Edgars Auziņš
Pārmaiņu vēji
13. nodaļa. Dzīve no nulles
Ir pagājis mēnesis kopš Animus nāves, un dzīve metro patiešām ir kļuvusi mierīga un bezrūpīga. Nepieciešamība pēc pastāvīgas dežūras «Ligovska prospektā» pazuda pati par sevi, jo «sarkanie» pēc sava saimnieka nāves vairs nedomāja par kundzību pazemes pasaulē. Tik ilgi ilgušais karš beidzot bija beidzies.
Es noslēdzu mieru ar Zinaidu Mihailovnu. Kā izrādījās, viņa neturēja ļaunu prātu uz mani un jau sen man piedeva. Bet es tomēr uzskatīju par savu pienākumu viņai atvainoties. Mēs nekad vairs nesastrīdējāmies.
Maša un Pasha nospēlēja pieticīgas kāzas. Viņi neaizmirsa mani uzaicināt. Svētki izdevās lieliski. Un pats galvenais, mans draugs bija laimīgs, un man tas bija ļoti svarīgi. Es bieži devos pie viņiem ciemos, jo Maša izvēlējās palikt un dzīvot uz «sarkanās» līnijas ar savu vīru. Pāris reizes viņi arī mani apciemoja.
Un kādu patīkamu pārsteigumu mums sagādāja pēdējā vasaras diena. Šajā dienā pie mums ciemos ieradās Anatolijs Jakovļevičs un Ira. Kā es uzzināju nedaudz vēlāk, viņi ieradās šeit palikt, lai dzīvotu. Tika nolemts, ka visi virszemes iedzīvotāji drīzumā pārcelsies uz metro. Šķiet, viņi nopietni pārdomāja manus vārdus un saprata, ka šeit viņiem būs daudz drošāk.
Anatolija Jakovļeviča parādīšanās mūsu nometnē bija dāvana no augšas un, diezgan smieklīgi, vistiešākajā nozīmē. Pateicoties viņam, uz oranžās līnijas pacientu skaits tika samazināts uz pusi. Viņš bija īsts savas jomas eksperts, un man pat šķita, ka, ja viņš būtu atnācis pie mums agrāk, viņš pat manu mammu būtu spējis nosēdināt uz kājām.
Runājot par manām attiecībām ar Iru, viss nav tik rožains, kā mēs vēlētos. Savas kautrības un kautrības dēļ es joprojām nevaru savākt drosmi, lai lūgtu viņu kļūt par manu draudzeni. Un viņa, acīmredzot, arī izjuta kaut ko vairāk par simpātijas pret mani, bet, kā jau vājajam dzimumam pienākas, viņa nesper pirmo soli un gaida to no manis. Bet dodu vārdu, ka pēc nepilnas nedēļas parunāšu ar viņu un, ceru, ar mums viss būs kārtībā.
Tagad, sēžot uz krēsla karietē un atceroties visus pagājušā mēneša notikumus, es kļuvu domīgs. Manā galvā griezās kāda doma, un es nevarēju to aptvert. Un tad es jutos tā, it kā mani notriektu elektrība.
Es izlecu no vietas un metos uz Semjona telti. Viņš bija mājās. Es piezvanīju. Saņēmusi uzaicinājumu ienākt, ļoti satraukta piegāju pie viņa, un sirds nez kāpēc tik bieži un spēcīgi pukstēja krūtīs, it kā tagad būtu jāatbild uz dzejoli literatūras skolotājas priekšā. Tiklīdz es atvēru muti, Semjons mani piekāva:
– Oļeg, lieliski, ka atnācāt. Man jums ir jaunumi!
– Labi?
– Ļoti! – Semjons burtiski kvēloja no laimes. Kas notika? – Mums ar Lidu būs bērns!
Tas bija tik negaidīti, ka es uzreiz nezināju, ko teikt.
– Nu, apsveicu, draugs, apsveicu! – Es paspiedu Semjona roku. – Kad tev bija laiks?
– Tas notika gandrīz uzreiz pēc tam, kad situācija metro normalizējās. Anatolijs Jakovļevičs apstiprināja grūtniecību.
– Lieliski! Kuru tu vēlies vairāk – puisi vai meiteni? – ES jautāju.
– Nav svarīgi. Priecāšos par jebkuru. Bet Oļeg, es kļūšu par tēti, saproti?
Cik laimīgi visi ir, un tas ir brīnišķīgi. Kopš Animus aizsaules, metro iedzīvotāju sejās ir bijis daudz vairāk smaidu. Dzīve pamazām kļūst labāka.
– Oļeg, un tas viss ir pateicoties tev!
– Man? Kāpēc es?
– Kā gan citādi? Tas biji tu, kurš atšķetināja Animus noslēpumu, tu izcēli no virsmas šo akmeni, kas visam pielika punktu. Jūs atvedāt šurp Anatoliju Jakovļeviču. Un Ira. Esmu pārliecināts, ka tev izdosies,» Semjons man jautri piemiedza aci.
– Paldies! – teicu, bet uzreiz kļuvu drūms. – Bet šī akmens dēļ Jura nomira…
– Jā, man ļoti žēl, ka pazaudēji savu labāko draugu. Bet acīmredzot tā tam bija lemts, tāds bija viņa liktenis.
Es nebiju dusmīgs par Semjona vārdiem; patiesībā viņam bija taisnība. Un es negribēju tagad būt mierināts.
«Bet jūs gribējāt man kaut ko pateikt, vai ne?» Es jūs uzmanīgi klausos, atvainojos, ka novērsu jūsu uzmanību!
Pārsteidzošā kārtā es tikai tagad atcerējos, kāpēc atnācu. Šī ziņa par Lidas grūtniecību un tai sekojošā saruna lika man uz laiku aizmirst par vizītes mērķi.
– Jā. Es gribēju jums pajautāt pāris lietas.
– Protams, jebko.
– Man vajag Whatman papīra gabalu, krāsainus zīmuļus vai marķierus, šķēres un lenti. Ja ir, protams.
– Protams, ir. Tagad es tev atdošu visu. Bet ļaujiet man jautāt: kāpēc jums tas bija vajadzīgs?
– Es apsolu, drīz redzēsi!
Paņēmusi vajadzīgos priekšmetus, es pamirkšķināju neizpratnē Semjonam un steidzos doties pensijā uz mātes telti. Man priekšā bija daudz darba.
Kad pabeidzu, paskatījos pulkstenī. Dievs, divas stundas jau ir pagājušas. Bet man likās, ka tās bija tikai desmit minūtes. Ne velti saka, ka laiks skrien skrien, kad esi darbā.
Es sasildīju rokas, tādējādi atbrīvojot no tām daļu no noguruma, un pēc tam no lentes izgriezu četrus taisnstūrveida gabalus. Es tos uzlīmēju uz vatmana papīra stūriem un ar to izgāju uz staciju. Piegāju pie hermētiskā blīvējuma un uzlīmēju uz tā plakātu. Viņš paspēra pāris soļus atpakaļ un apbrīnoja savu radījumu. Kas attiecas uz mani, tas izrādījās labi. Un, ja vēl ņem vērā, ka neesmu mākslinieks un pēdējo reizi gleznoju pirms diviem gadu desmitiem, tad var teikt, ka sanāca vienkārši izcili.
Kamēr es to apbrīnoju, Ira pienāca man klāt no aizmugures. Es ilgi skatījos uz savu plakātu un tad izlasīju:
– Divtūkstoš trīsdesmit trīs – cerības gads! Oļeg, kādas ir tavas cerības?
Es pagriezos pret viņu, ieskatījos viņas gaidošajās acīs, pasmaidīju un teicu:
– Cerība uz gaišu nākotni!
