuru un ko, bet šī sajūta un emocijas ir pazīstamas ikvienam. Marks un te tu esi meitene- Mārtiņš norādīja ar pirkstu uz Bellu. – Paņemiet krēslus, apsēdieties aci pret aci un izspēlējiet man mīlas ainu. Uz priekšu.
Marks un Bella saskatījās, meitene kļuva balta no bailēm. Marks paņēma krēslus un nolika tos vienu pret otru. Uz tiem apsēdās jaunieši. Visi skolēni noliecās uz priekšu, lai neko nepalaistu garām.
«Sāciet jau,» sacīja Suvorovs, sasita plaukstas un nostājās Markam aiz muguras.
– Ko tieši mums vajadzētu spēlēt? – Bella jautāja, skatoties uz skolotāju.
– Mīlestība, tas var būt dažādi. Sāciet, pretējā gadījumā es viņiem abiem došu D.
«Labi,» Marks pamāja ar galvu un satvēra meitenes rokas. «Es tik ilgi gribēju jums pateikt.»
«Es tevī klausos,» meitene pamāja ar galvu.
«Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, pārāk sen, un es uzskatīju, ka manas jūtas pret jums ir ļoti nepiedienīgas.» Tu vienmēr esi bijis mans draugs, bet vai esi gatavs kļūt par manu draudzeni? – Marks apstājās gandrīz pēc katra vārda.
«Man vajag laiku pārdomām,» meitene atbildēja trīcošā balsī.
– Beidz! – Suvorovs izvilka. – Un tu to sauc par mīlas ainu? Puiši, tas ir vienkārši briesmīgi. Jūs abi esat akmeņi, bez jūtām vai izteiksmes. Mīlestība, protams, ir dažāda, bet ne tik garlaicīga. Ieņemiet savas vietas.
Marks un Bella izdvesa un atgriezās savās vietās, jaunās dāmas vaigiem mirdzēja sārtināti.
«Tu…» Mārtiņš norādīja ar pirkstu uz Vestu. «Nāciet šeit un parādiet visiem, kā izteikt mīlestību.»
– Vai tiešām vēlaties to redzēt? – jautāja Romāņina, pārsteigta skatīdamās uz viņu.
«Nāciet un pierādiet, ka neesat tik briesmīgs spēlētājs kā iepriekšējais pāris.»
Vesta novilka sporta krekla kapuci un pakustējās lejā, viņa nokāpa un nostājās pie krēsla, bet neapsēdās.
– Un kurš būs mans partneris? – meitene ne bez intereses jautāja.
– Es, spēlē ar mani mīlestību.
«Viņi jautāja,» V atbildēja, paraustīja plecus un uzkāpa uz krēsla.
Visi ar interesi skatījās uz viņu, Emma nobolīja acis, viņa jau varēja iedomāties, ko varētu darīt viņas draudzene, jo viņa nerunā vārdus un jebkuru izaicinājumu uztver pārāk nopietni. Ak, šie ģēniji, viņi nemaz nezina, kā pieņemt zaudējumus, viņiem vienmēr ir jāuzvar.
Vesta uzlika rokas uz Mārtiņa pleciem un ieskatījās viņam acīs.
– Un tu apsolīji atgriezties agrāk. Tu kavē.
– Un, tāpat kā iepriekš, tikpat lepna un pašpārliecināta! – vīrietis atbildēja, paceļot skatienu uz viņu.
– Laiks cilvēku nemaina, tas tikai spodrina mūsu raksturus. Bet visu šo gadu es tevi gaidīju, un cik naivi es domāju, ka tu mani mīli. Atbildi man, vai tu mani mīli? «Vesta pēkšņi satvēra vīrieša krūtis un nolaida galvu, tagad viņi bija aci pret aci.
«Vai tas kaut ko maina pat pēc visa šī laika?» – Mārtiņš jautāja ar vieglu smaidu uz lūpām.
– Vārdi? Nē, tu vari man melot, ka esi visu aizmirsis. Es ilgu laiku neticu vārdiem, bet zinu, kā pārbaudīt, vai tev mani pietrūka un vai tu mani mīli – viņa šos vārdus izteica praktiski uz vīrieša lūpām.
Visi skolēni saspringa, temperatūra tiešām pacēlās līdz robežai. Senija cieši sažņaudza viņa dūres, skatoties uz šo bildi, un Karamele neapmierināti šņāca, skatoties uz to, kā Romāņina dižojas, visa šī izrāde viņu vienkārši nokaitināja.
– Vai izmantojat kādu sen pārbaudītu metodi? – Maksims smaidot teica.
Vesta pieliecās tuvāk un gandrīz pieskārās vīrieša lūpām, taču Karameles kliedziens viņai neļāva to izdarīt.
– Beidz! – meitene kliedza, pielecot savās vietās. – Izbeidziet jau šo lēto priekšnesumu, ir skaidrs, ka šī meitene ir pilnīgi netalantīga!
Romanīna atbrīvoja no sīkstajiem pirkstiem vīrieša apkakli, nolēca no krēsla un uzmeta kapuci.
– Profesor, vai tiešām es savā lomā biju tik neticama? – Vesta jautāja, nevēršoties pret profesoru, viņa uzmanīgi vēroja Karameles reakciju, kura bija sašutusi par visu notiekošo.
«Jūs dažkārt pārcentāties, bet kopumā tas nav slikti,» Suvorovs atbildēja, iztaisnojot krekla apkakli.
«Bet,» Karamele protestēja, bet viņu pārtrauca zvans, kas visiem paziņoja par pāra beigām.
– Līdz nākamajai nodarbībai! – teica profesors un aizgāja.
Karamele uzmeta neapmierinātu skatienu uz Vestu, paķēra viņas somu un devās prom, Bella metās viņai pakaļ.
– Vai tu domā, ka viņa viņu noskūpstītu? – Arsenijs tikko dzirdami jautāja Markam.
«Man šķiet, ka viņa varētu,» atbildēja jauneklis.
Puiši pameta publiku. Skolēni sāka lēnām iziet no telpas un devās uz nākamo klasi. Emma iemeta mugursomu draudzenei.
«Ar savu uzvedību tu mani novedīs pie nervu sabrukuma!» – Lankova teica, nokāpdama lejā.
«Es brīdināju šīs izrādes sākumā,» sacīja Vesta, karinot mugursomu mugurā. «Tātad man ar to nav nekāda sakara,» viņa pacēla rokas, it kā padoties.
– Ak nē! – Emma vaidēja. «Mums tagad ir fiziskā izglītība, bet es nomiršu, to darot.» Pēc horeogrāfijas es joprojām nevarēju palaist vaļā, bet šeit tas bija.
– Lieliski, es tikai gribēju izstaipīties.
– Un kur tev tik daudz spēka? Es apbrīnoju tevi, ka esi gudrs.
Meitenes izgāja gaitenī un devās uz ģērbtuvēm, lai sagatavotos fizkultūras stundai, kas notiks ārā.
Šodien ārā bija saulaina diena, tādas rudens dienas ir vērts izbaudīt, jo pavisam drīz tās nomainīs lietus, pēc tam pat sniega putenis. Studenti stāvēja futbola laukumā un gaidīja profesoru. Lielākā daļa izskatījās tā, it kā viņus grasās spīdzināt. Tikai puiši izskatījās jautri, un Bella un Vesta, kuras, šķiet, nemaz nebija cietušas pēc vakardienas horeogrāfijas stundas. Uz pārējiem nebija iespējams skatīties bez asarām.
«Labdien,» tuvojoties studentiem, sveicināja jauna sieviete ar ideālu formu, un visi puiši uzreiz sasparojās, skatoties uz viņu. – Es esmu profesors Albersts, es nodarbošos ar jūsu fizisko veselību un izskatu.
– Kāpēc mums vajadzīgs sports? – viens no studentiem nomurmināja.
– Ja esi labs aktieris, bet izskats nav glīts, tad tici man, neviens negribēs ar tevi slēgt līgumu. Zvaigznei vienmēr vajadzētu izskatīties labi un formā. Neviens nezina, kādas lomas tev piedāvās turpmāk, un atceries, kamera vienmēr pievieno piecus kilogramus.
«Bet ir brīnumprogramma, kas samazina proporcijas,» sacīja Karamele, sasienot savus blondos matus augstā zirgastē.
– Žurnāls var jūs samazināt, bet kā ir ar nabaga skatītājiem, kas nāk jūs redzēt teātrī? Vai jums nav bail par viņu psihi? Nu, kungi, pietiks ar runām, sākam iesildīties, un tad par godu mūsu pirmajai paziņai skrienat 3 kilometru krosu pa akadēmiju. Aiziet.
Stunda sākās diezgan kūtri, un līdz krosa beigām veselā stāvoklī bija palikuši tikai pāris. Visi bija pārguruši un gribēja vienu – nokļūt istabās un nokrist uz gultas. Izrādās, ka dažreiz nevajag daudz, lai būtu laimīgs.
Vesta praktiski ievilka istabā Emmu, kura tik tikko pakustināja kājas un turpināja vaimanāt, ka viņa tūlīt nomirs no sāpēm un noguruma. Kad meitenes atgriezās istabā, Vesta nosēdināja draudzeni uz kāpnēm un paņēma dvieli, kas karājās uz otrā līmeņa gultas margām.
«Es tagad atdošu savu dvēseli Dievam,» meitene čukstēja, berzējot ikrus.
– Hm, tu teici, ka esi gatava uz visu, lai kļūtu par aktrisi, un pēkšņi tu mirsi? – Romāņina teica, piemiedzot draudzenei ar aci, novilkdama netīro sporta kreklu.
– Un kāpēc tu esi tik jautrs, ja? – meitene iebāza galvu gultas dzelzs balstā.
– Vai tās ir kravas? Kad gatavojos zinātniskajai konferencei un startēju konkursos, tā netrenējos un nemācījos, tāpēc man tas nav apgrūtinājums. Es ieiešu dušā, un tu te nenomirsi. Es nezinu, kuru zārku jums pasūtīt.
Lankova sāpīgi izdvesa un sāka četrrāpus rāpties gultā. Vesta dušā ieslēdza ūdeni un sāka izģērbties. Protams, arī viņa bija nogurusi, bet šis nogurums viņai sagādāja prieku. Ziniet, kaut kas līdzīgs tam, kad pabeidzat svarīgu projektu un pēc tam jūtaties patīkami noguruši. Ķermenis sāp, galva krakšķ, bet patīkama svētlaime izplatās pa visu ķermeni. Romanīna pasmaidīja sev spogulī un iekāpa siltā dušā, lai nomazgātu nogurumu no ķermeņa.
Kad meitene atgriezās no vannas istabas, Emma jau gulēja, kaut kādā dīvainā pozā. Vestu draudzene apsedza ar segu. Viņa nevēlējās gulēt pati; duša viņu pilnībā atlaidināja. Jaunā dāma paņēma savu itāļu valodas mācību grāmatu, savu netbook, uzmeta pār pleciem svaigu sporta kreklu un izgāja ārā.
Romanīna devās uz kafejnīcu, pēc treniņa viņa vienmēr bija ļoti izslāpusi. Kad viņa tur ienāca, gandrīz visi galdiņi bija brīvi, acīmredzot visi bija ļoti noguruši no šodienas.
Vairāki cilvēki sēdēja pie loga un dzēra tēju, kāds rakņājās pa planšeti, Vesta nopirka sev ābolu sulu un izvēlējās galdiņu stūrī. Meitene atvēra datoru. Tikai tagad viņa pamanīja, ka Martins sēdēja tālu no viņas. Meitene nedaudz paliecās uz priekšu. Šķiet, viņai šodien bija daudz ko ierakstīt savā dienasgrāmatā, jo diena izvērtās neparasti darbīga.
Meitene atvēra savu dienasgrāmatu un sāka rakstīt.
Vestas interaktīvā dienasgrāmata
niks: Vesna
«Vēl viena traka diena ir beigusies. Es esmu izspiests kā citrons, bet tomēr laimes sajūta manī ir spēcīgāka par noguruma sajūtu.
Tā patiešām bija grūta diena. Nē, ne jau krosa dēļ, es jau sen esmu pieradis pie fiziskām aktivitātēm. Pat skolā es iemācījos to visu viegli izturēt. Manas smadzenes nekavējas pie sāpēm vai noguruma, tās ir aizņemtas ar daudz svarīgākām lietām.
Ir grūti būt šeit emocionāli. Man nepatīk izrādīt emocijas cilvēkiem. Bet skolotāji šeit lūdz mūs būt iejūtīgiem. Tas viss man ir jauns. Pats smieklīgākais, protams, bija pirmā aktiermākslas stunda.
Mārtiņš ir ļoti jautrs vīrietis un, galvenais, harizmātisks, pat klusējot piesaista skatienus. Nē, es netaisos iemīlēties, tas neietilpst manos plānos, bet tomēr ir kaut kas par profesoru Suvorovu, kas nav saprotams pat manām augsti attīstītajām smadzenēm.
Viņš man aicināja spēlēt ar viņu mīlestību. Nu, man nebija pieredzes šādās lietās, un es nolēmu improvizēt. Galu galā mīlestība vienmēr ir standarts, man ir taisnība, vai ne? Kādā brīdī es nokļuvu drosmes noskaņojumā, un mana seja bija pārāk tuvu viņa sejai, un ziniet, sevī es jutu dīvainu satraukumu. Praktiski noskūpstīju profesoru visu pirmkursnieku priekšā. Interesanti, vai es vēl varētu tikt līdz galam vai nē? Es pat nezinu, varbūt jā.
Bet vairāk man patika kaut kas cits. Pēc Karameles reakcijas bija skaidrs, ka, ja es būtu nākusi pāris soļus tuvāk, viņa man būtu uzbrukusi. Jā, visa šī mīlas aina bija tā vērta. Galu galā, jūs reti redzat koptu meiteni, kas kratās no sašutuma.
Nu, šodien ir bijusi smaga diena, un man ir pienācis laiks iet gulēt. Nezinu, kas notiks rīt, bet ceru uz to labāko.
Kaut kā par brīnumu man šeit sāk patikt.
Meitene izslēdza datoru un paskatījās uz galdu, uz kura bija sēdējis Mārtiņš. Viņa bija tik ļoti aizrāvusies ar rakstīšanu, ka nepamanīja, ka vīrietis iziet no kafejnīcas.
Romāņina nogurusi žāvājās, savāca mantas un iegāja istabā, pat ģēnijiem vajag veselīgu miegu.
